„Tās būs pusnakts dienasgrāmatas,” saņemot pirmdienas rītā diktofonu, saka Iveta Ratinīka. Dzejniece, taču lielāku publicitātes šalti saņēmusi kā latviešu valodas skolotāja, kura nebaidās ar skolēniem pārspriest nenormēto leksiku latviešu dzejā. Dienasgrāmatu rakstīšana Ivetai esot ierasta lieta, dienas domu apkopošana rakstītā tekstā gan parasti notiekot tviterkontā.

Aizvadītajā nedēļā bija mācību gada pēdējā skolas diena, un ar savu audzināmo klasi Iveta jau no pirmajām dienām iedibinājusi cilvēciski ļoti siltas, radošu pārsteigumu pilnas attiecības. Tāpat aizvadītās arī pašvaldību vēlēšanas, kurās arī Iveta Ratinīka bija kandidātu sarakstā. Savu pilsonisko pozīciju Iveta nav kautrējusies paust arī ārpus politiskiem amatiem, viņa vairākkārtīgi iebildusi pret „tikumiskās audzināšanas” vadlīnijām, pārliecībā ka iebiedēts skolotājs nevar izaudzināt brīvu cilvēku. 

“Pirmais cilvēks, kas man ienāca prātā, uzzinot par par šādu uzdevumu - uzrunāt cilvēkus un caur viņu stāstiem - pierakstīt šo laiku, bija dzejniece, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka. Varbūt tāpēc ka beidzot varēšu izpildīt viņai pirms diviem gadiem doto solījumu - viņai uzcelt pieminekli. Labi, šādi tas vairs nebūs Gaujas krastā un pārklāts ar lapiņu zeltu, kā toreiz solīju. Taču iemesls manam jūtu uzplūdam palicis nemainīgs - tieši Ivetas Ratinīkas personā es piedzīvoju, ko nozīmē Skolotājs ar lielo burtu,” atklāj raidījuma veidotāja Anda Buševica. “Valsts apbalvojums - Ata Kronvalda balva, kuru Iveta Ratinīka saņēma 2014. gadā, ir tikai apliecinājums tam, un tā nav salīdzināma ar to, ko man kā dēla mātei nozīmēja vērot kā pusauga jauns cilvēks plēšas iekšup lielajā dzīvē, bet lielā dzīve spļauj viņu ārā. Iveta Ratinīka iemācīja manu dēlu Miķeli runāt. Domas viņam bija viņa paša, taču viņa iemācīja veidot stāstījumu, lai viņu saprastu, pašapziņu, lai viņā ieklausītos. Gadu gadā priecājos kā uzlabojas mobilajā telefonā saņemto īsziņu pareizrakstība.

Otrs iemesls kāpēc Ivetu uzrunāju bija tas, ka viņa ir valodas cilvēks. Kultūra vienmēr nozīmē piepūli, teiktu gruzīnu filozofs Merabs Mamardašvili, dabiski ir nevis atcerēties, bet aizmirst. Ivetai Ratinīkai šī pašdisciplīna piemīt, viņa aktīvi raksta sociālajos tīklos, tvitera konts pēc būtības ir modernā dienasgrāmata, kurā rezumēt dienā piedzīvoto. Taču bez horizontālās savas dzīves pierakstīšanas Ivetai Ratinīkai pa spēkam ir arī valodas vertikāle – dzeja. Dzejoļu krājums “Rūgts”, kurā siltā intimitātē atklājas arī skolotājas negulētie rīti, sievišķā seksualitāte cīnās ar sabiedrības un amata pieprasīto tēlu.

Pedagoģiju Iveta Ratinīka, šķiet, atradusi arī kā sev derīgu universālu pasaules uzskatu. Nekad neatsakot paust viedokli plašsaziņas medijos, komentējot sociālajos tīklos, viņa šķiet, arī sabiedrības dzīvē līdzdarbojas ar pārliecību, ka pacietīga darba un sarunāšanās rezultātā, arī sabiedrība, kā sākotnēji neveikls, neieinteresēts skolnieks, varētu mainīties."

