Šajā mācību gadā par Drabešu Jaunās pamatskolas direktori konkursa kārtībā tika izraudzīta Kristīne Paisuma. Viņa, liekot lietā savas zināšanas un arī pieredzi, kura iegūta strādājot Jūrmalas Alternatīvajā skolā un Latvijas kultūras koledžā, izvirzījusi mērķi savu jauno lolojumu izveidot par elitāru un izcilu skolu. Kā tas notiek, Kristīne Paisuma atklāj dienasgrāmatā.

„Elitārisms skolas kontekstā tā ir kvalitāte, tā ir augstas raudzes pedagoģija skolā, bet mērķis izveidot labu skolu, elitāru skolu ar to nebeidzas. |Vēlamies attīstīt kultūrizglītības centru, kura sastāvdaļa ir skola. Ņemam talkā mūsu sadarbības partnerus – Amatu māju, kur jau tagad bērni apgūst amatniecības prasmes, latviskās dzīves ziņas prasmes, mēs sadarbojamies ar Āraišu ezerpili.  Tur ir lieli  plāni!” atklāj Kristīne Paisuma.

Aicināta rakstīt dienasgrāmatu, Kristīne Paisuma atbildēja: „Lieliski, jo es gribu ne tikai visu laiku būt darbā, bet atrast arī mirkli sev!”

Dienasgrāmatu viņa rakstīja ar roku. „Iesākot rakstīt dienasgrāmatu elektroniski, es sapratu, ka mani teksti ir sausi un tas neatspoguļo manu dzīvi patiesā krāšņumā,” stāsta Kristīne Paisuma, kura ikdienā daudz dokumentu aizpilda tieši elektroniski „Tad es sapratu, ka mainīšu – ņemu lapu un rakstu. Patiešām, klausot rokai, man domas pilnīgi citādi... es to nevaru izskaidrot. Labāk un dzīvāk varu rakstīt ar roku.”

"Ir dīvaini gadu iesākt ar šādu izaicinājumu aprakstīt savu dzīvi. Varbūt tas man kļūs par ieradumu un pēc tam izdošu memuārus," smej Kristīne Paisuma.

Otrdiena, 2. janvāris

Esmu vēl tālu prom no Latvijas.  Šeit, Eiropas metropolē, varu ieplūst pūlī un kļūt neredzama. Esmu kopā ar Draugiem. Ar cilvēkiem, kuri parūpējas par mani, lai varu “atslēgties”no ikdienas. Vakar bija brīnišķīga vakara izskaņa - Loida Vēbera jaunākā mūzikla izrāde. Ļāvos pieredzei un biju “šeit un tagad” . Ir tik labi ļauties un zināt, ka par Tevi parūpēsies!

Šeit, dzīvojot viesnīcā, izpaliek mans ikrīta rituāls. Esmu sava rīta rituāla fane, tāpēc mazliet esmu diskomfortā, bet, satiekot Draugus, viss aizmirstas. Mums ir atlikušas tikai dažas stundas līdz lidojumam. Jāsaliek ceļa soma.  Svarīgi, salikt skolai un skolotājiem iegādātās grāmatas. Ar tām  rīt vēlos iepazīstināt vadības komandu un skolotājus.

Man ļoti patika šīs dienas! Es tās akurāti ietinu atmiņu lāde un zinu, ka sajūtas un piedzīvotais mani stiprinās ikdienā.  Atkal un atkal esmu pateicīga, ka Dievs man atsītījis Draugus. Draugi ir vērtība un draudzībā ir spēks. Patiesi! Pozitīvais lādiņš mani uzlādējis. Vēl pēdējie smiekli, bezrūpīgi joki,  uzmundrinājumi…

Zinu, ka rīt sāksies intensīvs, ātrvilciena ātrumam pielīdzināms darbs, bet šobrīd es baudu… Un sajūtos laimīga! Esmu atpūtinājusi galvu, tāpēc jau lidmašīnā atpakaļceļā rodas idejas, jauns redzējums uz ierasto. Spēju tik pierakstīt!

Rītdienai dienas kārtība saplānota. Lektori skolotājiem, vadības komandai, kā arī tehniskajiem darbiniekiem sarunāti. Šīs atlikušās brīvlaika dienas būs praktiskas un teorētiskas treniņnodarbības personības izaugsmei un profesionālai izaugsmei.

Iebraucu mājās krietni uz rīta pusi. Remonts jaunajā dzīvoklī vēl nav pabeigts. Viss ietīts plēvēs, tās pakustinot, paceļas krīta putekļi.  Tā…, neieslīgt sīkumos/ Izkrāmēt somas, duša un gulēt! Ir vēl dažas stundas un tad – hop!

