Šoreiz Latvijas dienasgrāmatas galvenā varone ir Ieva Kubliņa. Tieši viņas dzīves galvenā uzvara – dvīnīšu Otto un Odrijas nākšana pasaulē pirms dažiem mēnešiem rosināja Initu Kresu-Katkovsku viņu uzrunāt. Līdz šim sporta publika Ievu Kubliņu pazinusi kā ilggadēju Latvijas izlases basketbolisti. Izglītību viņa ieguvusi Virdžīnijas Tehniskajā universitātē ASV un pēc tam veiksmīgi aizvadījusi spēles, kā arī uzņemta arī universitātes basketbola slavas zālē. Ieva Kubliņa Latvijas izlases sastāvā izcīnīja 8. vietu Pekinas olimpiskajās spēlēs un kļuva par pirmo latvieti, kas izraudzīta sieviešu Nacionālās basketbola asociācijas draftā. 2013. gadā viņa kļuva par pirmo Latvijas basketbolisti, kas 21. gadsimtā Eirolīgā aizvadījusi vismaz 100 spēles, gadu vēlāk – 2014. gadā – viņa  paziņoja par karjeras beigšanu un šī gada sākuma kļuva par māmiņu dvīņiem.

Kamēr Ieva Kubliņa Latvijas Radio ierakstīja pirmās divas dienasgrāmatas lappuses, abus trīs mēnešus vecos dvīņus pieskatīja viņas mamma, arī savulaik izcila TTT basketboliste Ingrīda Liekne-Kubliņa.

Attēlā: kopā ar mammu (abas vidū)

Pasaules hokeja čempionāta kaislības rosināja Ievu atcerēties savā karjerā piedzīvoto, un nākamais dienasgrāmatas lappuses lasījums jau tapa, viesojoties pie viņas mājās, kur dienasgrāmatas audioversijā fiksētas arī Otto un Odrijas skanīgās balsis.

"Piekritu, jo biju sev apsolījusi. Bieži, kad piedzimst bērni, tu pazaudē savu es. Sev biju apsolījusi, ka darīšu visu, lai tomēr daļa mana mazā ego saglabājas. Piekritu, jo zināju, ja esmu apsolījusi, būšu spiesta izrauties, lai izdarītu. Tas man labs dzinulis, lai nepazaudētu savu būtību,” atklāj Ieva Kubliņa.

Dzīvojot Amerikā Ieva ir rakstījusi dienasgrāmatu. „Tas bija diezgan grūts laiks, es biju padsmitniece jaunā valstī, man nebija ar ko parunāt; tajā laikā arī izšķīrās mani vecāki, tas [rakstīšana] man bija tāds terapijas veids, es varēju rakstīt visu, kas uz sirds, un tas būs drošā vietā," stāsta Ieva Kubliņa.

Pēc Amerikas perioda viņa pārtraukusi rakstīt dienasgrāmatu, bet, esot gaidībās, atkal atsākusi, lai būtu bērniem ko parādīt.

 

5. maijs, piektdiena. Ceļš uz laukiem

Rīts iesākās visai agri ar jūtamu satraukumu. Agri, jo ar zīdaiņiem citādi nevar, un ar satraukumu, jo šodien otro reizi ar dvīņiem un omi mērosim ceļu uz laukiem - uz Naukšēniem. Naukšēni atrodas Vidzemē, aptuveni 7 km no Rūjienas. Daudziem droši vien šis nosaukums asociējas ar dziesmu Naukšēnu disko, bet mums tur ir dzimtas mājas. Mans vecaistēvs no tēta puses māju cēla pats savām rokām. Dzīvē diemžēl iegrozījās tā, ka vairākus gadus māja nebija mūsu īpašumā, bet tad ar brāli mums radās iespēja to atpirkt, ko arī izdarījām. Māja nebija apdzīvota daudzus gadus, viss bija aizaudzis, nolaists, tāpēc nācās ieguldīt daudz laika un darba, lai  tur atkal brīvdienās varētu atgriezties. Protams, ka vislielākās uzslavas un paldies pienākas manam brālim  un mammai par tur paveikto. Viņu entuziasmu šajā procesā varu vienīgi apbrīnot.

