Šoreiz izrādes tapšanas dienasgrāmata. Nedēļā, kad jubileju svin Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja un režisore Indra Roga, Latvijas dienasgrāmatā fiksēts viņas jaunākā iestudējuma “Vidzemnieki” tapšanas process.

Viens ir rakstīt savu dienasgrāmatu, fiksējot sev svarīgos notikumus, atziņas, pavisam jau kas cits ir dokumentēt otra cilvēka dzīvi, viņa emocijas, bet rakstīt dienasgrāmatu teātra izrādei tomēr ir savā ziņā neiespējamā misija. Par to pārliecinājās Gunta Matisone Valmieras teātrī mēnesi sekojot līdzi izrādes „Vidzemnieki” tapšanai. It sevišķi šis uzdevums nav viegls, ja izrāde ir liels uzvedums, kā tas ir šajā reizē. Pirms mēneša, sākot sekot līdzi izrādes „Vidzemnieki” tapšanai, arī režisore Indra Roga atzina, ka šis nebūs viegls process, toties interesants gan. Un svarīgi, „lai tas process virzītos un mēs kopā nonāktu pie cita rezultāta, nekā tas rezultāts, kuru tu savā galvā vienkārši esi izdomājis”.

Iecerēšana jeb kāpēc Blaumanis?

Iestudējumā „Vidzemnieki” zem viena nosaukuma apvienoti deviņi mazāk zināmi Rūdolfa Blaumaņa stāsti, kurus trijos cēlienos kopā savijusi dramaturģe Justīne Kļava.

Blaumanis tiek pieskaitīts vienam no tādiem mūsu kultūras kanona nozīmīgākajiem pīlāriem  tieši literatūrā. Rateicoties Indrai Rogai, bija brīnišķīga iespēja iepazīt Rūdolfa Blaumaņa mazāk pazīstamos darbus, kas parasti atrodas nedaudz ārpus tā, ar ko mēs saprotam Blaumani kā tādu. Es ļoti gribēju atbrīvoties no tāda klasiskās priekšstata par latvieša cilvēcisko būtību, kā kaut ko rēnu, mierīgu un klusu un to es meklēju Blaumaņa darbos. Es domāju, ka mēs mēģinām paši sev iestāstīt, ka esam pelēki, tas ir kaut kāds mīts, ko mēs paši par sevi esam radījuši,” stāsta Justīne Kļava.

Sava motivācija Blaumaņa darbu izvēlei ir arī režisorei Indrai Rogai.

„Blaumanim kaislību ir pietiekoši un viņa cilvēki ir ļoti pretrunīgi, un tas ir  skaisti. Blaumanis, manuprāt, ar savu rakstīšanu, viņš rakstīja skatoties uz dzīviem cilvēkiem un mēģināja pasauli pagriezt no racionālā prāta sirds virzienā,” uzskata Indra Roga. „

Tā ir dzīves realitāte, kāda tajā laikā bija, gan par precēšanos, gan par dzīvošanu, ka vecāki izvēlas bērniem vīru, vai sievu, un visas šīs problēmas un mantas jautājumi, viensētnieku jautājumi, tās attiecības, kādas mēdz būt kaimiņiem, tas viss ir no dzīves realitātes izaudzis.

Loģiski, ka mums šodien nav tādu problēmu un lielai daļai vecāki nespiež precēties, tāpēc, ka viņam ir manta, bet tajā laikā laulība bija ļoti racionāls pasākums."

Kāpēc „Vidzemnieki”?

„Ideja balstījās tādā kā diptihā - Nacionālajā teātrī bija „Klūgu mūks” par Vitebskas guberņas latviešiem un tad radās doma par Vidzemes guberņas latviešiem, kas ir  tauta, pirms nācija piedzima, paskatīties, kādas tās saknes bija šinī pusē,” skaidro Indra Roga.

„Man šķiet, ka vidzemnieki, Vidzeme kā reģions ir ļoti, ļoti specifisks, kam ir sava īpatnēja atmosfēra, kas nebūs sastopama Kurzemē, vai Latgalē,” uzskata Justīne Kļava.

Vidzemes noskaņas radīšana

Izrādes ietērps – mūzika un scenogrāfija, jeb kā radīt Vidzemes noskaņu, kurā cietīs, mīlēs, izdzīvos izrādes dzīvi tās varoņi. Šis uzdevums ir scenogrāfei Annai Heinrihsonei.

„Kad mēs sākām runāt ar Indru par šo materiālu, mēs satikāmies Rīgā un abām bija viena doma, Indrai bija jau skaidrs par šo izrādi, bet man bija vēlēšanās, ka gribētos uztaisīt izrādi, kur viss ir balts. Kaut kāda nepieciešamība pēc baltās krāsas, mēs tā satikāmies un vienlaicīgi sākām runāt un priecājāmies, ka mums ir saskaņa jau šajā punktā. Un tad tālāk par scenogrāfiju runājot, man likās, ja ir Vidzeme, tad horizontāla virzība – lauki, līnijas, tāda tā noskaņa un tad arī visa scenogrāfija ir ar tādu horizontālu, baltu virzību. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, tad Valmieras teātra trīs mākslinieki gleznoja šis te detaļas, sākumā Visvaldis, tad Inta, tad Baiba un tad es arī, var to nosaukt par tādu lielformāta gleznu, jo katrs dēlis ir gleznots, papildināts, lazēts,” stāsta Anna Heinrihsone,

Indra Roga atklāj, ka mūziku ar džeza elementiem raksta Mārcis Auziņš.

