Kārļa Skalbes pasaku "Lācis un pelīte" 2004. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Vera Singajevska (1923-2014).

Reiz kādā mežā sirsnīgā draudzībā dzīvoja lācis un pelīte. Lācis ir lēns un slinks – guļ, sapņojot vaļā acīm par medus kārēm, kamēr pelīte čakli jo čakli tekā un čabinās viņam apkārt cauru dienu: te guļvietu sakārto, te aiz auss pakasa, te pakakli paieskā. Lācis nevar vien nobrīnīties par pelītes čaklumu: kamēr viņš nožāvājas, pelīte jau trīsreiz aptek ap žagaru blāķi, kurā viņš snauduļo!

Uz ziemu lācis ierokas uz guļu žagaru blāķī, bet pelīte ieritinās tā pūkainajā ausī, čukstēdama pekainim medainas pasaciņas.

Uz pavasara pusi mežā ieskrien vējš: tas purina egles, plēš ledainās skujas, izsvaida čiekurus un visbeidzot iztraucē lāci no miega! Pelīte saka – tas esot tikai Skujplēsis, kurš nometis viņai čiekuriņu. Nākamās mieru patraucē no kokiem pilošās lāstekas. Bet, kad jau pavasara ūdeņi sāk plūst, ledus iet un pie celma skudras tekalēt, lācis ir kājās un aiz prieka par pavasari ierēcas tā, ka putni sasit spārnus!

Te vienbrīd, kad sniegs jau nokusis, mežā ienāk bezgaldaiļš runcis. Sūnās uzmanīgi likdams ķepiņas, viņš rūpīgi jo rūpīgi apskata itin visu – ik zariņu, ik lapiņu, ik zāles stiebriņu. Bet mazas pelītes viņam patīk no visa vislabāk!

Tā nu dienām ilgi runčuks sēž pie žagaru kaudzes. "Nudien, viņš ir manī iemīlējies," nosarkusi prāto pelīte, mulsdama no runča degošā skata. Un viņš patiesi ir tik skaists, tik maigām ķepiņām, tik tīrīgs, tik balts! Pelītes sievišķīgajai sirdij tas nepaliek nepamanīts, un kādu vakaru tā lācim teic, ka iziešot laukā pastaigāties. Lācis neliedz ar' – kā gan viņš, nabags, var zināt, ka aiz žagaru kaudzes gaida runcis, asti izslējis?!

Ak, vai... Pelīte kā gāja, tā aizgāja. Tikai lācis, ilgi nerimis, staigā pa mežu, gaužas asaras liedams. Kur tās nokrīt, tur izaug maigas, zilas puķītes, ar kurām vēl tagad pilni meži...