Vēl pirms dažiem gadu desmitiem, ja meitene līdz 25 gadu vecumam neizgāja pie vīra un nedzemdēja bērnu, līdzcilvēki uz viņu jau skatījās ar nosodījumu. Šodien sabiedrība un attieksme ir mainījusies – tagad lielāku izbrīnu izsauc tās jaunietes, kuras precas un pirmo bērniņu dzemdē agrā jaunībā.

Latvijas Radio Latgales studijas korespondente Iveta Čigāne ir no nelielās pierobežas pilsētas Ludzas, kur šobrīd oficiāli reģistrēti nedaudz mazāk par 9 000 iedzīvotāju, taču brīžiem šķiet – to ir daudz mazāk. Pēc sešiem vakarā ielas ir gandrīz tukšas. Ieraudzīt pilsētas ielās grūtnieci vai pastaigas laikā sastapt māmiņu ar ratiņiem var samērā reti. Tāpēc dienasgrāmatu rakstīt viņa aicināja tieši novadnieci, vienu no jaunajām māmiņām – divdesmit gadus veco ludzānieti Beāti Bilinsku, kura šobrīd kopā ar draugu Sandi audzina septiņus mēnešus veco dēliņu Robertu.

Sākotnēji Beāta, uzrunāta piedalīties raidījumā Latvijas dienasgrāmata, rakstīt par savu ikdienu un pārdomām nedēļas garumā, jaunā sieviete satraucās – viņasprāt, neko īpašu šajā dzīve vismaz pagaidām viņa nav paveikusi un vai tad parastam cilvēkam ir jāstāsta par savu parasto ikdienas dzīvi?

“Te gan Beātei nepiekrītu, jo viņi ar Sandi ir ne tikai kļuvuši par vecākiem, bet arī sarūpējuši savai valstij, laikā, kad demogrāfiskā situācija kļuvusi par galveno valsts izdzīvošanas problēmu, tik vajadzīgo, tik gaidīto dāvanu – jaunu Latvijas pilsoni Robertiņu, bērniņu, kurš izaudzis runās gan latviski, gan krieviski, gan savā senču – latgaliešu valodā,” atzīst Iveta Čigāne.

Satikšanās

Durvis atver slaida, vidēja auguma meitene brūniem matiem un mīļu smaidu. Beāti sen neesmu redzējusi. Biežāk tikāmies bērnudārza laikā, kad kādu laiku Beāte un mans dēls apmeklēja vienu grupiņu. Dažreiz saskrējāmies pilsētā, dažreiz skolas pasākumos, taču tagad esmu nedaudz pārsteigta par kādu patīkamu jaunu sievieti kļuvusi mazā Beāte.

Beāte dzīvo vecāku dzīvoklī, te ir mājīgi. Mājās, kur ir zīdainis valda īpaša aura, jūtama smarža, kas raksturīga tikai maziem bērniem. Tā pat slimnīcās ir stiprāka par dezinfekcijas līdzekļu smārdu. Tā smaržo vasara, vējš, kaut kas ļoti mīļš un saulains. Beātes mazais puisītis guļ vakara miedziņu. Toties mani nopietni aposta un apskata, kā joko Beāte, divi mājas sargi – kaķi Baksisks un Jevriks.

Robertiņš ir pamodies un kopā ar tēti Sandi nāk skatīties, kas par ciemiņu atnācis. Roberts ir mierīgs puika. Nekādu histēriju pēc pamošanās. Izspūrušais matu ērkulis, sasārtuši vaigi un ieraugot Beāti – smaids pa visu sejiņu.

Lai arī Beātei tikai divdesmit, viņa nevienu brīdi nav sēdējusi bez nodarbes.

“Es mācījos Rēzeknes augstskolā Tūrisma uzņēmējdarbības vadību. Tad es vēl pabeidzu friziera apmācības, jau gaidot Robertu, iestājos arī Malnavas koledžā. Šobrīd studēju tur. Es vēl arī turpināšanu mācīties par frizieri Rīgā, atradu skolu un domāju celt kvalifikāciju, lai varētu vēlāk iet strādāt, kad Roberts varēs iet uz dārziņu. Piestrādāju dažreiz par frizieri, ja kāds palūdz, ja vajag uz kādu pasākumu frizūru uztaisīt. Uz Malnavu braukāju, kad ir iespēja, kad tētis mūs palaiž,” stāsta Beāte.

