Kamaniņu braucēja Kendija Aparjode no savām pirmajām olimpiskajām spēlēm atgriezās Latvijā 18. februārī vēlu vakarā. Latvijas Radio mudināta, viņa savas gaitas, piedzīvojumus, pārdzīvojumus un atziņas Phjončhanā fiksēja dienasgrāmatā. 

“Varēs atšķirt uz nākamajām spēlēm un salīdzināt kā veicies tad un kā būs nākotnē,” par dienasgrāmatu bilst sportiste.

Kendija Aparjode dzimusi Siguldā un absolvējusi Murjāņu sporta ģimnāziju. Pirmā trenere mamma Aiva Aparjode, kas pati startēja 2006. gad Turīnas olimpiskajās spēlēs un īsu brīdi bija pilote dāmu bobsleja ekipāžai. Tagad trenējas pie Kaspara Dumpja.

"Kad dabū olimpisko akreditāciju, sajuties kā olimpietis. Olimpiāde varēja sākties!," bilst Kendija Aparjode

Otrdiena, 6. februāris

Pirmā treses diena. Iespaidi par trasi – ātra, ledus diezgan ciets, jo ārā ir aukstumiņš. Pirms pirmā brauciena ir kņudoņa vēderā, nav tā, ka negribētos braukt, bet patīkams satraukums. Gaidoša sajūta, kā būs.

Pirmo braucienu parasti veicam no zemākas starta vietas. Tur nav tik liels ātrums. Par daudz saspaidījos (kamanu kontrole ar kājām), neizdevās viss, kā gribētos. Tā bija motivācija nākamiem braucieniem, lai kļūdas izlabotu. Nākamos braucienos viss izdevās. Bija labi.

Trešdiena, 7. februāris

Šorīt beidzot varējām pagulēt ilgāk. Brīvdiena no trases, nav trase treniņš. Plānā bija aiziet uz olimpisko suvenīru veikalu, sapirkt visu ko, lai tuviniekiem paliktu kāda piemiņa.

Kopā ar Elīzu [Tīruma] devāmies uz fitnesa centru. Sākumā pat neatradām riteņus un skrejceliņus, mēs pa nepierastiem skrejceliņiem skrējām, kas nedarbojas ar elektrību. Kad beidzām treniņu, atradām arī īsto telpu nākamajiem treniņiem.

Vēlāk veikalā satiku pavecu sievieti, kas mainījās ar nozīmītēm, viņa gribēja ar mani mainīties, es iemainīju nozīmīti no Seulas olimpiskajām spēlēm.

Atlikušo dienas daļu pavadīju gatavojot kamanas rītdienai, jo būs treniņš trasē. Brauksim no īstās starta vietas, tad jau redzēs, kā veiksies.

Ceturtdiena, 8. februāris

Šodien pirmais treniņš no īstā starta, no dāmu starta, tādēļ jāsagatavo kamana līdz maksimumam, lai varētu redzēt tendences. Šis treniņš mani patīkami pasteidza, jo abus braucienus nobraucu ar savu personīgo rekordu, daudz kļūdas trasē nepieļāvu. Trase likās labi sagatavota, ledus labs, priecēja, ka varēju labi nobraukt un bija labs laiks.

Šodien pie mums paviesojās latviešu mediji, tieši tad, kad kamanas gatavotājām. Viņi painteresējās, kā mēs iemācījāmies to darīt, par kamanu lietām un sadzīvi dzīvoklīti.

Pēcpusdienā notika olimpiskajā ciematiņā Latvijas karoga pacelšana, uz kuru bija ieradies arī Latvijas valsts prezidents. Mēs aizgājām uz telti, kur mums iedeva korejiešu svētku maskas. Izgājām pacelt Latvijas karogu. Nospēlēja himnu un un bija sajūta, mēs esam klāt, mēs te esam, tūlīt viss sāksies.

Piektdiena, 9. februāris

Atklāšanas ceremonijas diena. Arī bija brīvdiena. Arī Elīzu kopā aizgājām uz olimpiskā ciematiņa frizētavu. Tur var visi sportisti sakopt matus. Mums bija daudz laika, mēs to izmēģinājām. Sapucējāmies uz atklāšanas ceremoniju vakarā.

Kad bija jau jābrauc uz atklāšanas ceremoniju, jābrauc bija piecas minūtes, bet izbraucām divas stundas pirms ceremonijas sākuma. Sagājām lielā teltī visi sportisti, kur varēja uzkost, pasēdēt, jo bija daudz laika.

Izdomāju, ka paņemšu līdzi Latvijas piespraudītes, ar ko mainīties. Savācu pilnas kabatas un tā es tur gāju pie visiem – pie amerikāņiem, nigēriešiem, jaunzēlandiešiem. Daudz samainīju un priecīga saliku pie savas akreditācijas. Tad jau mūs sāka kārtot rindās, kā iesim stadionā.

Sākās ceremonija, kad iesoļojām iekšā, likās, ka tribīnēs nav neviena cilvēka. Izrādījās, ka pie katra krēsla ir lampiņas, kas spīdēja mums virsū, un likās, ka neviena nav. Patiesībā tribīnes bija pilnas.

Kad iegājām iekšā, sajūta bija, ka mēs kā latviešu varoņi ienākam. Forši!

(..) Patika, ka nebija ilgi, jo par iepriekšējām olimpiādēm ir stāstījuši, ka ilgi, auksti un nevar nosēdēt līdz galam. Pirmā atklāšana. Labas emocijas.

