Ilgas Gailes pasaku "Ugunskaralis" 1974. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Vilma Lasmane (1917-1991). Latviešu tautas dziesmu "Velc, pelīte" dzied Ilmārs Jargans.

Zaļa meža vidū atrodas pļaviņa, kurā stāv zaļa pils. Tajā valda Zaļais karalis. It viss ir viņam zaļš: gan kurpes un kronis, gan ūsas un tronis. Pat bārda viņam ir zaļa un pat mati! Tos palīdz krāsot Nakte Nātre un Didzis Dadzis...

Visvisādi pārpratumi ar karali bijuši... Viens no kliedzošākajiem - ka viņa krāsnkuri, vienkāršu puisi, par karali noturējuši! Proti, kaimiņvalsts sūtnis paklanījies staltajam krāsnkurim, kurš ienācis sabikstīt krāsnis. Ar to vēl nebūtu nekas, bet viss galms sāk dēvēt stalto puisi par Ugunskarali!

Zaļais karalis dusmojas... Un pavēl krāsnkurim uz galvas nēsāt sarkanu micīti, kas puisi dara divkārt pievilcīgāku. Teju vai liesmaini skaistu!

Ugunskaralis strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram - nav viegli visas Zaļā karaļa 111 istabas sasildīt! Taču vasarā ir citādi: viņš strādā dārzā un iepazīstas ar meiteni vārdā Margrietiņa: tai ir gaiši mati un zaļa kleitiņa, bet galvā allaž ziedu vainadziņš. Kopīgā darbā dienas aizripo kā viens saules mirklis.

Bet tad meiteni, kura ik rītu Zaļā karaļa vāzēs kārto svaigus ziedus, uzlūko pats Zaļais karalis... Turpmāk viņš Margrietiņu ņems ne tikai par galma dāmu; viņš paredz tai karalienes likteni! Margrietiņa sabīstas un metas dārzā - lai biedri palīdz nelaimē. Ugunskaralis satumst drūms kā lietus mākonis, turklāt sākas arī negaiss. Zibens sper, pili ķer, deg tā zilās liesmās. Sākas īsts jampadracis un sīvas cīņas, Margrietiņa bēg, elpa kūst...

Kaimiņos puķu dobē nostājoties, viņa noskaita burvju vārdus un pārvēršas par puķi. To pašu viņa veic ar savām kaimiņienēm atraitnītēm. Kad pa vāriņiem iedrāžas Ugunskaralis, viņš pazīst Margrietiņu. Kamēr Nakte Nātre un Didzis Dadzis paliek aiz vārtiņiem, Margrietiņa noskaita buramvārdus arī par viņu - savu iemīļoto, un Ugunskaralis kā koša un ērkšķaina roze nostājas līdās viņai un pārējām puķēm.