Norvēģu rakstnieka Turbjērna Ēgnera pirmo pasaku no grāmatas "Kāpējpeļuks un citi dzīvnieki Šurumburummežā" Rutes Lediņas tulkojumā 2012. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Edgars Lipors. Komponista Kristiana Hartmana "Spēlmaņdziesmu" ar Turbjērna Ēgnera tekstu atskaņo Edgars Lipors un Ungars Savickis.

Mortens ir mazītiņš meža iemītnieks: niecīgs peļu puika, patiesībā – tāds knislis vien, toties makten krietns un čakls! Ja visi būtu tādi...

Par ikvienu no meža zvēruļiem viņam ir savs ieskats, taču visvairāk viņam nepatīk lapsa: slājot pa mežu, tā prāto tikai par to, kā apēst tos, kas mazāki par viņu. Pēēē-e!

Te kādu vakaru pie Mortena ierodas Kāpējpeļuks, kurš sakās esam sēdējis un domājis, ka viņa labākais draugs Mortens vientulībā skumst. Tāpēc viņš to vēlējies apciemot un uzmundrināt, nodziedot savu visjaunāko dziesmu. Lai ar' iet!

Kāpējpeļuks gan dziesmeli drusku pakritizē: raugi, līksmais sacerējums vis neaicina uz čakliem darbiem (piemēram, riekstu vākšanu), bet gan vienu vienīgu izklaidi. Kāpējpeļuks karsti iebilst, ka dziesmiņa jau ir tieši par to – lai priecātos un ēstu riekstus, nevis tos lasītu. Bet vispār viņš uz līdzenas vietas varot sacerēt arī īstu īstu pūļu un darba dziesmu, kas domāta tieši Mortenam. Viens, divi, un jauna dziesma gatava.

Tā nu Mortenam dikti iet pie sirds, turklāt tā viļus vai neviļus stāsta par peļu puikas ieradumu sestdienās no saimnieka Zaķaļipas konditorejas pārnest torti... Kā bijis, kā ne, ir tieši sestdiena, tāpēc pelēns pietipina pie plaukta un noceļ iegādāto kūku. Ņammmm, cik tā garda: ar riekstu krēmu un melleņu ievārījumu!

Kāpējpeļukam šķiet, ka tortes griešana būtu absolūti lieka nodarbe, jo visērtāk taču kārumu sadalīt divās daļās, no kurām viena ir ļooooti liela, bet otra... Nu, kāda ir, tāda ir.

Mielojoties ar kūku, draugi aizrunājas par to, kas notiek mežā. Kāpējpeļuks nupat saticis vāverēnu Jensenu: tas sūdzējies, ka viņa pagrabu regulāri apmeklējot zagļi, aiznesot itin visu riekstu krājumu!

Pelēns Mortens vaicā, kā tad pašam Kāpējpeļukam ar riekstu uzkrājumu. Kad tas atzīstas, ka īstenībā viņa pagrabā nav itin neviena rieksta, Mortens nevar vien nobrīnīties: nu, kā tas var būt, ka Kāpējpeļuks nekad nedomājot par rītdienu – nu, gluži kā tāds mums labi zināmais sienāzis Sisis Vijoļkāja, kurš tikai uzspēlē, dzīvo priecīgi un jūtas labi... Uz to nu Kāpējpeļukam ir sava atbilde, ka izsalkums šo tāpat mokot ik mīļu dienu, bet kaut kā jau tās lietas parasti nokārtojoties...

Mums jau, protams, radies aptuvens priekšstats, kā tieši šī problēma visbiežāk tiek risināta, bet ar ko lai Mortens rīt cienā savu vecmāmiņu, kurai kūkas garšo vairāk par visu pasaulē?