Viņam īpaši mīļi radījumi ir spāres, pingvīni un kaķi, viņa autoritātes ir Dalailama un Čārlzs Bukovskis, viņu sajūsmina jaunākie zinātnes atklājumi – tie ir tikai daži fakti par dzejnieku Reini Runci.

Reinim Runcim iznākuši trīs dzejoļu krājumi „Healja”, „Elementi” un „Gaismas ķermenis”. Viņa dzejai piemīt spēcīga enerģija, tā ir atšķirīgs un savdabīgs vaibsts mūsu dzejas kopainā. Lakoniska, patiesa, jūtīga, dažkārt arī drosmīgi atkailināta un pašironiska. Pats Reinis mēdz uzsvērt, ka viņa būtību ļoti trāpīgi raksturo uzvārds “Runcis”, ne velti tā atveids gozējas arī uz viņa pēdējā dzejoļu krājuma vāka. Vienlaikus viņš arī neparasts “runcis”, jo šogad aprit 15 gadi kopš Reinis pēc smagas avārijas ir paralizēts, un tieši dzejas radīšanas mirkļi viņam ir visspēcīgākā pretsāpju terapija, kas dod arī dzīvei piepildījumu.

„Viņš ir viens no stiprākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu pazinusi. Neparasts, ļoti radošs, tāds, kurš vienmēr zina, ko grib, un kuram ir savs oriģināls skats uz dzīvi un cilvēkiem. Sevišķi Reinis necieš izlikšanos, viņam patīk īstums it visā, un to viņš atspoguļo arī savā dzejā, kas ir lakoniska, bet ar ļoti spēcīgu enerģija, dažbrīd ļoti drosmīgi atkailināta un pašironiska,” tā par Reini Runci stāsta raidījuma autore Baiba Kušķe.

Raidījumā izmantotā mūzika nav nejauša, tā raksturo Reiņa muzikālo gaumi, kurš pēdējā laikā bieži klausās ģitāras virtuozu Estas Tonni. „Šķiet pat nejautājot, es pat zinu kāpēc – Tonnes spēlei ļoti izteiktā formā piemīt patiesums un īstums, kas Reini visās lietās ļoti valdzina,” atklāj Baiba Kušķe.

Pie Reiņa uz Purvciemu uzklausīt viņa dienasgrāmatas pirmo lappusi Baiba devās pirmdienā, 18. septembrī… „Ar Reini iepazinos, kad nāca  klajā viņas pirmais dzejoļu krājums „Healja”, sadraudzējāmies, un tagad ik pa laikam viņu apciemoju. Reinis kā allaž guļ, un speciāli pielāgotā veidā darbojas ar datoru, fonā skan Latvijas Radio 1 un no viņa istabas sienām fotorāmīšos mani sveicina smaidīgs Dalailama un Čārlzs Bukovskis,” stāsta Baiba Kušķe.

Reinis neko nav „salicis pa plauktiņiem”, jo vēlas, lai viņa teiktais ir spontāns un brīvs, nevis izklausās mākslīgs, iepriekš izdomāts un iestudēts. Viņš vēlas, lai viņa dienasgrāmata top sarunā.

„Kad es biju pusaudža gados, es mēģināju rakstīt dienasgrāmatu. Dažus gadus vēlāk, kad man jau bija pāri 20, secināju, ka man nebūt nepatīk tas, ko esmu rakstījis agrāk, tāpēc šo brīnišķīgo ieceri es neturpināju. Nevienam jau nepatīk sevi redzēt tādā nenobrieduša cilvēka lomā, kas izsaka nepārdomātus slēdzienus,” savas attiecības ar dienasgrāmatas rakstīšanu atklāj Reinis Runcis. Tagad piekritis dienasgrāmatu rakstīt, jo „es droši vien vairs neesmu tik radikāls, lai kristu kaut kādās emociju dzīlēs, kaut gan gadās arī tagad”.

Pirmais ieraksts

Kārtējo reizi pārsteidza Sudrabas sarunas Saeimā, savu ietekmi uz labsajūtu atstāja lietus, kas manā gadījumā ir pozitīvas izjūtas, nu, protams, baraviku sezona ir plaukumā.

Gaidot šo interviju pārdomāju, kas vispār ir dienasgrāmata, vai tas ir tas, kur tu izvelc labāko, sliktāko vai atgremo ziņas vai kaut kādas emocijas, vai sadzīves lietas. Es sapratu, ka normāla atbilde vispār nav iespējama. Un tad es ļāvos mirkļa iespaidam, un tie galvenie notikumi laikam ir nevis vienai dienai, bet mazliet lielākos laika masīvos. Piemēram, tas, ka Rīgu taisās apciemot Dalailama. Viņš iedvesmo ar savu piemēru. Cilvēks, kurš ir izcietis, manuprāt, vairāk nekā es sava mūža laikā, pārvarējis sevi, kas es nevarētu teikt, ka man būtu izdevies. Viņš spēj būt arī ieinteresēts ne tikai par to, kas notiek viņa deguna galā, bet arī otrā pasaules malā. Manuprāt, nevajadzētu viņu kopēt, bet no viņa ir ļoti daudz ko pamācīties. Pie tam viņam joprojām ir spēkā doma, ka viņš ir marksists, un tajā pat laikā dziļa cilvēku mīlestība un ieinteresētība.

