Adventa laikā, katru darbadienas rītu ap šo laiku, klausāmies Ausmas Kantānes lasītos Imanta Ziedoņa 2002.gada dienasgrāmatas fragmentus. Tās ievadā dzejnieks rakstīja, ka viņam uzrodas citāti no jau citu teiktā. Ziedonis šos pierakstītos patikšanas brīžus esot piesavinājies un ierakstījis dienasgrāmatā. Šodien 4 fragments.

 

4.februāris

Nopirku telekarti ar skaistu pantiņu – žēl, ka es neesmu tā autors: "PIEZVANI, PAJAUTĀ, KAS DZĪVO MANĀ SIRSNIŅĀ!”

7.februāris

Jā, Eko. Tur ir tāda gudri ieraudzīta dzīves formula, pēc kuras dzīvo viens no „Fuko svārsta” varoņiem: „ES PIEDERU PIE ZUDUŠĀS PAAUDZES UN PATS SEVI SPĒJU ATRAST, VIENĪGI BAUDOT KOLEKTĪVO VIENTULĪBU KOPĀ AR CITIEM PAZUDUŠAJIEM.” Tāda iemānoša formula! Bet nav nekādu zudušo paaudžu, un ja ir, tad es, piemēram, nepiederu ne pie vienas paaudzes, un arī vientulība ir tikai mana, jo tā ir mana personiskā. Tāpēc jau es neiešu baidīt visus citus cilvēkus ar pazušanu.

Jo mani saista kosmiskās kārtības filozofija, kura, Akvīnas Toma darbiem sekojot, valda viduslaiku estētikā. Izzinot nozīmē saprast (sakārtot). Viduslaiki ir Rietumeiropas filozofijas nesaduļķotais sākums, kurā izzinošais vēl ar bijību un izbrīnu stāv hierarhiskā kārtības priekšā un kuru vēl nav izjaucis mūsdienu haoss un krīzes priekšnojautas. Bet to jau es atkal esmu kaut kur salasījies.