Pirmdiena

Esam Berķenelē. (..) Ir tādas bezgalīgi skaistas vietas, par kuru esamību tu it kā apzinies teorētiski, bet praktiski nē. Tad vienā brīdī tā vieta tevi savaldzina, savaņģo un apbur. Diezgan ironiski, ka tādos brīžos līdzi nav fotoaparāta. Jo kā varētu retranslēt neaizmirstulīšu pļavas, bezgalīgas neaizmirstulīšu pļavas. To nenormālo smaržu, kā smaržo lauki maija beigās. To lakstīgalu lamāšanos krūmājā, kas šķiet apliecina pasaules diženumu. Mūs atstāja vienus muzeja, uzticoties, ka neko nesapostīsim. Šeit ir vieta, no kuras negribētos atgriezties Rīgas juceklī.

(..) Mēģinu saprast, kā paspēt izlabot pēdējos darbus. Atzīmēm jau sen bija jābūt izliktām, bet šis gads bija nenormāli pārsātināts ar notikumiem un darbu. Kad Šadurskis saka, ka mācību gadam vajadzētu būt garākam, man viņam gribas vienkārši kliegt acīs: kāpēc, jo 9. klasēm mācību gads beidzas 10. maijā, radod skolā pilnīgu haosu, kāpēc jānotiek vienlaicīgi eksāmeniem, mācībām, mācību ekskursijām.

Otrdiena

Šodien būs pēdējā mācību diena.

Ja bērni zinātu, kā skolotāji gaida pēdējo mācību dienu, viņi mūs saprastu daudz labāk. Īstenībā katrs šāds nakts darbs, liek ļoti izvērtēt, cik daudz no sevis skolotājs ir gatavs atdot cilvēkam. Ārā neredz gaismu nevienā no deviņstāveņu logiem. Visa pilsētā rāmi guļ. Pat mans kaķis uz mani skatās ar zināmu neizpratni. Tad es domāju, kurā brīdī pateikt stop tam, cik ļoti daudz laika pazūd domrakstos, kuros mēs neatrodam tās īstās domās, kurās viņi domā, nevis atdomā atpakaļ to, ko izlasījuši kādā grāmatā, ko paši esam iečukstējuši, iepilinājuši viņu apziņā.

Līdz rītam vēl kādi 12 domraksti un tad tu pats jautā: kāpēc tas ir tā vērts. Tad viņi lepni aizstieps to liecību mājās un pēc cik minūtēm aizmirsis tos ciparus, kuru dēļ mēs sēžam naktīs mēģinot tos izfantazēt, izkalkulēt. Nezinu, vai labāk ir tā, kā ir Somijā, kur nav šīs apsēstības ar vērtēšanu. Tur nav kolēģiem jārīko histērijas par to, ka tu neizdarīji kaut ko laicīgi, es nevarēju izveidot kaut kādu reitingu tabulu. Sasodītās tabulas! Man šķiet, ka tām nav nekādas nozīmes.

Ceturdiena

Piedod, dienasgrāmata, vakar nevarēju. Es atnācu mājās, atstiepu spaini ar puķēm – tas ir tāds jauks pēdē'jās mācību dienas un manas dzimšanas dienas priekšnojautu rituāls. Jutos tā, ka vienīgais, kas deva dzīvesprieku, bija draugu īsziņas, kas apsveica ar pēdējo mācību dienas un sūtīja lepnas fotogrāfijas ar ievilktiem krustiņiem pirmslaika balsošanā.

Šorīt man ir dzimšanas dienas. Mani, protams, septiņos no rīta piecēla kāds no radiniekiem ar skaisto domu – tev taču jāiet uz darbu. Tā, mīļā Ratinīka, tev ir 39, ko tu gribi? Mieru pasaulē un lai visi ir laimīgi – jā, protams. Bet tajā pašā laikā es tik ilgi runāju par pārmaiņām, es jūtu, kā tās cirkulē manī. Ka nākamais gads nebūs tāds, kā iepriekšējais. Nezinu – ievēlēs, neievēlēs, varbūt tam pat nav izšķirošas nozīmes. Daudz izšķirošāk ir tas, kas notiek privātākā teritorijā... Tā, mīļā Ratinīka, es tev sirsnīgi novēlu nenormāli lielu spēku un lai tev vairs nekad uz dzimšanas dienu neaug sāpīgi gudrības zobs.

