Sandras Vensko pasaku "Lielās pļavas iemītnieki" 1996. gadā Kuldīgas rajona Gudenieku pagasta "Kaparājos" ieskaņojuši aktieri Dina Lācara un Jānis Makovskis. Komponists – Andris Eniņš.

Tālajā bērnības zemē, kur sen aizaugušos grāvjos plaukst purenes un sīki varžubērni plunčājas vēsajā ūdenī, bet vecvecāku māja jau sen kā nozudusi, pļava vēl aizvien ir tieši tā pati: ar vienu vienīgu ķirškoku tajā. Bet tā zaros - namiņš ar sarkanu dakstiņu jumtu... Arī iemītnieki pļavā tie paši: putnubiedēklis Pelašķis, mazulīte Vējaslota, zalktis un zirneklītis Žiglītis-Žiglītis, pupuķis, vārna, kurmju ģimene un lielā, briesmīgā migla.

Namiņā pie plīts mūrīša sēž putnubiedēklis Pelašķis. Savāds nemiers un gaidas viņu urda. Ārā klusi mostas zāle, plaukst pirmās pavasara puķes un pumpuri sprāgst paukšķēdami. Lielā pļava sauc un aicina itin visus!

Te uz lieveņa nodip soļi... Pelašķis pielec kājās, lai mirkli vēlāk karsti sveiktu nācējus – kurmju pāri. Šito prieku! Tātad ziema patiesi pagājusi! Ikviens Lielās pļavas iemītnieks ir gaidīts viesis viņa mājā!

Kurmīte slavē putnubiedēkļa Pelašķa māju un teic, ka arī viņiem ar kurmi drīz tāda būšot. "Jā, jā, būs gan," piebalso kurmis, kurš visu ziemu racis grāvjus un tuneļus, un drīz jau pirmais stāvs nākšot gatavs. Vasarā būs traki daudz darba, nevarēšot daudz ciemoties...

"Bet kā tad ķirškoka ziedēšanas balle un ķiršu novākšanas torte?!" satraukti jautā Pelašķis. Nu, tā jau svēta lieta, uz to gan būšot abi klāt. Draudzīgās sarunās un tējas dzeršanā laiks aizrit nemanot – skat, jau satumsis!

Taču pašā vakarā vēl kāds ciemiņš klauvē pie Pelašķa durvīm. Uz brīdi putnubiedēklis pazūd kaismīgos apkampienos – izskatās, ka viņš ticis gan pie spārniem un astes, gan cekula. Vēl pēc brīža noskaidrojam, kas bijis trauksmainais nācējs: dīvāna stūrī, lietū izmircis, sēž pupuķis, kurš arī kāro i tēju, i Pelašķa gardos cepumus. Tā un tā, bijis pilsētā, drusku aizkavējies, jo tur taču nav iespējams normālam putnam visu aši nokārtot: "Kādas tur ir rindas, kāda tur ir drausmīga steiga, kurā visi skrien, ja vien nestāv rindā!" – pupuķis dusmīgs purpina, nevarēdams vien norimties. Tad no kabatas tas izvelk mazu kastīti un sniedz Pelašķim: izrādās – tas ir spožs nieks, kas plaukstā klusi tikšķ. Pulkstenītis, turklāt ne jau šāds un tāds, bet ar visu kompasu!

Namiņa istabu pārņem Pelašķa saviļņojums: pupuķa dāvana viņu tik ļoti aizkustinājusi...