Kad biju tīņu gados, nesapratu, kamdēļ vecāka gada gājuma cilvēki vienmēr skandina, ka īstam latvietim vajagot lauku mājas. Tagad to saprotu (pašai jāsmaida par šo atziņu). Diez ko tas nozīmē? Vai tā būtu uztverama kā brieduma pazīme, vai arī būtisks ir fakts, ka pati nesen esmu kļuvusi par mammu un tagad tādai vectēva mājai ir cita vērtība: ka mums būs ko parādīt, pastāstīt saviem bērniem; ka tai jau ir vēsture un savs stāsts.

Nākošais  līmenis droši vien būs tāds, ka sākšu rušināties savā dārzā, un veidošu dobes, par ko arī agrāk smīkņāju un teicu, ka NEKAD. Labi, šis bija vairāk kā joks, kaut gan, viss kam esmu teikusi NEKAD, ir piepildījies.

Nu tad atpakaļ pie agrā rīta uztraukuma...izklausās  droši vien smieklīgi, ka satraucos, bet loģistika ar diviem zīdaiņiem vairs nav gluži tas pats,  kā braukt kaut kur vienai. Pieminēšu, ka Otto un Odrija pirms divām dienām sagaidīja savu trīs mēnešu jubileju. 

Visas mantas - rati, šūpulis, drēbes, pamperi un citas lietas mašīnā bija sakrāmētas jau iepriekšējā vakarā, no rīta atlika tikai abus saģērbt, pabarot un varējām doties ceļā. Man jau bija aizdomas, ka šoreiz tik gludi kā pirmajā reizē mums neies. Aizdomīgi likās tas, ka viens no mazajiem īpaši labi nepaēda, tas radīja bažas. Gandrīz līdz Valmierai tiekam veiksmīgi. Bērni mierīgi, ceļi samērā tukši, kā saka – rullējam. Fonā skan Latvijas Radio 2. Tas tā... noskaņai.

Manas bērnības atmiņas no laukiem starp citu saistās ar to, ka pagalmā  pie akas bija liels, garš betona stabs ar lampu galā un elektrības kasti, uz kuras tad arī tika novietots radioaparāts. Parasti skanēja Latvijas Radio.

Attēlā: Kopā ar bijušajām izlases spēlētājām Aiju Brumermani un Lieni Jansoni.

Valmierā sākās jampadracis. Katram mazajam savas problēmas, bet abi tās risina vienādi – skaļi raudot. Saprotu, ka 40 km braukt tādā troksnī būs pārāk ekstrēmi. Nolemju apstāties tuvākajā pieejamā vietā un situāciju glābt. Mums ir paveicies, ka līdzi ir ome, mana mamma. Katra ķeramies pie sava bēbja. Odriju mēģinu pabarot, bet viņa atsakās, un tas arī nebūtu tik interesanti, ja izdotos. Otto, savukārt, papmpermaiņa, kas arī norit vētraini, jo visam pa vidu omei kājā iemetas krampis, mašīnā vietas maz, ārā izkāpt uzreiz arī nevar. Fonā protams vairs nedzird Latvijas radio 2, bet gan ļoti skaļas bērnu raudas.

Ai, vispār redzēt un piedzīvot to ir jautrāk, nekā manā atstāstā. Lai vai kā, glābām ko varējām, bet pa pusei veiksmīgi. Pamperis nomainīts un pieņemam ātru lēmumu riskēt un braukt tālāk cerībā, ka bērni tomēr nomierināsies. Pēc aptuveni 5 km tas arī notiek. Fūū, varam uzelpot. Braucu, pie sevis smejos un arī prātoju, cik labi, ka esmu piedzīvojusi  sportisko rūdījumu. Tas tomēr mani ir sagatavojis dzīvei. Iemācījis nomierināties stresa situācijās, ātri reaģēt, pieņemt lēmumus un cīnīties līdz galam. Iespējams, tas ir mainījis manu dzīves uztveri. Šķiet, ja jau tik daudz fizisku grūtību un pārbaudījumu esmu izturējusi nebeidzamajos treniņos prom no mājām, tad droši vien tikšu galā arī ar citiem dzīves mestajiem izaicinājumiem.