„Ļoti gribas uzsvērt nevis tādu reālpsiholoģisku redzējumu uz Blaumaņa darbiem, bet bišķi dullāku, trakāku.

Pirmā daļa ir vairāk traģiska, otrā daļa ir vairāk komiska un trešā daļa ir vienkārši traka,” atklāj Indra Roga.

Izrādes mūzikas autors Mārcis Auziņš atzīst, ka rakstīt mūziku šai izrādei ir bijis arī savā ziņā izaicinājums, kaut vai tāpēc, ka šī ir pirmā reizi, kad viņš raksta mūzika visai izrādei.

Pirmais lielais mēģinājums kopā ar mūziķiem

februāris. Valmieras teātra lielajā zālē norit gatavošanās  mēģinājumam, skatuve gan  tukša, dekorāciju vēl nav. Režisore Indra Roga ieņem savu vietu zālē, bet neizpaliek arī  sveicieni no aktieriem un teātra darbiniekiem Indru dienā. Šis ir pirmais lielais mēģinājums kopā ar mūziķiem. Mēģinājumu gaitā top skaidrs, ka gluži ierastais Blaumanis tas nebūs.

„Principā, jā, tāpēc es visus mēģinu brīdināt, nemeklēsim tādu izteiktu reālpsiholoģiju, baltas drēbītes gan būs, bet tāds skatījums, it kā skatītos nevis latvietis uz latvieti, bet no attāluma uz latvieti,” atklāj Indra Roga.

Izrāde top arī teātra cehos

Kamēr rit mēģinājumi uz skatuves, pieslīpējot aktierspēli, tikmēr var teikt, ka teātra cehos valda paralēls, ne mazāk saspringts darbs, veidojot dekorācijas un kostīmus. Galdnieks Uģis Liepiņš stāsta, kā top dekorācijas un atzīst, ka šajā reizē piņķerīgs darbs ir uztaisīt, lai finiera loksne izskatās, ka tas bijis dēlis.

Viens ir scenogrāfa idejas, otrs – tas, ko var paveikt teātra tehniskais personāls, to visu īstenojot, bet ir teātrī kāds cilvēks, par kuru Valmieras teātrī saka, ka viņš zina gan visus Latvijas labākos audumu veikalus, gan lauku sētas, kur var atrast kādu izrādei noderīgu lietu. Un tas ir sagādnieks Māris Lopatko. Lai sagādātu izrādēm vajadzīgās lietas,  viņam nācies pabūt visdažādākajās vietās.

„Oi, es esmu bijis visdažādākajās vietās, visneiedomājamākajās vietās, es esmu bijis Rīgas dāču rajonā, braucu pēc ķerras izrādei Eridīke. Esmu bijis pie dažādiem saimniekiem, meklējot dažādas lietas, ļoti interesanti bija, kad taisījām „Muiža kaņepēs”, arī braucām uz kaņepju saimniecību,” stāsta Māris Lopatko.

Lai veidotu „Vidzemniekus”, tiek celtas no noliktavām laukā vecās lietas – skapji, krēsli atkal spēlēs izrādi.

Izrāde mainās katrā mēģinājumā

Šo dienasgrāmatas sadaļu varētu nosaukt – aktieri. Izrāde veidota tā, ka visos trijos cēlienos aktieriem ir dažādas lomas. Elīna Dambe un Pauls Iklāvs atklāj, ka katram šajā izrādē ir trīs tēli jāspēlē un tas prasa „” ātru spēju pārfokusēties, bet tas nav, es skatos uz skeletonistiem, man šķiet, pilnīgi traki, kā viņi brauc ar galvu lejā, bet viņi saka, ka tas ir pilnīgi normāli, tas ir viņu darbs, tā ir viņu dzīve un tas ir arī šeit,” salīdzina Pauls Iklāvs.

Aktieri arī stāsta, ka izrāde mainās, tikko ir scenogrāfija, gaismas, mainās izrādes kopēja sajūt.

„Man liekas, ka bieži vien, kad mēģinājumos tu esi savā treniņtērpā un mēģinājumos tev īsti kaut kas nav, tā bija Pazudušajā dēlā, un tu uzvelc to kostīmu un pēkšņi tu saproti, kas tas ir par virzienu, tas ļoti palīdz,” atklāj Elīna Dambe.

„Kaut vai viens rekvizīts, cigarešu etvija, tev viņa ir kabatā, tu jūti, izvelc viņu, viņa izspēlējas, un tev tas palīdz un otrs variants ka viņa tev ir kabatā un nekādi nepalīdz,” papildina Pauls Iklāvs.

Vairākas lomas šajā izrādē arī Valmieras teātra aktrisei Ievai Puķei un viņai jau šī nav arī pirmā satikšanās ar Blaumaņa varoņiem.

