19.aprīlis

Kafejnīcā „Monte Kristo” uz tāfeles atkal jauna haika:

 

Bezvējš pavasarī

Ar tārtiņu balsīm

saplūst.

Oļu troksnis.

Tori

 

Būtu jauki tādu kaut ko lasīt biežāk un visur, uz visādiem dēlīšiem. Teiksim:

 

Apaļais mēness pilns kā mūžs.

Nāc, viena vieta

Uz eža vēl brīva.

 

10.maijs

Lasu Oskaru Vaildu. Tavu asu prātu! Tikai dažus citātus. Pirmkārt, it kā par manis piekopto mirklīgo patikšanu pierakstiem.

„Pagātne, tagadne un nākotne ir tikai īss mirklis Dieva vaiga priekšā, un šajā mirklī mums jāpaspēj izdzīvot visu savu mūžu.”

Tas skan gluži pieņemami. Pēc mana punktiera, tātad – katrs brīdis, kas man patīk, ir mans „īstais brīdis”.

„Laiks un telpa, tuvums un tālums ir nejaušu apstākļu nosacīti („Mirkļi! Mirkļi!, es saku) un pastāv vienīgi mūsu apziņā. Iztēle tos visus var pārveidot, turklāt visideālākajā esības formā”.

Tādēļ Oskars Vailds teica Jēzu Kristu Meistaru esam tikai viņa mirdzošās iztēles dēļ. Es arī priecājos savos ieraudzījuma brīžos un ieraudzīto iedomājos visideālākajā esības formā. Citādi nav vērts. Nav prieka. Nav atbildes nevienai darbības motivācijai – kam?!