Skaidrītes Kaldupes pasaku "Kaņepītis" 1994. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojuši aktieri Esmeralda Ermale, Laila Kirmuška, Andris Morkāns un Dainis Porgants.

Kādai mātei bijuši trīs dēli: vecākais – vara un sudraba kalējs, vidējais bijis dreimaņa amatu izmācījies, bet trešais pastarītis –  spriguļa cilātājs, kunga rijas kūlējs.

Reiz māte saka: "Jums, dēli, kopā jāturas. Pa vienam iedami, pasaulē pazudīsiet. Cik esmu jums spējusi sakrāt, tik esmu devusi. Nu pēdējais dārgums palicis – pelēkzaļā kaņepju kodeļa. Kurš to ņems?"

Kodeļu paņem jaunākais dēls. Drīz māte nomirst, vecākie brāļi uzsāk savu dzīvi, bet jaunākais apmetas mazajā namiņā. Nolicis galvu uz kaņepju kodeļas, viņš bieži nevar aizmigt. Reiz, kad viņš pie sevis klusi un sirsnīgi raud, atskan maza, sīka balstiņa, kura vaicā, kālabad puisis raudot. Tā un tā - kā viņam neraudāt? Pasaulē palicis gluži viens pats.

Mazās balss īpašnieks sakās esam Īkšķītis-Kaņepītis. Ja jaunākais dēls būšot šim draugs, palīdzēšot tam caur uguni un ūdeni iet. Tāds mazs knīpa, bet runā īstu spēkavīra valodu!

Nākamajā rītā, ejot kunga riju kult, Kaņepītis pošas līdzi. Jaunākais dēls sūdzas, ka alga viņam niecīga, bet vai nabaga spriguļnieks var taisnību prasīt? Šādā gadījumā Kaņepītis tam iesaka divi rijas pieprasīt nokult – tad arī alga būšot lielāka. Jaunākais tā i dara: pieprasa divas rijas izkult līdz palaunagam. Par to vagars sola divas cepures, pilnas graudu.

Kad rijas patiesi izkultas, vagars šļupst, ka divu cepuru taču puisim neesot, turklāt kabatas cauras: kā tik daudz graudu aiznesīšot? Došot tam trīs auzu graudus.

Kaņepītis saka priekšā, kas darāms: lai puisis sakot, ka draugs solījies tiem pašiem pakaļ atbraukt.

Kur bijis, kur ne, patiesi: pa ceļu gar kungu māju brauc trijjūgs – bet kāds! Trīs zvirbuļi velk no salmiem pītus rateļus rieksta čaulas lielumā, bet rateļos sēž... Kaņepītis. Piebraucis pie vagara, paņem trīs auzu graudus un kučierē mājās. Vagars smej, vēderu turēdams. Izskrien lielskungs un sauc, lai trijjūgs pagaidot. Bet kas tev deva! Kaņepītis tik laiž mājās, kungu neklausīdams. Kas par lielu drosminieku!

Kad zvirbuļu pajūgs iebrauc treju brāļu pagalmā, atskrien jaunākā dēla brāļi un abas sievas. Kaņepītis stādās priekšā – sak', tā un tā, dzīvojot māmuļas dotajā kaņepju kodeļā.

Ai, ai, brāļi nuu saprot, ka neparedizi darījuši, ierādot pastarītim vietu pie durvīm. Klāj tagad viņam gultu goda kambarī...

Tikām lielskungs skraida kā lapseņu sadzelts un grib mazo drosminieku rokā dabūt. Kaņepītis lepni teic, lai kungs nākot pie šā. Bet šādus tādus viņš nepieņemot – tikai ļaudis darba drēbēs.

Kungs tad arī uzvelk skrandainas drēbes, noiet pie brāļiem, ieiet istabā, taču... neviens to nenāk sagaidīt. Bet, kad nu beidzot ierauga skrandaini, visi tam zvetē pa abām ausīm, smiedamies – šitas skrandainis par kungu sevi sauc?! Tā nu kungs dabū par visiem grēkiem.

Bet otrā dienā liek klētniekam piebērt pilnu vezumu ar miežu un rudzu miltiem un atvest rijas kūlējam.