Reiz režisore Daina Strelēvica jautāja kādam zēnam: ”Kādas lugas Tev patīk vislabāk?”  Un vai zināt, ko zēns viņai atbildēja?

Tās lugas, kuras var noklausīties pa radio. Jo tur es pats visu varu iztēloties – gan dekorācijas, gan varoņu izskatu…Vispār es tur redzu visu. Radioteātrī viss ir iespējams.

Ja jūs, klausoties radio, dzirdat, ka līst lietus, pūš vējš, klaudz soļi, šķind karotes, čīkst durvis, dzied putni – tad ziniet, ka šo trokšņu partitūru radījuši Radio skaņu burvji – skaņu režisori. Viņi Radioteātrī darbojas gan kā dekorāciju meistari un gaismotāji, gan ģērbēji un grimētāji. Un to visu paveic tikai ar skaņas palīdzību.

Pie Radioteātra skaņu režijas pults savas radošās dzīves piesātinātus gadus pavadījuši skaņu režisori Zigurds Elsbergs, Ārija Miezīte, Kristaps Lejnieks, Maigonis Ozols, Ventis Sēlis, Ināra Meirovica, Jadviga Vēvere, Ungars Savickis, Andis Ploks. Šobrīd vecmeistariem pievienojas arī nosacīti jaunie - Kristīne Zolotorenko un Ģirts Bišs.

Radio fonotēka rāda, ka katram no šiem meistariem ieskaņoto  darbu skaits sniedzas krietni pāri tūkstotim. Un tas jau arī nav nekāds brīnums, jo radioteātra kopējais veikums skaitļu izteiksmē sasniedz ciparu – 18 tūkstoši. 18 tūkstoš iestudējumu: lugu, lasījumu, kompozīciju. Visi pēdējā laikā Radioteātrī strādājošie skaņu režisori ir arī draugos ar mūziku. Universāli speciālisti, kas ar skaņu uzburs jebko. Un aktieru runā pazudīs viss liekais – pārteikšanās, elpas, krekšķēšanas, ieklepošanās nevietā, blakus trokšņi.

Vēl pavisam nesenā pagātnē Radioteātra studiju blokā bija trokšņu istaba, kurā varēja atdarināt dabas un sadzīvē sastopamos trokšņus. Lielās studijas grīdā vēl tagad labi noslēptas saglabājušās rupjas grants, kaltu bruģakmeņu, asfalta un marmora klājuma joslas, pa kurām svārkos tērpušās, spriņģēja puiku lomu atveidotājas Vera Singajevska un Helēna Romānova „Karalī Matiušā”. Ierakstot Gorkija lugu „Dibenā”, studijā tika pat uzbūvēta divstāvu gulta, lai aktieri varētu iejusties lomās. Tas gan ir visai rets gadījums, kad radioteātrī būvē īstas dekorācijas. Jo kā saka aktieris Kaspars Pūce:

Mikrofons ņem iekšējo būtību, nevis ārējo izskatu.

Tehnikai attīstoties, studijas trokšņu arsenālu izmanto arvien retāk, jo internetā atrodamie trokšņu krājumi ir praktiski nebeidzami. Un tomēr ne visu var paveikt studijā. Jau piecdesmitajos gados režisors Osvalds Krēsliņš aizsāka pirmos raidlugu ierakstus brīvā dabā, veiksmīgi izmantojot dabas trokšņu atmosfēru. Bet šajā sakarā ir bijuši arī kuriozi. Kad ierakstīja Jāņa Jaunsudrabiņa „Uršulīti”, skaņu režisors Maigonis Ozols aizveda komandu uz klusu vietiņu „Dzelzāmuros”. Bet, sākoties ierakstam, izrādījās, ka fonā visu laiku kaut kas sīca. Pārmeklējot apkārtni, atrada traucētājus – tie bija mežā izvietoti ledusskapji, kas atradās, tā sauktās, Vosa medību pils  teritorijā. Vai arī – lai panāktu ticamību Kuprina stāsta „Divkauja” ierakstā, aktieri naktī Doma laukumā maršēja,  izkliedza pavēles: „Mierā! Uz labo!”

Bet tajā pašā laikā Daugavmalā būvēja svētku tribīnes Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas svinībām. Nepagāja ilgs laiks, kad atbrauca milicijas bobiks un režisoram Imantam Skrastiņam un skaņu režisoram Ventim Sēlim nācās skaidroties. Šie notikumi risinājās 1983. un 84. gadā.

Par skaņu pasauli un tās burvjiem Radioteātrī ir daudz stāstu. Šodien dzirdējāt vien dažus. Atvadoties pateikšu, ka arī šo ciklu - par radioteātra režisoriem, ieskaņoja, montēja, mikšēja un visādi citādi ietērpa tekstu  - skaņu  režisors Andis Ploks. Šodien izskanējušo apceri uzrakstīja Dzintra Matuzāle, ar jums sarunājās Māra Eglīte.