Čārlzs Bukovskis ir simbols cilvēka, kurš negrib būt tāds kā visi, viņš ir brīvs – ja ne ārēji, tad iekšēji vai arī otrādi. Bukovskis nekad neizlikās, bija riktīgs lopiņš. Manuprāt, mēs visi esam kādreiz lopiņi. Iepazīstot Bukovski gan kā cilvēku, gan dzejnieku, tu rodi kaut ko līdzīgu sev, ka tu vari būt gan vājš, gan stiprs, tas nav kā Dalailamam, kuram tu redzi tikai to vienu pusi. Mēs jau nezinām, kāds viņš ir, kad viņš netiek galā ar sevi, bet noteikti, ka ir tādi brīži. Bukovskis ir kulta persona, kas nav izskaistināta, jo skolās jau viņu nemāca, un es ceru, ka nekad nemācīs, jo tad jau viņš zaudēs visu savu maģiju.

Šodien noteikti es klausos lietus skaņas un tas ir lieliski, nav pasaulē nekas skaistāks vēl izgudrots.

Otrais ieraksts

Spilgtākais noteikti būs tas, ka vēsturiskais notikums – atteikšanās no parastā telefona, ir arī sasniedzis manas mājas un tagad būs tikai internets un kādam mobilais. Tas man liels notikums. Tā kā ļoti jauki. Mums Latvijā ir viena laba lieta, ko nevar noliegt – mums ir viens no labākajiem interneta ātrumiem vispār pasaulē.

Kas tad vēl? Mani uzrunā tas, ka Meksikā zemestrīce, tādas lietas, kas nav lokālas, tur tomēr simtiem cilvēku gājuši bojā…

Es laikam esmu tāds meža dīvainītis, ka mani joprojām satrauc pat, ja Jaunzēlandē kaut kas notiek. Es nejūtos no tā nodalīts. Runājot par šo tēmu, es atcerējos, ka šodien taču ir tāds vēsturisks notikums, ka beidzot kurdu jautājums tiek risināts. Lielākā tauta, kurai nav savas valsts. Un Katalonijā notiek „interesantas darbības”, ka arestē valsts ierēdņus, kas ir iestājušies par referendumu. Interesanti, ka tas notiek paralēli vienlaicīgi. Pie tam demokrātiskajā Eiropā…

Izrādās, nekādas demokrātijas nav un visa Eiropa vēsā mierā pieļauj tādas lietas. Cerēsim, ka beigsies labi. Jo kurdi atšķirībā no Eiropas tautām tomēr ir ļoti sena tauta, kas jau bija pirms kristietības rašanās tajā reģionā, viņiem bijis bezgala daudz mēģinājumu veidot savu valsti, bet tā saucamā brīvā pasaule bijusi dziļi vienaldzīga pret šiem centieniem.

Šajās dienās Latvijā spriež par pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem. Man tas šķiet absurds. Ja jau ir iespējams, bērnam dzimstot, uzrakstīt papīru un, ja grib – saņemt, ja negrib – nesaņemt, tad acīmredzot (kā to formulēt tā pieklājīgāk) tā ir prezidenta PR akcija jau otrā pēc kārtas, kas nav izdevusies. No sākuma viņš piedāvā valsts vēlētu prezidentu, kas acīmredzami ir netālredzīgi, jo kurš gan nesaprot, ka tautu viegli var aizmanipulēt, kurā virzienā vēlies. Un otrs ir ar šo pilsonību, kas bez maz vai spiestā kārtā jāpiešķir, un Vaira Vīķe-Freiberga arī tam piekrīt. Es, godīgi sakot, esmu šokā. Man liekas loģiski, ka tam vajadzētu būt vecāku lēmumam, kuru cilvēks, saņemot pasi, ir tiesīgs mainīt.

Šādi izpūšot no mušas ziloni, tiek novērsta uzmanība no svarīgiem jautājumiem. Svarīgs jautājums, manuprāt, ir medicīnas finansējums, bērnu nami, pansionāti. Par sevi es varbūt nerunāšu, par to, ka minimālā auga strauji aug, bet invalīdu atbalsts tai līdzi stipri neproporcionāli. Un ka labklājības ministrs atļaujas runāt absolūtas muļķības un pielīdzināt 1. grupas invalīda uzturēšanu pansionātā parasta invalīda uzturēšanai. Tas absolūti tā nav, bet cerams, ka viņš zina, kāpēc viņš to tā runā.

Sarunā ar Reini tomēr nākas skart arī par viņa situāciju, jo zinu, cik daudz gluži pārcilvēciska spēka un arī līdzekļu no viņa un viņa mammas prasa viņa aprūpe, un tas nu jau 15 gadu garumā, traģiskais negadījums ar Reini notika 2002. gada novembrī, neilgi pēc valsts svētkiem.