Piektdiena

Pēc vakardienas svinībām, kaudzēm ar puķēm un dāvanām un laimīgiem smiekliem, es jau sen nebiju tik pārsteigta – man atkal dzimšanas dienā ir sākuši dāvināt grāmatas!

Ir klusuma diena pirms vēlēšanām. Mežciema liftā joprojām karājas “Saskaņas” reklāma, precīzāk, slēptā reklāma – divi onkuļi no saraksta piedāvā sportiskas izklaides. Fons joprojām tas pats zilais, nezinu, uz kurieni aizved tiešsaiste, ko var nolasīt ar telefonu. Godīgi, kā vienmēr. Pamanījāt, ka pilsētā nav kontrolieru sabiedriskajā transportā, varam jauki braukāt par zaķiem. Pamanījāt, ka vispar kaut kādas negācijas šonedēļ nenotiek.

Sestdiena

Klīstu pa pilsētu, domādama, kādi būs vēlēšanu rezultāti. Īstenība skumji, ka mazāk nekā 60 % pilsētas tas vispār rūp. Daļa no viņiem gozējas parciņos, jautājums, vai es priecātos vairāk, ja katrs no viņiem būtu nobalsojis.

Par spīti raidījuma džingliem, kur fonā skan rakstāmmašīnas klaboņa, šī raidījuma varone savu dienasgrāmatu raksta, bet diktofona atmiņas kartē. Viņas stāstījumam ir tā biklā intonācija, kādā cilvēki ieraksta vēstījumus, kad atrodas vieni. Un ir arī pārāk tuvu pielikta mikrofona elpas sprakšķi. Sestdienas pievakarē, dodoties cauri Rīgas parkiem uz Latvijas Reģionu apvienības un partijas "Latvijas attīstībai" mītni, kur tiek gaidīti vēlēšanu nakts rezultāti, tam visam vēl pievienojas vējš, ierakstu padarot par pavisam grūti uztveramu. Ironiski, šis ir viens no garākajiem dienasgrāmatas ierakstiem, tas stāsta vai nu par noieto Rīgas kvartālu skaitu vai satrauktajām domām vēlēšanu dienas pēdējās minūtēs. Cilvēka apziņa ir pārsteidzoša, jo tajā nav atvilktnīšu, kurās nodalīt šķietami nesaskanīgas lietas.

Svētdiena

Pilsēta saņem tikai to, ko ir pelnījusi. Skumji. Mēs Rīgā laikam tiešām esam egoisma apsēsti mocekļi un aizraujamies ar verdziskumu. Paldies tiem, kuriem vakar bija vienalga, bija jābūt kurortā vai darbā, vai jāgulšņā mājās. Un čīkstēšanas vietā tagad izdomājiet, no kā vēl atteiksieties savas vienaldzības dēļ. Vai jums ļoti patiks “kapu tramvajs” un braukšanas maksa trīs eiro, lai Nils var turēt solījumu visiem saviem pensionāriem. Vai jums patiks, ka puse Rīgas dzīvo uz jūsu rēķina? Vai jums patiks  vēl lielāks nekustamā īpašuma nodoklis? Vai jums patiks, ka jūsu mikrorajonā, ja vien tur nedzīvo kāds saskaņietis, būs lielas, lielas bedres, neizpļauta zāle? Varbūt tie rezultāti vēlēšanām nav tik briesmīgi, "Saskaņa", kas zaudē septiņas balsis, tas ir skaisti.

Pēc rezultātiem izskatās, ka esmu iekšā. Zināmā mērā opozīcija ir lieliska vieta, kur mācīties. Tavs uzdevums ir kritizēt. Kas gan vēl kritiķim varētu būt patīkamāks. Pateikšu – patīkamāk būtu, ja katrs domātu par tās sekundes labumu, bet par labumu ilgākā laikā.

Īstenībā vistraģiskākie rezultāti ir manā dzimtajā Rēzeknē, tikai četri cilvēki opozīcijā, pilnīgi bezkaislīgajam "Saskaņas" vairākumam. Kā tajā pilsētā saglabāt garu? Nezinu. Tas būs ļoti grūti. Skumji, ka lielās pilsētas pazaudē cīņas sparu, pazaudē ticību, ka kaut ko var mainīt.