Adventa laikā, katru darbadienas rītu ap šo laiku, klausāmies Ausmas Kantānes lasītos Imanta Ziedoņa 2002.gada dienasgrāmatas fragmentus. Tās ievadā dzejnieks rakstīja, ka viņam uzrodas citāti no jau citu teiktā. Ziedonis šos pierakstītos patikšanas brīžus esot piesavinājies un ierakstījis dienasgrāmatā. Šodien 3 fragments.

 

24.janvāris

Es, šorīt pamodies, nez kāpēc un nez kā atcerējos, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis kartupelis. Un kļuvu priecīgs. Uz visu dienu. Neatstājās tāda apaļuma un miltīguma izjūta. Un prieks, ka esmu audzis kopts un kultivēts. Tāda ulmaņlaika izjūta, kaut gan ulmaņlaikā es biju puika. Tātad tas varēja būt priecīgais kartupeļmūžs varbūt kaut kad kartupeļu ieviešanas laikā Latvijā – kādā muižā jau toreiz ar modernu agrotehniku un augstu lauksaimniecības kultūru. Un tas noteikti ir bijis Latvijā. Sauciet to par nacionālismu vai provinciālismu, aprobežotību – kā gribat – bet es esmu kultivēts šeit, Šaizemē, ne Taizemē vai kur citur. Un tāpēc man vienmēr tāds prieks par vaļā atartu kartupeļu vagu, pilnu baltiem bumbuļiem. Un rudenī tik savēji un pazīstami liekas ugunskuru dūmu stabi septembra saulainajā laukā. Skaista ir bijusi mana dzīve pirms šīs te dzīvošanas. Vēl tagad prieks. Un visu dienu prieks, kā tikai to iedomājos.
 

27.janvāris

Ko es daru, kad trankvilizatori nepalīdz? Es eju prom. Es pats sev radu laikapstākļus, kādus vēlos, un kā kinofilmā redzu sevi ejam prom pa nepazīstamām vietām, kuras tiešām man slīd acu priekšā kā īstena realitāte. Vai tad tā var būt tikai iedoma, vai es tiešām pārslēdzos citā īstā, reālākā realitātē? Tas viss ir tik taustāmi un jūtami! Varbūt esmu jau nojucis? Bet vai tik patīkami var tā nojukt?