Vitauta Ļūdēna dzejpasaku "Skudriņa Tipa" 1974. gada 5. oktobrī Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Vera Singajevska (1923-2014).

Dižmeža vidū aiz līkā bērza cēli stāv skudru māja, kurā mīt arī skudriņa Tipa. Kādu dienu klusiņām, lēnītiņām pirmo reizi ārā iznākusi, viņa tipina pasaulē. Darba skudras, smagām nastām apkrāvušās, dodas darba gaitās, taču skudriņai Tipai par visu lielie brīnumi. Un lielākais no tiem - kas tā tur, debesīs, par lielu un spožu pogu?!

Prasīs darba skudrām: sak', vai ar to lielo pogu mākonis mēteli vai kreklu aizpogā? Lielās skudras tikai aprāj Tipu un skrien tālāk savās darīšanās. Tipa dikti noskumusi: kaut arī viņa ir sīka un maza - nu, gluži kā puteklītis lielajā mežā, - taču tik un tā: nu, kas tā par pogu debesu jumā?!

Nebūs miera, kamēr atbilde nenāks rokā! Tipinot tālāk, Tipa ceļā sastop varenu kalnu: tam ir spožas, lielas acis un žuburaini ragi. Kalns nu noteikti zinās, kas tā par pogu! Rāpsies tik virsū, bet... nekā. Kalns, tas ir, briedis aizskrien savās gaitās, Tipu noskurinot zemē.

Prasīs garāmejošajai vabolei, kas tā par pogu. Vabole sakās zinām, ka spožā poga neesot nekas cits kā ugunīga meža vidū mītošā uguns vabole, kas pasaulei gaismu dod un itin visus sasilda. Vai vaboles vārdiem skudriņa Tipa notic? Nu, protams, ka nē! Ies vēl tālāk. Zem bērza sēž jocīgs dzīvnieks - mīkstu kažoku, divām garām ausīm.  Nu, īstas Meža Ausis! Prasīs tām. Jā, jā, tas esot ugunīgais zaķis, kas graužot uguns kāpostgalvu... Vai Meža Ausu vārdiem Tipa tic? Taču nē...

Vakarpusē, kad pūces jau apspriež medību plānus, Tipa bēdīga pārnāk mājās. Prasīs vēlreiz savām māsām - nu, kas tā par pogu?! Ak, nu, tā taču uguns skudru māja esot: kad tās salien gulēt, iestājas nakts. Kad izklīst pa debesu takām, uzaust diena. Nav un nav Tipai skaidrības.

Bet tad sapnītī pie skudriņas Tipas atnāk pati saulīte...