„Aiz kadra” – varbūt tā varētu teikt par šīs reizes Latvijas Dienasgrāmatas lappusi.

Ikdienā, kad lasām policijas hroniku, ziņas par ugunsgrēkiem, negadījumiem, tajās ir sausi fakti par notikušo, cietušajiem, bet „aiz kadra” paliek to cilvēku darbs, kuri devās palīgā, dzēsa ugunsgrēkus, likvidēja avāriju sekas. Ko šis darbs prasa no cilvēka, kas strādā glābšanas dienestā, kā saglabāt skaidru galvu un pieņemt to vienīgo pareizo lēmumu, kas nepieciešams katrā konkrētajā situācijā? Pārdomās par vienu darba nedēļu dalās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes brigādes komandieris Jānis Skrastiņš. Vīrs, kurš pieredzējis dažādas ārkārtas situācijas savā ikdienas darbā, bet brīvajā laikā spēlē Vaidavas Tautas teātrī. 

“Kādas reizes piecas varbūt ir mēģināts senā jaunībā, skolas laikā, kad gribējās, kādas spilgtākas lietas piefiksēt, bet viss diezgan ātri beidzās,” par dienasgrāmatas rakstīšanu atminas Jānis Skrastiņš. “Viena iemesla dēļ - man tas kungs ir šūpulī devis diezgan krāsainu iztēli, un arī visas lietas es pasaulē redzu diezgan krāsaini, un tad, kad es visu to, ko esmu saskatījis, ieraudzījis, mēģināju uzlikt uz papīra, man sanāca diezgan pliekani, jo uz papīra tu nevari uzrakstīt to sajūtu, ar kuru tu esi. Tad man sanāk dusmas, ka redzi, ka nesanāk, un ja nesanāk, tad nesanāk un atkal pārtrūkst.”

Pirmdiena. Darbs

“Pirmdiena nesākās pozitīvā gaisotnē, jo secināju, ka neskatoties uz to, ka gadu no gada veicam un cenšamies ne tā sausi stāstīt un mēģināt cilvēkus pārliecināt ar piemēriem, dažādiem uzskates materiāliem, aicinot cilvēkus prātīgi svinēt, ko mēs secinām. Bojā gājuši ir jauni cilvēki un ir cilvēki, kuri guvuši traumas, lecot pāri ugunskuriem. Par ko es aizdomājos, piemēram, es ļoti baidos no šīs vasaras tajā ziņā, ka ir vēss laiks, un tad pēkšņi nāks siltais periods un tad daudzi cilvēki, kā no vadža norāvušies peldas viss neiedomājamākajās vietās un formās un tad mūsu ūdenslīdējiem ir darba pilnas rokas. Jārēķinās, ka aiz katra izsaukuma ir izdzisusi cilvēka dzīvība,” pēcjāņu nedēļā pārdomās dalās Jānis Skrastiņš.

"Man darbs kādreiz bija interesants ar to, ka katru dienu kaut kas cits, tu nezini, ko darīsi pēc stundas, varbūt pēc stundas tu dosies izsaukumā uz turieni vai turieni, darīsi to un to, tad tagad pēc šiem 26 vai vairāk gadiem dienestā tas viss jau sāk nogurdināt un arī skumdināt: no vienas puses, nevarētu teikt, ka statistika nav nekad uzlabojusies, bet tas notiek ļoti lēni un inerti, un tas visvairāk skumdina, ka tu redzi tās sekas tam visam, jo īpaši tas ir tad, kā tagad Līgo svētkos, kad tiek zaudētas ļoti jaunas dzīvības, kurām 17 vai 20 gadi, kurām tikko sākt dzīvot un dzīvot," analizē Jānis Skrastiņš.