Tā nu apmēram pēc 35 minūtēm veiksmīgi iestūrējam “Jaunjēģeru” pagalmā, kur priekšā jau mūs gaida mans brālis Jānis ar savu ģimeni. Viņš ir ieracies siltumnīcas atjaunošanas darbos.

6. maijs, sestdiena. Brīvdiena

Pēc ilgāka pārtraukuma arī es varu teikt, ka izbaudu sestdienu, un sestdienu kā brīvdienu. Protams, ka agrais rīta cēliens ar mazajiem palicis nemainīgs, taču pie tā jau sāku pierast un tas īpaši vairs netraucē.

Vakar vakarā uz laukiem  ar motociklu atbrauca arī mans Jānis. Tagad kā smejies, māja pilna. Laiks šodien ir vējains, bet saulains un pat diezgan silts. Beidzot jūtu tuvojamies pavasari!!! Putni dzied, noskaņojums visiem labs, un pats galvenais, esam visi kopā! Šādos brīžos atceros  un iedomājos par tēti. Ļoti daudz kas šeit atgādina par viņu. Paliek skumīgi, ka viņa vairs nav. Gribētos, lai arī viņš vēl piedzīvo šos jaukos mirkļus. Man viņa ļoti pietrūkst.

Attēlā: Kopā ar tēti.

Tā kā mazie ārā saldi guļ, man prātā iešaujas doma, ka šādu izdevību  nedrīkstu laist garām. Laiks ir jāizmanto lietderīgi, un mums rodas ideja doties nelielā izbraukumā pa apkārtējiem lauku ceļiem ar motociklu. Es, protams, pati braukt neprotu, tāpēc sēžos Jānim aizmugurē kā pasažieris. Mans brālis tiek iecelts gida godā. Viņš aizņemas mammas rolleri, un tā nu mēs dodamies ceļā. Baudām brīvdienu un labos laikapstākļus ar pilnu krūti.

Braukājot pa it kā neciliem lauku ceļiem, vēlreiz pārliecinos par to, cik skaista ir Latvijas daba un cik maz es Latviju pazīstu. Droši vien vēl ir simtiem vietu un ceļu kā šie, kurus būtu jāredz. Sportojot pasauli esmu apceļojusi diezgan daudz, bet sanāk, ka savu dzimteni nepietiekami. Kaut kas šai ziņā man būtu jāmaina.

Diemžēl, ievērojam arī to, ka daudz lauku saimniecību tā arī stāv pamestas savā vientulībā. Tagad varam tikai fantazēt par to, kas tur agrāk dzīvojis un kā. Skumji, jo vēl šodien var redzēt, ka agrāk tās bijušas ļoti skaistas ēkas. Braucot tālāk, beidzot parādās arī kāda liela un pašlaik funkcionējoša zemnieku saimniecība. Pie sevis domāju, ka es tagad varu priecāties par savu brīvo dienas daļu, bet liekas, ka tādā saimniecībā  brīvdienu vispār nav. Tur droši vien ko darīt ir visu laiku.

Esam atbraukuši līdz Piksāriem, izrādās ka tieši šeit atrodas Piksāru baznīca, kurā kristīts arī mans tētis. Par tās eksistenci biju dzirdējusi, bet ne redzējusi. Baznīca, manuprāt, ir ļoti simpātiska un mīlīga. Labi iederas šajā apkārtnē. Iekšā tikt gan mums neizdodas, baznīca ir slēgta, bet varbūt kādu citu reizi. Tas dos iemeslu atgriezties.

