Ērika Kūļa Muzikālo pasaku 1998. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojuši aktieri Santa Didžus un Edgars Lipors. Komponista Andra Eniņa dziesmu ar Ērika Kūļa vārdiem dzied Santa Didžus un Edgars Lipors.

Vienrīt rūķēns Niķis pamostas, pagroza galvu te uz vienu, te otru pusi, pamirkšķina acis, mēģina pakustināt ausis, mazliet padomā un sāk izskatīties ļoti, ļoti noslēpumains... Viņam šorīt jātiek pie guļamistabas spoguļa, pirms vēl brāļuks Riķis pamodies. Kāpēc pie spoguļa? Nu, tāpēc, ka viņam jāapskata savas ausis – vai tajās slēpjas muzikālā dzirde, vai tomēr ne? Tas ir ļoti svarīgs jautājums.

Re', kas par lietu: vakar tētis pēc krietna laika strēķa pārvedis mājās lielo radioaparātu, kas bijis Rū pilsētas remontdarbnīcā. Tam bijusi reta kaite – starp radiostacijām apmaldījusies balss. Bijis jāgaida, līdz izaug tik gudrs tehniķis, kas šo vainu spēj novērst.

Basām kājām pietipinājis pie spoguļa, Niķis tam pagriež vienu ausi. Nekā. Pagriež otru ausi – ja pirmajā nav, otrajā taču muzikālajai dzirdei jābūt! Hm... Bet kādai tad īsti tai jāizskatās? Knosoties un dīdoties, Niķis uzmodina brāli – nākas vien atzīties, ka meklē muzikālo dzirdi. Riķis gatavs iesaistīties meklēšanā, taču arī viņam rodas loģisks jautājums: kā izskatās muzikālā dzirde? Niķim padoms ātri rokā – nu, iespējams, ka pēc atslēgas! "Tieši kādas – pēc durvju vai kūtenes?" – vaicā Riķis.

Nē, nebūs ne viena, ne otra. Drīzāk pēc nošu atslēgas, jo pašas ausis jau arī drusku izskatās pēc nošu atslēgām, vai ne? Taču tādā gadījumā kļūst aktuāls nākamais jautājums: kā tās var ieslēgt? Ja var ieslēgt radio, gaismu, putekļu sūcēju un gludeki, tad ar ausīm diezin vai tas iespējams.

"Nu, tad varbūt pamēģini iešķilt?" – Riķim padoms ātri rokā.

Rūķeļi iešķiļ radio un izdzird skaistu melodiju. Ak, cik skaistu... Dzidra un augsta sievietes balss Niķi un Riķi paceļ augstu augstumos, un brāļi savu zemi ierauga gluži citādu - tik jauku, tik neparastu, ka abu sirdis iepukstas līksmāk. Vairs nav ne dubļaino peļķu, ne dadžu kodeļu žogmalēs, un ielas izskatās tik taisnas kā vilktas ar lineālu! Cik skaista ir šī zeme – tā ir tik liela, ka tajā pietiek  vietas visiem labiem darbiem un domām! Jo vairāk abi vēro savu zemi, jo vairāk to iemīl...

Atguvušies no mūzikas sagādātā pārdzīvojuma, abi rūķeļi attopas, sēžam pašu istabā. "Kā mēs līdz šim varējām iztikt bez muzikālās dzirdes? Un, ja būtu vēl muzikālā redze... Tad Latvija nudien izskatītos vēl skaistāka!"