“Esmu tāds diezgan emocionāls cilvēks, bet darbā esmu iemācījies to arī atslēgt un būt tāds “akmens ģīmis”, taču reizēm tā emocija ir man traucējusi, bet ir arī palīdzējusi, jo es neesmu ieslīdzis tajā profesionālajā rutīnā vai nihilismā, ko bieži dzird uz dažādiem operatīvajiem darbiniekiem attiecinām, ka viņi paliek nejūtīgi pret cilvēka sāpi, nelaimi,” par savu ikdienu stāsta Jānis Krastiņš. “(..) emocija ir jāmāk atslēgt, tajā brīdī, kad ir jādara darbs, tad ir jādara darbs. Mums ir bijuši pietiekami daudz gadījumu, kad jāšķiras no darbiniekiem, kas sākuši dienestu un nespēj tikt galā ar savām emocijām. Jā, ir bojā gājušie, bieži vien ceļu satiksmes negadījumos viņi ir diezgan izkropļoti, bieži vien ir kāds, viņš par laimi ir dzīvs palicis, bet viņam ir milzīgas sāpes, un mēs viņam arī uzreiz nespējam palīdzēt, kamēr dabūjam no šīm saspiestajām automašīnām ārā. Tur ir emocijas, tur ir bļāvieni, tur ir milzīgi daudz asiņu, un tev ir jāspēj tajā brīdī koncentrēties un tev ir jādara savs darbs, pēc tam, kad ir izdarīts tu vari aiziet malā, ja gribi vari paraudāt, jo situācijas ir dažādas, bet tajā brīdī neviens te puņķoties, vai vemstīties nedrīkst, tev ir jāizdara savs darbs.”

Runājot par to, kas glābēja darbā dod spēju neļauties emocijām, arī pieredzi un rūdījumu, Jānis Skrastiņš atzīst, ka lielākais eksāmens, ja tā var teikt, bija pirms 12 gadiem, kad Valmierā notika maģistrālā gāzes vada avārija, situācija, kāda līdz tam nebija pieredzēta, situācija, kurā bija apdraudēta pilsēta.

"Tas bija tāds arī atskaites punkts pašam, jo līdz tam brīdim šķita, ka esmu visu izbaudījis un visu zinu, māku, braucu uz ugunsgrēkiem, izsaukumiem bez mandrāžas, bez trīcēšanas, galva strādā mierīgi un skaidri, kompjūters ir mierīgs un sabalansēts, vienmēr saliek visu pa plauktiem, un viss notiek. Bet tā bija pilnīgi neordināra situācija ne tikai man, bet Valmierai un visai Latvijai kopumā," atminas Jānis Skrastiņš. "Mēs redzējām, kā veidojās milzīgs mākonis, kurš precīzi tiek pūsts iekšā pilsētā un jebkura dzirkstele varēja izraisīt šī mākoņa sprādzienu. Sākumā bija grūti pieņemt lēmumu, jo tu nesaproti, kas notiek. Tad cilvēki, kas bija sapulcējušies daļā, bija ļoti daudz, kaut mums palaist savu apziņošanas shēmu nebija iespējams, jo visas telefona līnijas bija bloķētas, moderni sakot, viss bija uzkāries. Cilvēki, nevarot sazvanīt tāpat vācās daļā kopā, jo saprata, ka kaut kādas problēmas ir. Un tad es piedāvāju, kuri ir brīvprātīgie, kuri ir gatavi ar mani kopā braukt un meklēt, kur tas ir, jo tas bija zināms risks. Un ,jā, pieteicās uzreiz puiši, un mēs devāmies uz turieni un troksnis paliek arvien skaļāks, līdz pār mums sāka birt smiltis un akmeņi, un tad pa tādu šauru mazu celiņu redzējām smilšu strūklu un skaidri redzējām divas izrautas caurules ārā, kur ar ļoti lielu jaudu izplūda dabas gāze, mazākā dzirkstele un tur no tiem apkārtējiem iedzīvotājiem un no tiem glābējiem būtu palikušas melnas čupiņas pāri, jo viss bija gāzes mākonī. Bet tajā brīdī nav tā, ka kāds varonis plēš kreklu un ar granātu dodas kaujā; nē, vienkārši strādā profesionāls prāts.

(..) Tas arī laikam bija arī mans tāds lūzuma punkts, kad es sapratu, ka var būt dažāds situāciju atrisinājums, bet es sapratu arī to, ka Jānis ies un darīs…"

Otrdiena. Teātris

“Tā ir lieta, ko es jau kādus gadus atpakaļ biju atklājis un tad aizklājis, tas ir amatierteātris, Kocēnu novada Vaidavas ciema amatierteātris “Volatus”. Mani uzrunāja režisore, darbu autore Larisa Merca un tad kaut kā ievilka tas, ka Larisa pati raksta lugas un es tās kaut kā uztvēru un īpaši to, ko mēs šobrīd spēlējam „Vai dzīve ir skaista?”. Man bija iesakņojusies pārliecība, ka amatierteātri var spēlēt tikai komēdijas, lai jautri pašiem un tiem, kas atnāk paskatīties. Šī galīgi nav komēdija, tāda pietiekami dziļa, ar dziļām jūtām, kur ir ļoti svarīgi, lai skatītājs saprot sižetu,” par savu aizraušanos ar teātri stāsta Jānis Skrastiņš.