Beāte atzīst, ka pēc dēliņa piedzimšanas dzīves ritms nedaudz mainījies un tagad viņas dienu plāno Roberts. Runājot par savu draugu Sandi, Beāte atklāj, viņa joprojām ir savā uzvārdā, jo kāzas un oficiālā ceremonija plānota vien nākotnē. Meitene pārliecināta, ka tas jau nudien dzīvē neesot svarīgākais.

Ludzas slimnīcā jau ilgu laiku nav Dzemdību nodaļas, tādēļ grūtniecēm dzemdību laikā jāmēro ceļš uz kādu no citām Latgales pilsētām. Lielākā daļa Ludzas un apkārtnes mazuļu pasaulē nāk divdesmit piecus kilometrus attālajā Rēzeknes slimnīcā. Aizvadītā gada vasaras sākumā, kad sevi pasaulei sarosījās pieteikt Robertiņš, lai nokļūtu uz Rēzekni ar automašīnu bija jāpārvar īsta šķēršļu josla – turpat vai puse mērojamā ceļa tika renovēta, izdangāts ceļš, daudzi pagaidu luksofori pa ceļam, un tas nozīmēja – neērtības un divas reizes ilgāku laiku slimnīcas sasniegšanai. Bet neraugoties uz grūtībām Beāte par galveno svētku dienu savā dzīvē bez minstināšanās sauc Robertiņa dzimšanas dienu.

“Ja godīgi, bail nebija. Es izvēlējos pati braukt ar Sandi. Negribēju zvanīt uz slimnīcu un saukt ātro palīdzību, jo es domāju, ka tā ir mierīgāk. Bija luksofori, stāvējām uz luksoforiem, neskrējām nekur, mierīgā garā. Mierīgi aizbraucām uz Rēzekni, dzemdības ilga 9, 5 stundas. Sarežģījumi bija, bet viss ir kārtībā. Viss bija ļoti labi, bija ļoti labas medmāsas un vecmāte bija superīga. Vispār esmu ļoti apmierināta,” atminas Beāte.

Svētku diena

“Gaidot Robertiņu, neviens pat iedomātie nevarēja, ka notiks brīnums – krustmātei Laimai un mūsu dēliņam vienā dienā būs dzimšanas diena. Tā, ka tagad, katru gadu 25. maijā mums visiem ir dubultsvētki. Nākamie mūsu ģimenes svētki bija Jāņudiena, kurus svinējām laukos pie ugunskura. Liels svarīgs notikums bija Roberta kristības. Kristības notika Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcā, šiem svētkiem Roberts bija saposies īpaši – bija gaišais uzvalks ar taureni kaklā un bereti galvā. Kristībās bija daudz ciemiņu, bet īpašie ciemiņi bija krustmāte Laima ar krusttēvu Zigmāru. Skaistākie svētki bija Ziemassvētki un Jaunā gada sagaidīšana ar izpušķoto eglīti un eglīšu rotājumiem, kas Robertu neatstāja vienaldzīgu. Viņam patika ņemt tās rociņā un apbrīnot. Šodien Roberts un mēs gatavojamies pirmām Roberta vārdadienas svinībām. Es cepšu garšīgo torti, gatavosim salātus, jo nāks daudz ciemiņu, dāvinās dažādas mantiņas. Būs daudz prieka un smieklu. Taču Robertam liela ļaužu burzma nepatīk. Lielā cilvēku daudzumā nevar īsti saprast, ko kurš runā. Nezini, kam pievērst uzmanību,” stāsta Beāte.

Gulēšanas diena

“Ir pulksten divpadsmit, Roberts sāk intensīvi berzēt actiņas. Tas nozīmē, ka ir atnākusi miega pele un nedod miera. Ieslēdzam mūziku, uzvelkam miega kombinezonu, paņemu Robertu rokās un laižamies miega dejā. Katrs miega dejas sākums ir diezgan vētrains, jo miegs nāk, bet aizmigt taču negribas, jo var palaist garām interesantākos mirkļus. Pēc kādām 15 minūtēm miega pele tomēr uzvar un mazais vīriņš aizmieg. Atceros pašu pirmos miega rituālus. Parasti iemiga pēc ēšanas pats. Patika un patīk joprojām gulēt mašīnā. Tāpat patika un patīk gulēt pastaigu laikā, bet tagad gan prasās tētim vai māmiņai rociņās, lai ieaijā, jo tas protams ir mīlīgāk un drošāk. Pēc pamošanās Roberts ir priecīgs, laimīgs un smaida visai pasaulei,” stāsta Beāte.

