Ir tāds teiciens: “Ja gribi mieru, gatavojies karam.”

Šodien raidījumā atskatāmies uz šā rudens lietavu izraisīto plūdu “sauso atlikumu”.  Vai Latgales zemkopji šā gada cīņai par ražu un peļņu bija gatavi? Kādas izmaiņas sabiedrības domāšanā un lauksaimniecības nozares regulēšanā būtu ieviešamas, lai retajos plūdu vai neražu gados pasargātu nozari no zaudējumiem?

Studijā raidījuma vadītājs un žurnālists Juris Saukāns izvaicā Lauku Atbalsta dienesta Austrumlatgales reģionālās lauksaimniecības pārvalde vadītāju Aigaru Puncuļi un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Rēzeknes nodaļas pārstāvi Artūru Šķesteru. Pa tālruni raidījumā piedalās arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins, Zemkopības ministrijas Lauku attīstības atbalsta departamenta direktore Liene Jansone un no plūdiem cietušās dīķu saimniecības A/S Nagļi direktore Ginta Kalvāne.

 

Šobrīd mums Austrumlatgales reģionālajā lauksaimniecības pārvaldē ir saņemti 590 pieteikumi, no sečiem novadiem – Viļāni, Rēzekne, Ludzas, Ciblas, Zilupes un Kārsavas novadi. Tajā skaitā pieteiktā platība ir tuvu 12 tūkstošiem hektāru, kur lauksaimnieki uzskata, ka laukaugi ir gājuši bojā," šībrīža situāciju raidījumā sakidro Aigars Puncuļs, Lauku Atbalsta dienesta Austrumlatgales reģionālās lauksaimniecības pārvalde vadītājs. "Pie ziemājiem ir 215 ha un siena daudzums ir 4 tūkstoši tonnu. Pieteikšanās vēl turpināsies līdz 2.oktobrim, bet saistībā ar kukurūzu un griķiem uz šīm kompensācijām varēs pieteikties vēl līdz 15 oktobrim.” Lauku atbalsta dienests šobrīd strādājot bez brīvdienām un lēmumus dažkārt pieņem pamatojoties uz satelītuzņēmumiem, turpina A.Puncuļs: “kaut kādu daļu uzreiz var konstatēt, ka plūdi ir tur bijuši. Tad atzīmējam, ka pamatojoties uz satelītuzņēmumiem mēs arī pieņemam lēmumus. Arī kaut kādu daļu lauksaimnieku informējam, ja ir tās applūstošās teritorijas ļoti tuvu, lai viņi mums atsūta, piemēram, bildes lai mums uz vietas nevajadzētu braukt un reāli pēc bildēm varam arī konstatēt šos postījumus.”

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Rēzeknes nodaļas pārstāvis Artūrs Šķesters atzīst:

“cerība mirst pēdējā un, ņemot vērā pieteikšanās termiņus, visi vēl cenšas saglābt kas saglābjams, līdz ar to es pieļauju, ka aktivitāte vēl varētu palielināties arī pēdējā pieteikumu pieņemšanas nedēļā.”

A.Šķesters, komentējot visai zemo laukaugu apdrošināšanu lauksamnieku vidū, atzīst, ka šobrīd starp apdrošinātājiem un lauksaimniekiem nav izveidojusies veiksmīga sadarbība, “tā apdrošinātāja piedāvājuma pakete nav tik saistoša. Galvenokārt jau un arī pēc prakses - bieži vien tas apdrošinātājs beigās neuzskata to postījumu par tādu, kas atbilstu tai apdrošināšanas prēmijai un, ja lauksaimnieks vienu, otru reizi daļēji vai vispār nav saņēmis šo kompensāciju, un apdrošināšana tādēļ nav tik populāra starp lauksaimniekiem.”

Lauku Atbalsta dienesta Austrumlatgales reģionālās lauksaimniecības pārvalde šogad vienoto platībmaksājumu ir iesnieguši 7884 lauksaimnieki, no tiem savas sējplatības apdrošinājušas 6 saimniecības – 0,08%. “Tas ir ļoti zems rādītājs un lai risinātu šo jautājumu gan apdrošinātājiem, gan lauksaimniekiem ir jāiet kopā un jāmeklē risinājums. Vēl gribētu piebilst, ka pastāv iespēja no Eiropas lauksaimniecības fonda Lauku attīstībai saņemt līdz 65 % apdrošināšanas polises - atgūt 65% no ieguldītajiem līdzekļiem. [..] Tas kas saistīts ar lopkopību, tur apdrošina diezgan daudz, bet tas, kas saistīts ar graudkopību, tur gan kaut kas bremzējas,” skaidro A.Puncuļs.

Arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas direktors Jānis Abāšins atzīst, ka tieši Latgale ir reģions, kur pēc Lauku atbalsta dienesta centrālajiem datiem lauksaimnieki apdrošinājuši savus sējumus, “Latgalē apdrošinās mazāk par vienu procentu, Vidzemē un Kurzeme 7-8%, Zemgalē – 17%. [..] Mans pieņēmums būtu tāds, ka Zemgalē zemkopība ir pārtapusi no tāda hobijbiznesa par īstu un pamatīgu biznesu [..] Lielākas platības, augstākas ražības. Viena lieta, ko mēs tagad varam konstatēt, ir tāda, ka

apdrošinātāju piedāvātais produkts faktiski ir piemērots lielākām ražām, un tas ir viens no tiem mīnusiem, ko mēs šinī mirklī esam konstatējuši. Ja zemniekam ražas graudaugiem ir zem 20 tonnām uz hektāru, tad diez vai viņam būs vērts to apdrošināšanu pirkt, jo tā apdrošināšana ir pietiekami dārga.

Bet tā apdrošināšana ir pietiekami dārga arī tā iemesla dēļ, ka neapdrošinās pietiekami liels zemnieku skaits, lai varbūtības teorija strādātu. [..] Un šobrīd šajā tirgū ir tikai divi spēlētāji, kas neveicina konkurenci. Tie ir tie apstākļi, ka šo lietu bremzē.”