„Domāju, ka neko jaunu jau mūsdienās pateikt arī nav iespējams,

ir vienkārši iespējams atgādināt kādas lietas, kas ir piemirstas laika gaitā par to, kādi tad mēs tie latvieši esam, cik labi un skaidri to Blaumanis ir uzrakstījis.

Parādīt mūsu bailes, mūsu neizlēmību, mūsu aprēķināšanu, mūsu lielo noslieci uz patērētājsabiedrību, kādi mēs vienmēr esam bijuši, un arī esam. Tāpēc ir arī interesanti un patīkami spēlēt un meklēt tajos darbos arī to, kur cilvēki, mūsu tēli grib izrauties laukā un grib lai būtu citādāk, un ne vienmēr sanāk un sanāk sliktāk nekā bija domāts, kā parasti,” analizē Ieva Puķe.

Trīs cēlieni, trīs stāsti

Klāt ģenerālmēģinājums un var teikt, ka izrādes puzles daļas nu saliksies vienotā veselumā – režisora, aktieru, mūziķu un scenogrāfa darbs.

Naids, Prece un Zaldāti –  ir katra izrādes „Vidzemnieki” cēliena apakšvirsraksti. Vienkāršoti atstāstot izrādes  saturu, var teikt, ka pirmā daļa ir  vecāku grēki, par kuriem jāmaksā bērniem, un līdz ar to nelaimīga mīlestība, otrā, kā savu laimi zaudējam naudas dēļ. Indra Roga saka uzskatīt, ka tas ir stereotips, ka toreiz  precējās tikai naudas dēļ.

„Lasot par reālo dzīvi Vidzemes guberņas laikā ir skaidrs, kāpēc viena daļa Blaumaņa aprakstītie cilvēki rīkojas tā vai savādāk, ir tomēr meklējams tieši tajā realitātē un tieši tajā vēsturiskajā realitātē. Ir radušies visādi mīti, kas patiesībā jau neatbilst īstenībai, ka latvieši precējās,ka viņi bija mantkārīgi, nu tas tikai šķiet, ka mantkārīgi.

Patiesībā, ja čalim vienīgā iespēja ir izbēgt no zaldātiem iegūt māju, ko viņš visvienkāršāk var izdarīt apprecot vecāku sievu, tad ir loģiski un saprotami, kāpēc tās laulības tik nevienādas, tik nelīdzsvarotas tajā laikā ir bijušas,” skaidro Indra Roga.

Trešais cēliens ir stāsts par 17 gadus ilgo dienestu cara armijā un to, kādus pārdzīvojumus tas raisa gan puisim, kam tas draud, meitenei, kurai nu nāksies palikt vienai. Šis stāsts mēģinājumu procesā uzrunā mazāk, bet režisore sola, ka līdz pirmizrādei, un tobrīd līdz pirmizrādei ir vēl divas dienas, paspēs visu izdarīt.

Paraudāt, pasmieties, pastilot

Pēdējo izrādes „Vidzemnieki” dienasgrāmatas epizodi varētu nosaukt – vērtējums. Un vispirms jau – vai tas, kas šobrīd dzīvo uz skatuves,  ir arī tas rezultāts, kuru ir cerēts ieraudzīt.

„Kopumā mani ļoti iepriecina tas, ko es redzu, teātra valodas principi un paņēmieni, kas liecina, ka tā nav reālpsiholoģija, pie kādas esam pieraduši, kas ir novecojis paņēmiens, mēdz būt novecojis dažādās situācijās. Bet absurda teātris ir tas, kas iedod to citu māksliniecisko līmeni,” atzīst Justīne Kļava.

„Pirmā cēliena beigās es sevi pieķēru pie domas, ka es skatos un katra lieta, katrs priekšmets ir īstajā vietā un krāsā. Esmu ļoti priecīga un apmierināta, tas, ka mēs visas tās dekorācijas  pašrocīgi gleznojām, tas ir tā, ka tu viņu pieradini,

tāpēc es viņu izjūtu, kā tādu savu bildi, gleznu, kur katra lieta ir tāda, kā biju vēlējusies,” bilst Anna Heinrihsone.

„Teātri nerada vieni paši aktieri, teātri rada arī skatītājs, kurš atnāk, apsēžas zālē, un viņš ir gatavs ar savu iztēli piedalīties tajā, ko redz, jo viņš rada savā iztēlē teātri, viņš rada savā iztēlē to dzīvi, ko mēs cenšamies palīdzēt radīt. Līdz ar to teātris vienmēr ir no divām pusēm, un teiksim nīgrs skatītājs, kurš atnāk jau noliedzošs, viņš nekad neuztvers teātri, tur neradīsies nekas, tāpēc

mēs gaidām ziņkārīgus, ieinteresētus, bērnišķīgus, atvērtus, brīvus, savā domāšanā brīvus skatītājus, kuri ir gatavi paraudāt, pasmieties un pastilot,

trīs vārdiņi, - paraudāt, pasmieties, pastilot,” uz izrādi aicina Indra Roga.