Jauno māmiņu reakcija uz mazuli, it īpaši pēcdzemdību laikā atšķiras. Kādam nostrādā mātes instinkti un viss notiek dabiskā kārtā, kādam rodas satraukums un bailes vai tiks galā ar tik lielu atbildību.

“Īstenībā jau varbūt vairāk tu to jūti. Tas laikam mātes instinkts. Tiesa, es agrāk dzīvoju ar māsu kopā un viņiem piedzima bērniņš. Es biju tā kā aukle laikā, kad viņiem vajadzēja kaut kur iziet un tāpēc man pēc dzemdībām nebija nekāda uztraukuma, es jau visu zināju. Sandis gan baidījās no sākuma. Teica, ja dēliņš būs maziņš, rokās neņems būs bail, bet izrādījās, ka tētis mums bija pirmais, kurš paņēma Robertu rokās,” atceras Beāte.

Pastaigas diena

“Ir skaista ziemas pēcpusdiena. Es ģērbju Robertam kombinezonu, cepurīti, cimdiņus, aplieku ap kaklu šalli un esam gatavi pastaigai. Šodien mums ir svētku diena – tētim ir brīvdiena, tāpēc nokāpt no piektā stāva ir daudz vieglāk. Pastaiga ilgs ilgāk par stundu un šajā laikā Roberts mierīgi čuč. Robertam ir septiņi mēneši un es jau iedomājos, kāda būs mūsu pastaiga, kad Roberts pats ies kājiņām. Tad jautrība sitīs augstu vilni. Pastaigājoties atceros Roberta pirmo pastaigu. Tas bija 4. jūnijā, laukā spīdēja saulīte, bija silti, tāpēc pastaiga ilga 50 minūtes. Roberts devās pastaigā ar tēti un mammu. Vēlāk pievienojās tante Laura. Noskaņojums visiem bija labs, tāpēc apmierināti atgriezāmies mājās. Arī šodien izskatās, ka Robertam ļoti patīk pastaiga. Pēc pusotras stundas Roberts joprojām guļ, bet tā kā laukā ir diezgan vēss, tad saprotam, ka jāiet mājup,” stāsta Beāte.

Peldes diena

“Robertam ļoti patīk vannoties un to viņš vislabprātāk dara ar mammu vai tēti. Tas nozīmē, ka mammai vai tētim jākāpj vannā, jāņem Robertu un tikai tad sākas īstā prieka pelde. Robertiņam ļoti patīk sist pa ūdeni ar rokām un kājām tā, ka ūdens no vannas tiek izšļakstīts pa vannas istabas grīdu. Vannošanās laikā visinteresantākā spēļmantiņa izrādās vannas iztekas aiztaisāmais, kas ir piestiprināts ar aukliņu. Atceros Roberta pirmo peldi. Tā bija otrdiena 6. jūnijs pēc vakara pastaigas, pirms miedziņa. Vannojām trijatā: tētis, māmiņa un vecmamma Tatjana. Pirmā reize vanniņā ne visai patika. Vajadzēja raudāt,” tā Beāte.

Spēļu diena

“Roberta mīļākās spēļmantiņas ir traktors, trauciņi, mašīnīte, čaukstošā grāmatiņa, pelīte, kuru dāvināja krustvecāki. Robertam ļoti patīk grabulītis - tārpiņš, it sevišķi komplektā ar māsīcu Esteri, jo viņa ir tik virtuozi iemācījusies sasmīdināt Robertu, kā arī visus radiņus, turot rokās garo, krāsaino tārpiņu. Robertam patīk, kad māmiņa vai tētis, vai jebkurš no radiniekiem, turot viņu rokās, kopā tēlo lidmašīnu. Vēl Robertam ļoti patīk, kad viņu šūpina autokrēsliņā. Bet tas noteikti ir jādara lēnām un prātīgi. Roberts ir ļoti iecienījis savus divus ģimenes mīluļus – kaķus Baksiku un Jevriku. Jau tagad, esot nepilnus astoņus mēnešu vecs, viņš jau ir parādījis, kurš mājās ir saimnieks, un kaķi to saprot. Bet, kad Robertam rokās tiek kaķu astes, ūsas vai ausis, tad kaķi pēc iespējas ātrāk pazūd no Roberta redzesloka. Bet vispār Roberts ir ļoti zinātkārs puisēns, jo jebkura rotaļlieta viņā izraisa lielu interesei. Un protams, jāpārbauda – pagaršojot,” atklāj Beāte.

