Gundega Repše, rakstniece un mākslas zinātniece. Jau 30 gadus rakstniecība ir viņas pamatprofesija. Šajā laikā tapuši romāns-eseja „pieskārieni” par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, eseja-monogrāfiija „Tuvplāni” par mākslinieci Džemmu Skulmi, monogrāfija vēstulēs „Brālis” par dzejnieku Ojāru Vācieti, romānu cikla „Smagais metāls” pirmās divas grāmatas „Alvas kliedziens” un „Vara rati”. Gundegas Repšes izcilais romāns „Bogene” iznāk viņas pašas iedibinātajā romānu sērijā „Mēs. Latvija. XXI gadsimts”, tas vēsta par 1940. un 1941. gada notikumiem Latvijā. Augusta vidū aicinātā, Gundega Repše piekritusi rakstīt savas lappuses Latvijas dienasgrāmatā.

„Es nedomāju balsī, es domāju, kad rakstu, man tas būtu ļoti mākslīgi” tāpēc Gundega Repše savu dienasgrāmatu piefiksē ar roku, nevis uzreiz ierakstā. Rakstniece ir iegādājusies jaunu kladi vienas nedēļas notikumu fiksēšanai un bilst, ka viņai svarīgi uzreiz „grāmatiņā” rakstīt, arī piezīmju lapiņas neder. Ieraksti tapuši godīgi katru vakaru, atklāj rakstniece. Jā, un ar katru dienu ieraksti arvien sarūk.

 

Pirmdiena, 14. augusts

(..) Pēcpusdienā pabeidzu Radzobes grāmatu par Čaku kosmopolītu lietas ietvaros. Jauki, ka kritiķi kādu personību aizstāv, nevis tiesā. Bet pēcgarša ir baisa un šķebinoša, jo viss pilns ar laikabiedriem, dūmu taurēm, kuri funkcionē tāpat kā četrdesmitajā.

Var jau sacīt mums ir mūsu pašu režīms un mums ir mūsu pašu nedefinētā cenzūra, izkalpošanās sakari, godkārības tirgi valsts naudas žvadzoņas pavadījumā. Mums ir mūžam nepaēdušie skauģi, kas nemanāmi salauž par viņiem nesalīdzināmi talantīgāku cilvēku mūžus. Kā ķirmju, kā brants talanti miesā, un tā būs vienmēr, kamēr pret Dieva pieskārienu stāsies sistēmai kalpīgi elkoņi, paši iztēlodamies, ka iedvesmas spārni.

Mazajā dinamiskajā Latvijā cilvēku padarīt arī par nebijuši ir elementāri. Es pazīstu vairākus, kuru vārdus, cerams, Silvijas Radzobes, nākotnes reinkarnācijas attaisnos un izvilks gaismā, kad piemērots vēstures mirklis to atļaus. Ignati Muižnieki, Kārļi Krauliņi ir mūžīgi, arī Vilis Lācis ir pilnīgi iespējams. Jo popularitātei ar sirdsapziņu ir tik sarežģītas attiecības. Vispār sarežģīta diena. Kā ikviena.

Otrdiena, 15. augusts

Iet svētceļojumā ir daudzu madāmiņu pēdējais patvērums. Spānija, Indija, Peru. Man arī patīk, jo svešā zemē esi brīvs. Tāds paradokss. Iedomāties, ka es dotos uz Aglonu, bet tā kārtīgi divu nedēļu garumā, šķiet kā tirgošanās ar pārliecību, mūžam pelnošajiem dzeltenajiem reportieriem svešu rituālu ievērošana. Atlieku gadu no gada, jo nav ceļabiedra, un nespētu reglamentu turēt augstāk par ticības meklējumiem. Bet tas jau tikai Latvijā. Skaidrs, ka savu latvietes dieviņu sameklēšu visur, kur meklēšu. Bet kāpēc Latvijā tik grūti justies brīvam, iet pa savu tēvu zemi. Elementāri. Uz katram savu mērķi, kas simbolizējas konkrētā vai izdomātā tālā vietā, kaut Aglonā. Pat astoņdesmitajos tas bija bez nosacījumiem. Gāja grēcīgs, bet kā cilvēks dabūja siena šķūni un auksta piena krūzi rītausmā. Kas ir noticis, ka reglamentēts ir viss. Jo vairāk likumu un aizliegumu, jo krāšņāka neticības un neuzticēšanās ēde.

Šis rīts ir dzestrs. Virs pasaules nostiepts zils paladziņš kā dievmātes ģērbs, bet es nespēju saskatīt viņas acis. Cik nesvarīgs ir rumpis, ja nav skatiena, kas izsaka visu.