“Tu atbrauc mājās un tie ir tie vakari, kad gulēt ej nevis ar visām organizatoriskām ugunsdzēsības un glābšanas dienesta lietām, bet tu ej gulēt ar savu lomu, tu ej gulēt ar to lomu, ar domu par viņu, ko es esmu sapratis, ko nē, un tas ir forši, ka kaut vienu vai divus vakarus nedēļā tu tiec vaļā no tā, jo tā ir viena no manām problēmām, bet tā ir daudzu cilvēku problēma, ka viņi netiek vaļā no tā sava mundiera īsti, no tā sava darba,” atzīst Jānis Skrastiņš. “Ir dažādi veidi, kā mēģinu relaksēties, tā ir mūzika un vēl visādas dažādas lietas, teātris, jā, teātris sanāk, bet skaidrs, ka katru vakaru viņš nevar būt. Tie ir tādi veidi, kā mēs katrs meklējam izraušanos, aizmiršanos, ne jau tāpēc, ka tev nepatīk savs darbs, bet tikai tāpēc, ka tev ir jāatpūšas, tās smadzenes ir jāatpūtina, lai pēc tam varētu pietiekami labi izdarīt savu darbiņu.”

Trešdiena. Ikdiena

“Trešdien darba darīšanas nebija tik saspringtas kā citu dienu, tāpēc nolēmu, ka varētu izmantot šo salīdzinoši vasarīgo laiku un pastaigāties ar kājām, pastaigāties pa Valmieras ielām. Secināju, ka es un man līdzīgie ir paši labākie satiksmes dalībnieki, jo īsajā ceļa posmā redzēju divas konfliktsituācijas, kuras patiesībā izraisījās tikai tāpēc, ka šie konflikta dalībnieki nebija tik universāli, kā es. Kāpēc es domāju, ka es esmu universāls un man līdzīgi, tie ir tie cilvēki, kas ik pa laikam ir dažādās lomās, viņi ik pa brīdim ir gājēji, viņi ir tie, kas brauc ar velosipēdu, velosipēdisti un ik pa brīdim viņi vada arī kādu transporta līdzekli. Man liekas, ka šādi cilvēki vislabāk saprot viens otru un vislabāk māk arī uzvesties," par pastaigu pilsētā stāsta Jānis Skrastiņš.

"Pirmā konfliktsituācija bija tāda, ka uz gājēju pārejas jauna dāma, man likās, ka viņa uz tās gājēju pārejas tūlīt aizmigs, iedama pāri un tā augstprātīgi skatoties uz automašīnu, kas bija apstājusies, lai viņu palaistu garām. Autovadītājs neizturēja un viņai veltīja pāris replikas, uz kurām arī bija atbilde. Man likās: nu, cilvēks tevi ir palaidis pāri un izrādījis cieņu, kāpēc tev īpaši palēnināti būtu jāizbauda šis brīdis, protams, cita runa, ja cilvēkam ir kādas problēmas, vai vecāka gadagājumu un tamlīdzīgi."

Neskatoties uz starpgadījumiem, kas novēroti uz ielas, Jānis Skrastiņš atzīst, ka satiksmes dalībnieku kultūra Valmierā ir pēdējos gados krietni uzlabojusies. Valmierieši jau ir pieraduši, ka mašīnas apstājas pie pārejām un palaiž gājējus. “Ir tāda tolerance, būtībā Valmiera ir vairāk tālu Eiropā nekā Rīga šajā ziņā,” bilst Jānis Skrastiņš.

Ceturtdiena. Pašvaldība un Ugunsjanka

“Ceturtdiena ir tā diena, kad arī Valmieras pilsētas domē notiek lielais notikums, kas ir pēc pašvaldību vēlēšanām, kad tiek pielikti pēdējie punkti vēlēšanu rezultātu galā, man tiešām ir liels prieks par rezultātu, man tiešām ļoti patīk dzīvot Valmierā,” bilst Jānis Skrastiņš.