Ēšanas diena

“Man diena iesākas ļoti ikdienišķi, gatavojot maltītes. Pagaidām vēl Roberts neiztiek bez piena maisījuma, bet vislabāk viņam garšo dažādi biezeņi. Sākumā Roberts ēda kabaču biezeni, ābolu biezeni, kas ne sevišķi garšoja. Kad pirmo reizi iedevām kartupeļu biezeni, Roberts bija sajūsmā. Pie vecmāmiņas Annas Rogovkā Robertam nejauši rokā trāpījās baltmaizes rika, kas tūliņ pat tika nogaršota. Izrādījās, ka baltmaize ir ļoti garšīga. Nesen krustvecāki nopirka “bebika” cepumus, un arī tie izrādījās ļoti garšīgi. Tagad tas ir Roberta iemīļotākais saldums. Roberts vispār ir aktīvais vērotājs un droši vien nākotnē būs aktīvais ēdiena gatavošanas palīgs, jo šodien, kad es gatavoju vakariņas, Roberts ļoti nopietni vēro manas kustības, brīžiem pat sanāk smiekli, jo liekas, ka viņš ar savām skaņām atgādina, ko esmu piemirsusi pievienot ēdienam,” stāsta Beāte.

Melnā diena

Beātei ir daudz gan savu radinieku, gan jau tagad arī vīra radu, kuri atbalsta jauno ģimenīti. Taču Beātei jau gandrīz 10 gadus nav blakus paša galvenā cilvēka – māmiņas. Vedinu Beāti uz sarunu par šo tematu un esmu nelaimīga, ka uzdevu šos jautājumus. Beātes acīs momentā saplūst asaras un viņa stipri piespiežot sev klāt dēliņu, var tikai klusēt. Lai arī pagājis zināms laiks, meitene nav gatava runāt par šo tematu. Pat par atmiņām, gaišām un jaukām, kas tik lielā daudzumā bijušas viņas bērnībā, Beātei grūti uzsākt sarunu, jo visām pāri stāv tā melnā diena.

Atmiņu diena

“Skatoties uz Robertiņu, nevilšus nāk prātā manas bērnības dienas, liekas pavisam nesen spēlējām ar māsu bārbijas. It kā pavisam nesen tētis nēsāja uz pleciem, māmiņa dziedāja šūpuļdziesmas. Vecmāmiņas vienmēr mēģināja pēc iespējas sātīgāk pabarot, lutināja ar gardumiem, pašu ceptiem pīrādziņiem. Atceros, kā bērnībā ar vecmāmiņu Ņinu patika cept žagariņus. Katru nedēļas nogali mēs visi braucām uz laukiem. Vislielākais blēņdaris biju es kopā ar brālēniem Oskaru un Armandu. Viena no manām mīļākajām rotaļlietām bija lelle vārdā Baba un mīkstā rotaļlieta kaķis Fredis. Viens no lielākajiem nedarbiem bija vecmāmiņas Annas "aiztaisīšana" uz balkona. Kāpēc es to izdarīju, vairs neatceros, bet fakts paliek fakts. Vecmammai nācās saukt kaimiņus, lai varētu tikt istabā. Droši vien, ka arī Roberts darīs dažādas blēņas, kuras mēs atcerēsimies vēl daudzus gadus,” atminas Beāte.

Domājot par nākotni Beāte saka, ka gribētu, lai ģimenē būtu trīs bērni un, viņasprāt, vislielākā mātes laime ir tad, kad tu redzi savu bērnu smejamies un laimīgu. Runājot par pieņemto lēmumu tik jaunai kļūt par māmiņu, Beāte atzīst, ka tas ir viņas un Sanda pārdomāts lēmums.

“Zaudēt jau nu jebkurā gadījumā neko nezaudēju, es domāju ka jaunam arī vieglāk varbūt ir. Tā arī saka, ka vieglāk un arī pašai patīkamāk, ka Roberts gan jau pēc tam būs lepns par to, ka viņam tāda jauna māmiņa,” pārliecināta jaunā māmiņa, kura sava mazuļa nākotni, kā jau visas mātes, vēlas redzēt pēc iespējas labāku.