Trešdiena, 3. janvāris

Mans rīta rituāls sastāv no vingrošanas, glāzes ūdens, dušas, “putras apliešanas”, meditācijas. Pirms iziet no mājas – pārskatīt dienas plānu un noskaņoties dienai. Uzsmaidīt sev spogulī. Šorīt tas izdodas tikai daļēji. Mājās visur krīta putekļi. Man ir grūti atrast savas drēbes. Esmu izsista no ierastā. Laikam tā jūtas cilvēks pēc atvaļinājuma?

Skolā viss notiek pēc plāna. Pedagogi un skolas darbinieki tiek sagatavoti supervīzijas nodarbībām. Un uzsākam, jau šo nodarbību, pirmo posmu.  Paldies, lektorei, pieredzējušai, atbalstošai, ļoti, ļoti profesionālai. Esam drošās rokās!

Tad tēja, kafija, šokolādes končas un atjaunots enerģijas daudzums, lai piedalītos mūsu kolēģu pārdomās, idejās, priekšlikumos, pieredzes stāstos par jaunā izglītības satura ieviešanu. Ir patīkami atkal satikties un , atkal kopā būt! Vadības komanda uzkavējas ilgāk, lai pārrunātu plānotās aktivitātes rītdienai. Vēl vairākas stundas, kurās plānojam saturu filozofiju nodarbībām. Tās atsāksies no pirmdienas. Tās ir viena no skolas vērtībām!

Es… Man jāgatavojas. Mācos Direktoru akadēmijā. Šeit viss iedotais, apgūstamais, visi ieteikumi, priekšlikumi jāapgūst patstāvīgi. Neviens nepārjautās, neatprasīs… Ja tas ir noderīgi – ņem. Ja materiāls Tavas skolas pieredzei nav derīgs, aizvieto to ar citu.

Visi direktori esam saslēgti “trijniekos” - izglītības vadītāju atbalsta grupās. Skype sesijās piedalās arī treneris. Notiek sesijas arī tikai mums pašiem. Studijas – pietiekami intensīvas, atbalstošas un izaicinošas.

Jā, esam organizācija, kura paplašina savas komforta zonas. Mēs augam, un ātri. Mūsos ir spēks! Bet ļoti ilgojos pēc brīvdienām un nebēdnības! Pēc Draugiem… Tas bija TIK skaisti! Un es TO piedzīvoju!

Ceturtdiena, 4. janvāris

Rīta rituals, neiztrūkstoši…

Agrais rīta cēliens plānots pedagoģiskā procesa organizatorisko jautājumu Izstrādei, apspriešanai un diskusijām. Darba gaitā definējam skolas kā organizācijas, ieinteresētās puses. Esam pierakstījuši pilnu tāfeli. Nākamais  uzdevums – no visa pierakstītā, definēt tikai piecas. Trīs izkristalizējas uzreiz. Diskusijas par nākamajām divām.

 Vienojamies – apkopot. Esam beiguši veiksmīgi.

Tātad skolas kā organizācijas attīstībā, eksistencē un pastāvēšanā ieinteresētās puses ir vecāki, bērni un darbinieki, tad pašvaldība, arī Izglītības pārvalde un pēdējā grupa - darba devēji, vietējā kopiena un Amatu māja.

Katrai ieinteresētai pusei definējam vajadzības. Strādājam individuāli, tad pāros, tad mazās un lielākās grupās:  strīdāmies, argumentējam, iekļaujam un svītrojam – strādājam.

Kopīgs darba rezultāts - katrai no skolas pastāvēšanā ieinteresētajām pusēm definētas prioritārās vajadzības. Secinām: Veiksmīga ir tā organizācija, kura apmierina galveno ieinteresēto pušu svarīgākās vajadzības; Visas vajadzības nosaka organizācijas prioritāti.

Ir tapis nākamis produkts mūsu kopīgā darbā. Pirmais – definējām skolas, kā organizācijas, vērtības. Tā, soli pa solim, rakstām visi kopā, skolas attīstības plānu. Top skaidrs, par ko esam vienojušies. Nākamais solis – to iedzīvināt. Tas ir  par mums – darbiniekiem. Paralēli – tieši šie paši soļi ejami kopā ar skolēniem.  Esam neatlaidīgi un mērķtiecīgi!

