Aktieris Vilis Daudziņš līdz šim dienasgrāmatu nekad nav rakstījis, lomu gatavošanai gan izmantojis citu cilvēku atmiņas, arī dienasgrāmatas.

„Ir vajadzīgs fiksēt notikumus, situ sev pa pirkstiem, ka laiks aiziet un tas netiek piefiksēts. Teātra specifika tāda, ka bieži izmantojam cilvēku atmiņas, un te tev nu bija, nav piefiksēts, nav zināms, nav pierakstīts… Interesanti cilvēki aiziet mūžībā, un nekā no tā visa vairs nav, un neviens nevar pieskarties tik intīmi, kā tas cilvēks, kas šos notikumus pats ir piedzīvojis,” vērtē Vilis Daudziņš.

Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa laiks ir ļoti piepildīts, teātra afiša vēsta, ka viņš spēlē  izrādēs „Pakļaušanās”, divus vakarus „Tēvs”, tad  „Cerību ezers”, savukārt no rītiem mēģinājumi un darbs pie jaunas lomas. Tomēr Vilis Daudziņš piekrīt no 18. līdz 23. martam rakstīt dienasgrāmatu un sešas dienas raksta rokrakstā dienasgrāmatu. Šajā laikā top jauna loma teātrī, vecākajam dēlam ir dzimšanas diena, arī pasaules politika un zinātne atspoguļojas aktiera pierakstos. Turklāt dienasgrāmatu iesākam nevis ar pirmdienu, bet ar sestdienu, jo aktieriem sestdienas un svētdienas ir darba dienas, „un tā visu mūžu,” - dienasgrāmatā raksta Vilis Daudziņš.

18. marts

Tiekos ar Vladu [režisors Vladislavs Nastavševs] teātrī. Mēģinām saīsināt tekstu jaunajai izrādei „Ciņiķi”. Pāris rindkopas izmetām, arī labi. Tomēr rodas jautājums: romāna galvenais varonis ir jauns Pēterburgas intelektuālis, kurš 1918. gadā Pēterburgas apvērsuma laikā mēģina izdzīvot, ironizējot par apkārtējiem notikumiem. Būdams erudīts vēsturnieks, viņš nemitīgi atsaucas uz dažādiem paradoksāliem notikumiem Krievijas senvēsturē. Pieļauju, ka lielākā daļa šo notikumu un personāžu mūsu publikai neizsaka neko. Bet, ja manam varonim atņem šos ekskursus vēsturē, pazūd viņa personības šarms. Ko darīt?

Nopirku medu un ābolus. Cik kilogramu medus esmu apēdis pēdējo gadu laikā. Bail domāt. Vismaz kilogramu mēnesī. Tās ir četras trīslitrenes gadā. Es viens pats! Noliku burku uz grimgaldiņa un uzreiz iegrābos. Labs!

19. marts

No rīta abi divi ar Zani [Zane Daudziņa] aizbraucām uz laukiem. Brīnišķīga diena. Ar jaunāko dēlu Matīsu izrakām mežā mazas eglītes un sastādījām gar ceļu. Nāk garām kaimiņš Modris un saka, ka šodien neesot stādāmā diena. Cik mīļi! Mēs jau bijām iestādījuši kādas 20 eglītes.

20. marts

No rīta dodos uz spāņu valodas nodarbību. Kāpēc es mācos to spāņu valodu? Dievs vien zina. Citi studenti mācās, lai varētu strādāt Spānijā vai Latīņamerikā. Es tāpat vien prieka pēc. Šodien stundā mēģināju skaidrot 20. gadsimta vēsturi. Spāniski. Bija jautri.

Piekritu filmēties filmā „Dvēseļu putenis”. Braucu uz šūšanas ateljē, kur man šūs formas tērpu. Kostīmu māksliniece Sandra Sila, patīkama atkalredzēšanās pēc „Rīgas sargiem”. Noliktavā starp citiem formas tērpiem viens ar iešūtu zīmīti "Jānis Reinis". Atkal jādomā par laiku, kas aiziet.