Pie baznīcas sev par pārsteigumu satiekam arī motociklistu tūristu grupu no Igaunijas. Apspriežam, ka motociklistiem laikam ir izteiktāka kopības sajūta nekā autobraucējiem. Visi  tādi pieklājīgi, sasveicinās un smaidīgi. Viņu nākošais ceļa mērķis ir Valka, bet mums gan laiks doties uz mājām. Tur mani  gaida garšīgas pusdienas svaigā gaisā un mammas pienākumi.

19. maijs, piektdiena

Ir diezgan vēls, mājas kluss, bērni jau guļ un es varu iziet pagalmā, ieelpot dzestro vakara gaisu un baudīt tik tikko nopļautas zāles smaržu, kas man tik ļoti patīk. Šad, tad man patīk pasēdēt tādā vientulībā un atskatīties uz pēdējā laika notikumiem, padomāt.

Šis mēnesis bijis dažādu sporta notikumu bagāts. Arī es, kā liela daļa Latvijas, sekoju līdzi mūsu hokeja izlasei pasaules čempionātā. Interesanti, jo arī tur, tāpat kā sieviešu basketbola izlasē, ir notikusi paaudžu maiņa un liekas, ka veiksmīgi. Vismaz man liekas, ka veiksmīgi, neskatoties uz zaudējumu Vācijai. Iespējams, ka liels nopelns tam ir  jaunais izlases treneris Hārtlijs.

Vērojot hokeja izlasi, man savā ziņā  mazliet gribas vilkt paralēles ar laiku, kad mēs ar sieviešu izlasi uzsākām savu veiksmīgo ciklu trenera Krauliņa vadībā un pēc ilgāka pārtraukuma kvalificējamies Eiropas čempionātam. Viņi pēc sava darba stila man liekas mazliet līdzīgi. Hārtliju, protams, nepazīstu un neesmu pie viņa trenējusies, bet liekas, ka arī viņš komandā ir spējis ieviest disciplīnu un ir liela autoritāte. Pēc pieredzes zinu, ka reti kuram trenerim izdodas saliedēt komandu un panākt, lai katrs spēlētājs jūtas vajadzīgs un, pats galvenais,  treneris ir spējīgs izmantot katra spēlētāja stiprās puses.

Vakar vakarā savu pirmo pārbaudes spēli Eiropas čempionāta sagatavošanās ciklā aizvadīja arī Latvijas sieviešu basketbola izlase. Nu jau esmu pieradusi spēli vērot kā skatītāja, bet sākumā gan bija ļoti grūti. Bieži ar nostaļģiju atceros, kādas vienreizējas emocijas esmu piedzīvojusi spēlējot. Gan pārdzīvojumus par zaudējumiem un traumām, gan arī prieka asaras par vēsturiskām uzvarām. Vēl tagad, atceroties to sajūtu, kad dzirdēju Latvijas himnu skanam Pekinas olimpiskajās spēlēs, skudriņas skrien pa ķermeni. Sports tik tiešām spēj dod visdažādāko emociju gammu! Brīžiem aizdomājos, vai tagad, kad vairs neesmu profesionāla sportiste, man tādas tik spilgtas emocijas maz izdosies vēl piedzīvot? ...droši vien, ka ne! Bet gan jau, ka piedzīvošu citādas un arī tas ir labi, jo pārmaiņas vajag.

Nesen televīzijā skatījos raidījumu par ilggadējo hokeja izlases dakteri Kvēpu. Raidījuma beigās viņš ar asarām acīs, atskatoties uz savu karjeru, izteica tādu kā nožēlu par to. Viņu māca skumjas,  jo tā, kā ir bijis, vairs nebūšot nekad. Šis man ir iesēdies atmiņā. Laikam jau tāpēc, ka savā ziņā viņu var saprast. Jā, ir prieks, gandarījums un lepnums par paveikto, bet ir arī žēl, ka tas viss ir beidzies. Mana profesionālā karjera ne tuvu nav bijusi tik gara cik viņam, tāpēc aiziet no kā tāda, ko esi darījis praktiski visu savu mūžu droši vien ir ļoti grūti.

Nu gan jau ir ļoti vēls un sāk palikt vēss un jādodas pie miera.