Trešdiena, 16. augusts

(..) Rakstu darbi nevedas, tēli sprūst, jo es tiem neuzticos. Tā ir literatūras nāve. Ne tas, ka tēli sprūst, bet tas, ka neuzticos. Tāpat kā visai sabiedrība. Agrāk tā nebija. Agrāk es par lasītāju vispār nedomāju, kur nu vēl vērtētāju, bet es jutu savu abstrakto sarunu biedru. Ja man pietiktu ņemties tikai ap savu ģeniālo es, spoguļoties un izrādīties, tad izdot grāmatas nudien būtu liekulība. Bet nu es vairs negribu runāt ar savējo, es gribu stāstīt kādam svešiniekam. Protams, tas ir svarīgi vienīgi rakstīšanas procesā, pēc tam man pazūd interese pašai par sevi, bet bez uzticēšanās nenotiek nekas. Tāpēc tik neapskaužamā situācija ir ikviena jauna partija Latvijā. Neviens netic, ka kāds vēlas ko paveikt savas valsts labā. Pa visu apvārsni uzticības krāsmatas. Par to atbildīgas ir visas līdzšinējās kurlās un savtīgās saeimas un valdības. Bet izkropļoti ar neticību esam mēs – sabiedrība.

Ceturtdiena, 17. augusts

Laukos. Kviešu lauki nopļauti, palikusi vien maizes apsolījuma pūsma gaisā, kas līdz ar miglu ieveļas atvērtajos logos. Nemoderni rugāji līdz pašam Tērvetes silam.

Gaidu kino ļaudis. Fridrihsona pēdējā vasara. To, kas ir kino cilvēki, es pataupīšu memuāriem. Bet jau tagad apskaužu to rakstnieku tipu, dzīves tiešo notikumu tvērēju un zadzēju, ne iztēles klaidoni, jo materiāls pats lejas sirdī, priekšstatos.

Nav lielāka brīnuma par to, ka vispār pasaulē ir filmas. Tāds absurda un nenoteiksmes vulkāns Zemgales līdzenuma neatceļamajai stabilitātei ir kā austrumu tirgus vējš no garšvielu pārbagātībā nokrautajiem mākoņu galdiem.

Četros pēcpusdienā kino rīts ir sācies. (..)

Piektdiena, 18.augusts

(..) Dienvidus sarunas par nošautajiem radiem, izpostītajām ģimenēm, par izbendēto gara aristokrātiju, par baronu dzimtu un īpašuma jēgu kā taisnīguma revanšu, ne mantas baudkāri. Jūtos kā savas nelaiķes mātes Augustes svētkos, kad sabrauca izdzīvojušās brīnišķās sibīrietes un man luteklim rādīja cilvēka dabas iespējas arī 87 lineāro gadu transkripcijā.

Vakarpusē meditējam vienā virzienā. Kolektīvais fokusētais domu un sajūtu mikslis izbur jēgas ķekarus kā ražas svētkos. Visa ir pārpārēm. Diemžēl nav laika pierakstīt, ierakstīt, fiksēt. Ja gribu atļauties just, dokumentācijai manā dzīvē ir maz nozīmes.

Sestdiena, 19. augusts

(..) Dienas vidu radu svētki Lielvārdē. Daugava tur nāk pa muti iekšā, tālab mīlu tu vietu. Arī tāpēc, ka tur visa vienmēr ir daudz – suņi, ēdieni, jaundzimušie bērni, paaudžu jūklis. Tiesa, tur valda arī nerakstīts aizliegums kādam izpaust savas dvēseles sāpes vai dvēseles priekus. Mūžīgais ir tikai Daugava dažu metru attālumā, tālab mēle nav lieki jādancina. Daudzi gan iztrūkst, lineārais laiks šad un tad uzvar. Lineārajā dzīvē uzvar vienmēr. Pērkons klepo, grādi mainās, nemainās cilvēka eksistences izmisīgā turēšanās pie kaut jel kādas kārtības, kam nevar uzdot jautājumu kāpēc.

Svētdiena, 20. augusts

Diena sev. Izmēzt visu pakšus līdz saules aptumsumam, kas būs rīt. Terpentīns, birstes, kadiķi… balto lapu kaudze uz galda – tā ir mūžīgā nākotne, kas mierina labāk par suņa uzticīgo purnu uz kājām.

 

Šie Radio apsolīti nedēļas norišu fiksējumi, bet kdienā rakstniece dienasgrāmatu neraksta. Šobrīd reakcijas tik daudz var izpaust sociālajos tīklos. „Pierakstam paliek nopietnās lietas, tās prasa mierīgu plūdenu laiku un garastāvokli,” atzīst Gundega Repše.