Pēdējā dienas daļa pedagogu treniņnodarbībā, salikt punktus uz “I”, runājot par didaktikas jautājumiem, jēdzienu skaidrojumiem jaunā standarta kontekstā. Šī bija pēdējā lekcija – teorijas apguvē. Ir izveidota vienota komunikatīva platforma, lai virzītos nākamajā līmenī – praktikumā. Esam vienojušies par kopīgajiem sapulču laikiem, kuros plānosim gan lektorus-praktiķus, gan plānosim mācību saturu. Nākamās nedēļas laikā iepazīsimies ar jauno standartu un izstrādāsim darba plāniem.

Ir pagājuši četri mēneši. Kā pedagogu komanda, esam kļuvuši drošāki, varam jau salīdzināt, analizēt, atlasīt lietas, kuras ir līdz šim “strādājušas” klasē ļoti labi un ar labiem rezultātiem. Ir pedagogi, kuri tikuši nākamajā līmenī – var definēt jautājumus par neskaidro. Esam noguruši un gandarīti. Labi pastrādāts!

Skrienu, lai tiktos ar iestādes ārpakalpojuma sniedzēju. Darbinieks ar lielu pieredzi, bet nav lojāls izglītības iestādei un nav ieinteresēts tās darbības attīstībā. Personīgo kvalitāšu dēļ skolas darbinieki izvairās komunicēt ar šo darbinieku. Neapmierinātība, lādēšanās, vieglā aizkaitināmība… Rodas jautājums, kāpēc jāstrādā ar nepatīkamiem klientiem? Tikai tāpēc, ka pašvaldība maksā algu? Skumji… Arī tādi mēs esam, ar savu nevēlēšanos iesaistīties, nespēju domāt ārpus ierastā, mūžīgo neapmierinātību un opozīciju, vainīgā un ļaunā meklēšanu. Runāt PAR nevis runāt AR!

Aizdomājos - arī šiem cilvēkiem ir iedota viena dzīve – tieši šī. Šis nelielais mūžības nogrieznis. Tā ir tikai mūsu izvēl, kā savu dzīvi nodzīvot! Izsaku līdzjūtību…

Pēc sarunas esmu iztukšota, nepatīkami pārsteigta, iemīta dubļos… Iekāpju mašīnā un… nosūtu šai  darbiniecei mīlestības piepildītu sveicienu. Iespējams, viņa ir nelaimīga un vientuļa, iespējams, ka “pieklibo” veselība. Iespējams…

Braucu atpakaļ uz skolu. Ikdienā, bieži, braucu maršrutā Drabeši – Līvi – Cēsis – Līvi – Drabeši. Brauciena laikā, pa ceļam redzu daudzus vietējos iedzīvotājus, kuri mēro ceļu kājām. Pie izdevības apstājos, apjautājos, līdz kurienei ieplānots gājiens, ja ceļa posms sakrīt un ir vēlēšanās, kļūstam uz īsu brīdi ceļabiedri.

Cilvēki dalās ar saviem dzīvesstāstiem. Stāsta par savām ikdienas gaitām. Stāsti ir dažādi – par līdaku ķeršanu par gājienu pie draudzenes, par gājienu pie meitas, mazbērniem. Par vīra apciemojumu – kapos… Stāsti par draudzību un vientulību. Stāsti par mums pašiem. Par tādiem – kādi esam. Tik dažādi un vienādi. Mīļi…

Mēs visi gribam sirsnību un mīlestību. Šie nejaušie ceļabiedri ir eņģeļi. Eņģeļi, kuri aizdzen visu negatīvo. Paldies, EŅĢEĻIEM!

Vakarā pārlasu Vladimira Megrē “Skanošais ciedrs” 1.sējumu „Anastasija”. Tur aprakstīta Taigā esoša skola. Aizdomājos, kāpēc visi veras rietumu virzienā, lai ieraudzītu kaut ko “svaigu”, ģeniālu? Lūk, šeit aprakstīts piemērs, skola, kurā bērni, katrs bērns var brīvi, vispusīgi attīstīties. Tā ir skola, kurā jau gadiem tiek apgūts kompetencēs balstīts izglītības saturs.

Mums nav Taiga, bet … mums ir Drabeši! Un tāda skola būs! Mēs to izveidosim visi kopā!

Naktij iestājoties kārtoju virtuvi. Atbrīvojos no kastēm un plastmasas maisiem. Izstrādāju dzīvokļa apguves un sakārtošanas plānu. Šodien virtuve, rīt – vannasistaba. Tad sestdien atliks viena istaba. Pašai patīk. Gulēt ejot,  atskatos uz paveikto. Mēs paši esam atbildīgi par vidi sev apkārt. Būs labi!

Piektdiena, 5. janvāris

Mans neiztrūkstošais rīta rituals un … esmu gatava dienai!

