Domas Ūselis ir dzimis Lietuvā, bet nu jau piecpadsmit gadu dzīvo Latvijā un savas dzimtenes dzimšanas dienas mēnesī raksta dienasgrāmatu. Dienasgrāmatā viņš stāsta par to, kad sācis domāt latviski, un arī par to, kāpēc dienvidu kaimiņi mūs latviešus sauc par zirga galvām.

Tā ar cilvēkiem mums blakus mēdz būt, ka mums šķiet, viņus zinām, pazīstam, bet patiesībā ne nu zinām, ne pazīstam. Tāds cilvēks ir Domas Ūselis – lietuvietis Latvijā.

Divu dēlu tēvs, vīrs latvietei Kristīnei. Mediju aģentūras vadītājs. Cilvēks, kurš jau piecpadsmit gadu dzīvo Latvijā, runā latviski un izrādās arī domā latviešu valodā.

„Kad uzrunāju Domasu rakstīt dienasgrāmatu, viņš piekrīt aci nepamirkšķinot. Izņem no kabatas savu tālruni un jautā, kad dienasgrāmatai jābūt gatavai,” stāsta raidījuma autore Agnese Drunka. „Gluži praktiska, bez liekas ceremonēšanās pieeja piedāvājumam rakstīt dienasgrāmatu, un fiksēt savas ikdienas gaitas. Vienojamies, ka dienas, ar kuru notikumiem Domas dalās, nav piesietas laikam, bet ar domu, ka viņš lietuvietis Latvijā raksta dienasgrāmatu savas dzimtenes simtgades svētku mēnesī. Tomēr, jo tuvāk nāk tikšanās diena, jo spēcīgākas kļūst aizdomas, ka Domas jau ir nožēlojis to, ka tik ātri un neapdomīgi piekritis dienasgrāmatas rakstīšanai.”

Žurnālistes aizdomas viņš apstiprina sarunā, bet izrādās, ka arī no nepatīkama darba var paņemt kaut labu. Kaut vai atcerēties piemirstas lietas.

Domas stāsta, ka šobrīd jau Latviju, uz kurieni viņu atvedusi mīlestība, vairāk sauc par savām mājām. Arī latviešu valodu viņš ir ātri apguvis, tur gan “pie vainas” latviešu un lietuviešu valodas radniecība un līdzība. Lai ērti justos darbā, pieticis ar valodu mācīties vien pusgadu. Mācīšanos atvieglojis tas, ka abām valodām ir līdzīga gramatika. Apmaiņai – Domas sieva Kristīne ir apguvusi lietuviešu valodu. Bērniem pirmā valoda ir latviešu valoda, bet arī viņi saprot tēta valodu – lietuviešu valodu.