Dienasgrāmatas ceturtdienas lappusei Jānis Skrastiņš šo notikumu pilsētas dzīvē izraudzījies, jo pats seko līdzi notikumiem pilsētā un tajos ir arī iesaistīts, un nevar arī nebūt, jo desmit gadus viņš ir bijis Valmieras pilsētas domes deputāts, šobrīd gan vairs šo pienākumu uzņemties nevar saistībā ar savu amatu.

“Veselus apaļus desmit gadus biju un šis laiks man palicis ne tikai ļoti labā atmiņā, bet ar labu pēcgaršu, ja tā var teikt, jo tu redzi savas idejas realizāciju, tā ir viena ļoti liela lieta, ka tu redzi šos sava darba augļus,”darbu pašvaldībā atminas Jānis Skrastiņš. “Viena no lietām, kas manu sirdi ļoti, ļoti silda, ir tas, ka es redzu, kas notiek Vecpuišu parkā. Tas vēl manā laikā bija ļoti smags un garš darbs, kā un ko, ne tikai es, bet daudzi iestājās par to, ka šo parku beidzot ir jāsakārto, jāizzāģē vecie bīstamie koki, jāielaiž iekšā saule, lai beidzot no turienes pazūd puiši un meitenes ar divlitru alus pudelēm un lai beidzot tur atgriežas māmiņas ar ratiņiem, bērni atgriežas, lai ir bērnu laukums. (..) Man liels prieks, beidzot tur redzu, ir kārtīgs būvlaukums, bet kad tas beigsies, ir skaidrs, ka būs ļoti skaista pilsētas vide un parks, mūsu pilsētai jau to parku nemaz nav tik daudz un tas pats centrālākais parks un tas būs ļoti, ļoti liels ieguvums. Bet ir vairākas vietas, kas vēl prasa darba, bet es jūtu, ka ir tā virzība, un tie cilvēki domā par to."

Jānis Skrastiņš arī atzīst, ka beidzot dienestu VUGD ir doma atkal kandidēt pašvaldību vēlēšanās Valmierā. “Bet neviens jau nevar prognozēt, kāda uz to brīdi būs situācija, vai kāds gribēs mani ņemt un aicināt, bet šobrīd tā doma, vai es gribētu, jā, es gribētu, man ļoti, ļoti patika,” atklāj Jānis Skrastiņš.

Jāņa Skrastiņa popularitātei Valmierā pamatā ir viņa ikdienas darbs glābšanas dienestā, valmierieši ir novērtējuši gan viņa rīcību daudzās kritiskās situācijās, gan atvērtību ikdienas saziņā. Un draugu dotā uzruna Ugunsjanka ir ne tikai Jāņa epasta lietotājvārds.

“Jā, mani tā sauc! Es jau saku, ka man būs tas, kā firmas zīme jāreģistrē – ugunsjanka.lv. Mana iesauka radās no viena mana drauga, viņš teica, Janku mums ir daudz, tu būsi Ugunsjanka, jo no ugunsdzēsējiem. Un tā kaut kā aizgāja diezgan plaši, es atceros, kādu laiciņu atpakaļ, es vienu reizi nāku no trenažieru zāles un savu darbu pēc automašīnas un nāk pretim tādi puikas četri vai pieci, viņš saka čau, es nu sveiks, sveiks, paeju garām dzirdu aiz muguras, tas ir mans draugs Ugunsjanka, un skatos Draugos tie paši puikas ir pieteikušies par draugiem…tas ir tā ļoti mīļi, mīļi…,” uzskata Jānis Skrastiņš.

Bet pašā noslēgumā Jānis Skrastiņš nopietni vērtē VUGD darbu; “Valsts dienests ir ļoti nopietni audzis savā spējā glābt iedzīvotājus, protams, vēl līdz tādam, ka var teikt labi, ir kāpjams vēl labs ceļš, bet dienests ir kļuvis Eiropeiskāks un attīstītāks, komplicētāks, jo tad kad es sāku strādāt tas bija ugunsdzēsības dienests, tagad tas ir ugunsdzēsības un glābšanas dienests un tās funkcijas, kas pakļaujas apakšā zem šī glābšanas ir ļoti daudz, kopēji darba ir kļuvis vairāk un prasības lielākas un arī daudz kas vairāk jāmāk un jāzina.”