Jā, svinības tuvojas. Būs 15 gadu jubileja kopš otrās dzīves. Salauzu kaklu… nu kā jau kaķiem – tiem esot deviņas dzīvības, nezinu, kura šī ir man… Tieši pēc 18. novembra būs arī mana gadadiena – 15 gadi kā esmu paralizēts, bet ne tik traki kā Stīvens Hokings, bet pirksti tomēr nekustās. Spēja kustināt pirkstus – tā laikam ir sarkanā līnija, kas mūs ļoti nošķir. Būtībā, ja divi trīs pirksti kustas ir labi, bet man nekustas neviens. Tāpēc tas laiks, kad sagaidīju normālu internetu, pieradu pie tā, bija ļoti ilgs. Būtībā puslīdz normāli es dzīvoju tikai pēdējos gadus. Kaklā caurumu aizšuva vispār tikai pagājušogad. Es arī daudz un aktīvi vingroju, bez kā jau arī tik ilgi nebūtu izdevies izturēt. Pleci nav paralizēti, ar tiem es darbojos, cik  nu var. Un kaklu arī esmu sācis vingrināt.

Trešais ieraksts

Šoreiz Baiba ir ieradusies brīdī, kad Reinis aizrautīgi spēlē datorspēli un atrodas pašā cīņas karstumā… par modernajām tehnoloģijām arī ievirzās saruna, jo, kā stāsta Reinis, viņam ir iecere saviem dzejoļiem piešķirt dažādus interesantus veidolus, izmantojot datora iespējas, un tieši šonedēļ viņam izdevies atrast labu programmu, ar ko rediģēt videofailus.

Vajadzēja man piedzimt nedaudz vēlāk, tagad ar katru gadu viss kļūst tik fantastiski aizraujošs un viegli izmantojams. Dzīvot ir kļuvis interesanti. Manuprāt, cilvēcei ar savu bezgalīgo stulbumu tā ir vienīgā cerība, ka mākslīgais intelekts attīstīsies tik tālu, ka aizpildīs to, pēc kā cilvēce ir ilgojusies miljoniem gadu. Beidzot paši būsim radījuši dievu, tas mums sniegs neiedragājamu veselību, dzīves partneri atradīs, gan nodrošinās pilnīgu drošību no citiem homo sapiens.

Ja būs atrisinātas tās problēmas, būs citi mērķi, kurus šobrīd nespējam iztēloties. Mūsu dzīve varētu kardināli mainīties uz labo pusi, ne tikai attiecībā pret pašiem, bet arī pārējo pasauli. (..) Vienīgi žēl, ka man to neizdosies pieredzēt. Neticu, ka mākslīgais intelekts 10 – 20 gadu laikā var sasniegt to kritisko masu, ka tālāk attīstās pats.

Ja viens tas kodols spēs apstrādāt informāciju, kā visa cilvēce kopumā, tas neļausies nekādai ietekmei. Ja būsim viņu ieprogrammējuši tā, ka no mums ir jāsargā pasaule, mēs neko nevarēsim piecūkot. Tiks radīta vide, kurā jutīsimies ļoti labi, dzīvosim ilgi, būs eiforijas sajuta, ka darīsim kaut ko sakarīgu. Tas taču ir tas, ko mēs gribam? Protams, ir iespēja, ka tas aiziet pa alternatīvu, ne visai pozitīvu ceļu.

Ceturtais ieraksts

Reiņa nedēļas grafikā sestdienas šobrīd ir ārā ejamās dienas, un tad parasti pēc ilgstoši dzīvoklī vadītā laika ir daudz atklājumu.

Vakar bija lieli notikumi – redzēju spāri, kuru neesmu redzējis dzīvā dabā kādus 15 gadus, jo spāres man ir mīļi radījumi, tāpat kā pingvīni un kaķi.

Nedēļas sākumā Reinis priecājās par Dalailamas vizīti Latvijā, sestdien gan pats pasākumu nav apmeklējis, vien nosmej, ka viņu Dalailama apmeklējis spāres izskatā un sagādājis visai Latvijai skaistu atvasaru.

Piektais ieraksts

Stāsts par Reiņa Runča nedēļu, protams, nebūtu pilnīgs bez viņa dzejoļiem, tiem vietu atvēlam stāstā par svētdienu.

agrāk man bija zvaigzne / neievērojama / ne pārāk spoža / bet naktīs kad sienu likās par daudz / tā vienmēr man uzsmaidīja / arī tad kad lija / vai lēju es pats / līdz kādu dienu atnāca viņa / pilna ar manām naktīm / līdz acīm līdz krūšu galiem līdz sitieniem sirdī / un teica / tu kļūdies tā tava zvaigzne ir mana //  tagad /  tā nepieder vairs /  nevienam / zvēro un deg pati sev // un naktīs es guļu bez sapņiem / un augšām celšanās / izpaliek