Jāņa Jaunsudrabiņa 140.jubilejas vasarā ielūkosimies Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" dienasgrāmatā. Muzeja vadītāja Ilze Līduma, kura pati dzimusi šajās mājās un ar Jaunsudrabiņu nāk no vienas dzimtas, pieraksta katru notikumu, kas saistīts ar muzeju un tā apmeklētājiem. Tomēr uzsver, dzīvās sarunas esot daudz interesantākas.

Pa kuru laiku interesantums rastos, ja es nepārtraukti rakstītu? - tā piebilst Ilze Līduma.

„”Mūsmājas!” Es čukstēju un laidos skriešus, paturēdams brīnišķīgo sētu joprojām acīs. Nekur, nekur citur saule tā neapspīdēja jumtus, sienas, logu slēģus. Kam vēl pasaulē bij mājas galā tādi koki un kur citur tik augsta akas vinda?”

„Mūsmājas” jeb „Riekstiņus”, kur nodzīvojis vien dažus gadus līdz skolas vecumam, Jānis Jaunsudrabiņš nav varējis aizmirst visu mūžu un mums par prieku iemūžinājis darbā „Baltā grāmata”.

Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības dienu takās un dzimtajās mājās ielūkojusies Laima Slava:

Domas par rakstnieku un mākslinieku, kam  augustā 140. jubileja, mani, šīs dienasgrāmatas veidotāju, aizved uz „Mūsmājām”, uz Jaunsudrabiņa muzeju „Riekstiņi” . Zvanu muzeja vadītājai Ilzei Līdumai, aicinot rakstīt dienasgrāmatu un dalīties šajā dzejnieka apaļās jubilejas reizē. Ilze uzreiz neatsaka, tomēr nojaušu, ka viņas izjūtas ir citas un baltajās papīra lapās grūti iesprostojamas. Taču Jaunsudrabiņa apaļās jubilejas gads liek teikt man: jā.

Norunātajā dienā esmu „Riekstiņos”, saulei silti spīdot, pa grantēto ceļu dodos uz māju pudura pusi. To,  ka šeit ritējušas Jaunsudrabiņa bērnu dienas, ko attēlojis darbā „Baltā grāmata”, var sajust joprojām.

Pie saimniecības ēkas pavērtajām durvīm satieku muzeja vadītāju Ilzi Līdumu un viņas palīdzi Edīti no Neretas vidusskolas:

Arī šajā rītā viena ekskursantu grupa jau ciemojusies „Riekstiņos”. Es tieku izvadāta pa visām muzeja telpām, kas iekārtotas saimniecības ēkā, apskatu 100 gadīgo ābeli, priecājos par gaili, kurš pašapzinīgi pastaigājas pa sētsvidu :

Un tad Ilze Līduma mani aicina dzīvojamā mājā. Pirms veram vaļā Ilzes Līdumas dienasgrāmatu, jāpasaka, ka viņa šajās mājās dzimusi. Bet es atceros viņas vectēvu Pēterīti, kurš Jaunsudrabiņa simtgades svinībās tepat sēdēja un bija kā reāla liecība par laiku, ko „Baltā grāmatā” vēsta.

 Tā kā biju minējusi, ka šis raidījums iekļauts Latvijas simtgades ciklā, Ilzei Līdumai ir pārdomas arī par to:

Kāpēc simtgadei? Kāpēc simtgadei? Latvijai kopumā kā tādai. Un tam jābūt katru dienu, - tam veltījumam. Nevis kaut kādi svētki. Uzklāj baltu galdautu, un man ir svētki Latvijai. Man arī šodien bija svētki Latvijai. Man bija ekskursija. 30 cilvēki. Es ar viņiem nerunāju tikai par Jaunsudrabiņu. Nerunāju tikai par sadzīves priekšmetiem. Es runāju par dzīvi. Es runāju par Latviju.

Ilzes Līdumas dienasgrāmata, kurā dokumentēti notikumi muzejā un ap to, būs neparasta, tā metīs plašus lokus, arī vairākus mēnešu turp un atpakaļ, tomēr dienas un konkrētus datumus iezīmēs. Ilze paņēmusi dienasgrāmatu, paliela izmēra piezīmju kladi, kurā rūpīgi ierakstītas gan ekskursijas, tematiski sarīkojumi, gan semināri un lekcijas.

 

Ilzes Līdumas dienasgrāmatā var ieskatīties vairākas dienas uz priekšu. „Smaga” dienasgrāmata būšot ceturtdien, kad plānotas trīs lielas ekskursijas.

 Turpinām. Ilzes Līdumas dienasgrāmatā ieraksts: 7.jūlijs. Seminārs Memoriālo muzeju darbiniekiem.

 Ilzes Līdumas dienasgrāmatā svarīgi datumi ir arī augustā, 25.augusts ir Jāņa Jaunsudrabiņa dzimšanas diena, bet muzejā to svinēs dienu vēlāk – 26.

„Bērnības atmiņas ir noglabātas visciešāk noslēgtajās smadzeņu šūniņās. Kura vien no tām atveras, tajā viz, kā pļavas bišu šūnā, zelta medus zīle, atmirdzēdama pavisam citu pasauli”, - tā esejā „Mīlu” raksta Jānis Jaunsudrabiņš.

Ilzes Līdumas dienasgrāmata nav iesprostojama papīra lapās, tā veļas laukā no lapām dzīvā valodā, košā, pilnā ar dabas skaņām un smaržām...