Vācu tautas pasaku "Paceplītis un lācis" Ojāra Ambaiņa tulkojumā 2007. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Rūdolfs Plēpis.

Kādu dienu lācis un vilks iziet mežā pastaigāties. Te lācis, saklausījis kāda putna skaisto dziesmu, prasa vilkam, kas tas īsti esot par putnu, kas tik jauki dziedot.

"Tas ir putnu ķēniņš, kura priekšā mums visiem galvas jānoliec," bijīgi skan vilka atbilde. Ja tā, lācis nekavējoties grib redzēt ķēnišķo pili. Vilks šo domu noraida, sacīdams, ka visupirms jāpagaida ķēniņienes kundze: tikai tad varēšot doties audiencē pie Viņa gaišības, kurš, starp mums runājot, ir visparastākais paceplītis.

Kad atlido paceplīša kundze ar barību knābī, lācis atkal gatavs gājējs. Taču vilks viņu aiztur: lai taču ķēniņu pāris aizlido, tad varēs iet viesos.

Kad nu beidzot lācis ielūkojas koka dobumā un ierauga tur bariņu paceplīšu jaunuļu, viņš nicīgi izdveš: "Un tā esot ķēniņa pils?!"  Nosaucis ligzdu par nožēlojamu, bet mazuļus – par bezgožiem, lācis grasās čāpot prom. Taču jaunie paceplīši protestē lāča vīpsnai, piedraudot, ka no vecākiem tas dabūs pamatīgas sukas.

Kad paceplīšu pāris atgriežas ligzdā, mazie draud nepieskarties ne mušas kājiņai, kamēr netiks izcīnīta taisnība: viņi tikko kā nosaukti par bezgožiem, bet viņu māja – par nožēlojamu! Ko nu darīt vecākiem? Abi aizlido pie lāča, un, nodēvējot to par veco rūkoņu, piesaka tam karu. Asiņainā karā būs jānoskaidro, kam šajā mežā taisnība!

Lācis uz izšķirošo kauju izsauc visus četrkājaiņus, govis, zirgus, ēzeļus, briežus un stirnas ieskaitot. Tikām paceplītis atkal sasauc visus, kas lido pa gaisu: arī odus, sirseņus, bites un mušas...

Kaujai tuvojoties, atjautīgais paceplītis sūta odu, kam slepeni jāizlūko, kurš no zvēruļiem iecelts par četrkājaiņu ģenerāli. Ods noskaidro, ka apspriedē par ģenerāli iecelta lapsa. Kaujas parole šāda: ja kūmiņš savu kuplo asti tur paceltu, kaujā viss rit labi. Ja aste nolaista, visiem jābēg, ko kājas nes.

Paceplītim to tikai vajag zināt... Kad pienāk izšķirošās kaujas diena un karotāji dodas cīņā, paceplītis lejā nosūta sirseni, kuram jānosēžas lapsai uz astes un jādzeļ, cik spēka. Lapsa turas, ko spēj. Taču, saņemot trešo dzēlienu, kūmiņš neiztur un iežmiedz asti starp kājām. To redzot, četrkājaino karapulks bēg, ko kājas nes.

Nu paceplīšu pāris lepni aizlido pie saviem bērniem, bet tie ietiepušies: kamēr lācis neatnākšot un nenolūgšoties par goda un cieņas aizskaršanu, tikmēr šie ne kumosu mutē neņemšot! Ko seniori? Lido atkal pie lāča, lai darītu zināmu savu atvašu prasību. Ja lācis to nepildīšot, ribas tam saspaidīšot zili melnas! Kas lācim atliek? Darīt, kā ķēniņu pāris liek...

Bet paceplīši pēcāk ēd, dzer un līksmojas līdz vēlai naktij, kamēr viņus uzveic saldumsalds miedziņš.