Mājās ar jaunāko dēlu Matīsu ilgi runājām par reliģiju. Viņš mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un sajūsminās par savu reliģijas vēstures skolotāju. Šodien esot sprieduši, par cik procentiem Jēzus ir cilvēks un par cik Dievs. Baznīca pozīcija ir par simts procentiem abās emanācijās. Bet jaunieši mēģinājuši atrast proporciju 100 % robežās, teiksim 75 pret 25 vai otrādi. Savukārt mani ieinteresēja jautājums, kur Ādama dēls Kains ņēma sievu, ja tajā brīdī pasaulē bija tikai viena sieviete – viņa māte Ieva, kura turklāt bija izgatavota no Ādama ribas. Atšķīru Bībeli, atbildes nav.

22. marts

Šodien mokošs mēģinājums, četras stundas mēģinājām vienu ainu lappuses garumā, izmisīgs enerģijas patēriņš un nekāda rezultāta. Kaut gan. Kas to lai zina, varbūt rezultāta neesamība arī ir rezultāts. Jācer uz rītdienu.

Tuvojas Teātra diena. Latvijas Radio aicina izstāstīt kaut ko smieklīgu no teātra dzīves. Neko nevaru izdomāt. Žēl, ka Gundars Āboliņš šobrīd ir prom. Viņam piemīt neparasti laba humora izjūta. Ko nevarētu teikt par mani.

Pārnāku mājās. Jāatkārto teksts vakara izrādei „Tēvs”. Šis ir īpašs gadījums, arī pateicoties Gundaram Āboliņam. Viņš nolēma trīs gadus pastrādāt Minhenes teātrī, un viņa lomas pārņēma citi aktieri. Znotiņam [Kaspars Znotiņš] tika Kisa Vorabjaņinovs „Divpadsmit krēslos”, es dabūju tēva lomu Strinberga lugā „Tēvs”. Viena nedēļa intensīvu mēģinājumu, un uz priekšu. Tāds adrenalīna līmenis, ka tik turies. Un es esmu laimīgs. Sen nebiju spēlējis ar Sandru Kļaviņu, tik smalku un jūtīgu partneri uz skatuves. Tā ir bauda.

23. marts

Satiekos ar ādas apstrādes meistari Lolitu Katkovsku. Viņa palīdz taisīt jostu manam tautastērpam. Neaprakstāms skaistums. Daiļamata meistare Māra Krieviņa darināja pērlīšu rakstu. Tagad man pašam atliek tikai uztaisīt sprādzes. Tā būs kāda 19. gadsimta Zemgales zīļu jostas kopija. Mums ir brīnišķīgi sieviešu tautastērpi, bet ar kungiem tā ir, kā ir. Tādi pelēki sērdienīši vadmalas svārkos. Viņi, protams, veido lielisku fonu, bet godīgi tas nav. Tad pirms kāda gada es nolēmu pierādīt, ka arī kundziņiem tautastērpi ir pietiekami eleganti. Man būs smalks Zemgales novada tautastērps. Zane darina Rucavas tautastērpu, viss ir procesā, un es domāju, ka līdz lielajiem dziesmu svētkiem mēs jau būsim sapucējušies.

"Dienasgrāmatu rakstīšana ir sava veida atskatīšanās un piefiksēšana, bet baidos, ka šodien nerakstīšu, rīt nerakstīšu. Ja kāds palūgs, varbūt uzrakstīšu, bet, ja nelūgs, nerakstīšu. Ja kāds teiks, ka smadzeņu darbības uzlabošanai man tas ir vajadzīgs, varbūt arī izdarīšu," raidījumā noslēgumā atzīst Vilis Daudziņš. "Man patīk rakstīt. Kad taisīju izrādi „Vectēvs”, es rakstīju un pārrakstīju, un atkal pārrakstīju. Ir sakrājies kladēs tāds melnraksts tīrraksta virzienā. Tagad to ir daudz vienkāršāk datorā izdarīt, tur man ir sakrājušās klades ar neskaitāmām versijām „Vectēvam”."

Un vēl maza epizode: ejot ārā no Radio mājas, aktieri aptur kāds vīrietis, lai pateiktos par izrādi „Tēvs”, ko skatījies dienasgrāmatā fiksētajā 23. datumā. Viņiem ar sievu izrāde tik ļoti patikusi, ka pēc tam abi klusējuši. Tik tieša un zibenīga rezonanse dienasgrāmatā minētajai lomai.