Pēc atklāšanas kāda stunda bija jāgaida autobuss, jo nespēja tik ātri atbraukt atpakaļ un visus uzreiz aizvest. Vēlu atbraucām mājās.

Sestdiena, 10. februāris

Bija grūti pamosties. Ir jāceļas un atkal jāsagatavo kamanas, jo pēc katra treniņā sliecēs var rasties strīpas, tas jāsakārto. Patīkami, ka ir siltāks, bet līdz ar to ledus vairs nav tik ātrs. Kopumā trase man ļoti patīk.

Svētdiena, 11. februāris

Noslēdzošais treniņš pirms sacensībām trasē. Tas bija agrais treniņš, bija jāceļas pulksten 6 un jau 8.30 jābrauc trasē. Šodien gan ļoti auksts trasē, ledus temperatūra bija mīnus 11 grādi. Tas ir ļoti ciets ledus, jo tev neasāka slida, jo neturas kamanas uz ledus. Jābūt kārtīgi piespiestiem pleciem pie kamanas, lai viss ir stabili.

Šodien bija treniņš, kurā neizbraucu 9. virāžu. Par to vispār neiespringu un pēkšņi vairs nesanāca pēdējos divos braucienos. Nebēdājos par to, domāju, ka aizbraukšu, mājās mazliet sataisīšu kamanu un uzasināšu vairāk. Sapratu, ka ledus ir viscietākais, kāds bijis, iepriekš treniņos nebija tik auksts. Šis bija viscietākais, domāju, ka tāpēc neizbraucu. Sagatavoju kamanu un gaidīju sacensības nākamajā dienā.

Tieši šajā dienā brālim [Kristers Aparjods] bija sacensības, noslēdzošie divi braucieni. Bija jāturpina fanot par brāli un pārējiem latviešiem.

Pirmdiena, 12. februāris

Pirmā sacensību diena. Tā kā kamana man jau sataisīta iepriekšējā vakarā, palikuši tikai mazie darbiņi – aplīmēšana un ievaskošana.

Diena vēl gara, aizgājām uz sporta centru un izkustējāmies pirms sacensībām, lai foršāk ir iziet uz starta. Sacensības ir pašā vakarā, vajag izkustēties un būt možam.

Kad vakarā pienāca brīdis, kad jādodas uz trasi, vēderā jau sāka kutināt. Esot trasē šoreiz iesildījos kādas 45 minūtes pirms starta. Parasti to daru pusstundu. Iesildoties piedzīvoju lielu aukstumu un vēju, es iesildījos, bet man bija auksti. Tā bija pirmo reizi.

Tas brīdis, kad biju uz starta, bija satraucošs, ka apzinies – tūlīt būs jābrauc olimpiskajā trasē, priekšā stāv tik daudz fotogrāfu, visur kameras. Kad jau biju trasē, viss uztraukums pārgāja un domāju tikai par trasi.

Viss bija kartībā līdz 9. virāžai. Vistrakākais bija trases lejas daļā – pēdējā virāžā es nebiju stabila, sāku ar kājām stūrēt un sastūrēju par daudz, par ātru uzstūrēju virsū virāžai, uzsitās, nokritu. Pēdējo virāžu nosļūcu uz vēdera. Līdz finišam tiku, bet laiks bija diezgan, diezgan slikts. Par 9. virāžu man nebija liela sāpe, bet par pēdējo virāžu. Ļoti daudz tur pazaudēju. Bija bēdīgi. Mazliet pārdzīvoju un bija jāgatavojas otram braucienam.

Man bija mērķis nestresot, nobraukt un parādīt, ka varu nobraukt labu braucienu. Atkal mazliet 9. virāža, bet bija labāk nekā pirmajā braucienā, lejas daļā atkal pieļāvu kļūdas. Sāku pieļaut tādas kļūdas, kuras treniņos nekad nepieļāvu. Nebija forša sajūta pēc tiem diviem braucieniem. Otro braucienu nobraucu ar personīgo rekordu, lai arī ar kļūdām.

Otrdiena, 13. februāris

Šodien noslēdzošā sacensību diena. Laika apstākļi ir mazliet siltāki, bet ledus, neatkarīgi no tā, ir tikpat ciets un ātrs, kā vakar. Bija cerība, ka varētu būt mazliet mīkstāks, tad varētu izbraukt arī 9. virāžu. Šoreiz iesildīties bija daudz patīkamāk, nebija tāds vējš.

Pienākot manam braucienam, likās, ka esmu atnākusi uz treniņu, nevis uz olimpisko spēļu sacensībām. Man nebija vairs uztraukuma, man nav ko zaudēt, jo sliktāk nobraukt kā iepriekšējā dienā, vairs nevar. Tāpēc likās, ka esmu treniņā.

Mērķis bija nobraukt noslēdzošo braucienu, lai pašai prieks un varu pacilātu sajūtu noslēgt olimpiskās spēles. Tomēr viss neizvērtās tik labi. Atkal 9. virāža nesanāca. Visa pārējā trase labi izdevās.

Ko sev pārmest? Vienīgi, ka sākumā nebija problēmas ar šo virāžu, bet sacensībās uzradās. Uztraukums. Noslēdzu olimpiskās spēles ar 22. vietu. Tas nebija tas, uz ko gāju, bet pašlaik esmu apņēmības pilna uzlabot un vērst par labu pēc četriem gadiem.