Šodien visi skolas darbinieki tiekamies ar koučinga treneri, kurš ikdienā strādā ar komandu veidošanu, konsultē organizācijas par pārmaiņu vadības principiem, veic individuālas konsultācijas personības pilnveidošanā. Tiekamies vēl krietni pirms lekcijas. Esam jau iepriekš pārrunājuši lekcijas saturu un vienojušies, ka treneris, tieši mūsu organizācijai specifiski sastāda apmācību programmu. Tā sastāv no divām daļām. Pirmā no tām – “ES” pozīcijas veidošana un  stiprināšana, otrais posms “MĒS” pozīcijas veidošana.

“ES” pozīcijas stiprināšana sastāv no teorētiskām zināšanām un vairākiem praktikumiem. Trenējam izvirzīt mērķus. Tiekam trenēti, ka paši varam noteikt savu dzīvi. Esam saimnieki par izvēlēto savas dzīves ceļu. Un tikai no mums pašiem  ir atkarīga mūsu dzīves kvalitāte. Iespēja padomāt un atbildēt uz jautājumiem: kas es esmu, ko es daru dzīvē, kāpēc  es šeit strādāju?

Dažiem ir pārdomas pēc lekcijas. Vairākiem ir radušies individuāli jautājumi trenerim. Mana sajūta – tā esam kļuvuši stiprāki. Un apzināmies savas vērtības.

Dienas noslēgumā esmu saņēmusi skolas pasūtījumu – jauna logo variantus! Ir vairāki piedāvājumi. Domāju, kurš vislabāk atbilst skolas stāstam. Nosūtu visai vadības komandai. Pirmdien turpināsim sarunu. Katrs iesūtīs savus “favorītus”. Tad turpināsim darbu ar skolotājiem un skolēniem. Esam procesā – jauna mājas lapas izveide, būsim tikuši arī pie jaunas skolas logo! VISS NOTIEK!

Atbraucu mājās. Saprotu, ja neīstenošu vakar izstrādāto dzīvokļa apguves plānu, viss iekavēsies. Sāku ar griestu mazgāšanu vannasistabā, tad sienas, tad iekārtošos. Viss pabeigts. Ir četri no rīta. Iekrītu dziļā miegā.

Sestdiena, 6. janvāris

Ilgi gaidītās brīvdienas. Rīta rituals īpaši “izgaršojot”un baudot! Turpinu iekārtot vidi, apgūt savu māju.

Rīts sākas ar vientulības sajūtu. Vai tās ir prāta konstrukcijas? Vai tās ir prāta lamatas? Bet es neļaušos. Kristīne, domā… vadi pati savas domas! Domā, kurā plauktā ko novietot, kur ko likt. Ierodas meistars. Brīnišķīgs cilvēks. Viņš palīdz salikt atvesto sekciju. Viss salikts, atliek, tikai kārtošanas darbi.

Un te pēkšņi atbrauc mana meita! Esam kopā! Sen nebijām tikušās. Pārtraucot viena otru, stāstām mūsu dzīves notikumus, pārdzīvojumus. Esam abas kopā! Tas ir TIK spēcīgi!

Skatos uz savu lielo meitu – skaista, jauna, mērķtiecīga sieviete, kura uzsākusi veidot pati savas ģimenes attiecības. Viņa šobrīd iekārto savu māju. Katras jaunas sievietes sapnis – iekārtot “savu ligzdiņu”. Un te, atbrauc arī vīrs! Vai viņi abi sajutuši manas šī rīta skumjas, manu šī rīta noskaņojumu? Tas ir tik pārsteidzoši, bet vienlaicīgi arī nē. Jo tā jau tas ģimenē notiek. Mēs jūtam viens otru un atbalstām… Mīļi!

Visas mantas izpakotas, viss kompakti salikts vienuviet, lai meistars var pabeigt otrās istabas remontdarbus. Labi, ka ir meistars, mierīgs, dzīvespriecīgs cilvēks, kurš vienmēr meklē labāko risinājumu. Zinu, esmu labās rokās!  Man ir TIK ļoti laimējies ar šeit, Vidzemē, satiktajiem cilvēkiem!

Vakarā viss pierimis. Varu klausīties Lutera draudzes mediatēkas ierakstus. Tie spēcina un palīdz aizdzīt pelēko ikdienu. Tie sadedz lāpas tumsā…

Svētdiena, 7. janvāris

Tikšanās Āraišu biedrībā.

Mani nebeidz pārsteigt vidzemnieku viedais prāts, labestība, dzīvesprieks un sirsnība. Mana sajūta ir nekļūdīga - esmu starp savējiem. Un tas ir brīnišķīgi! Tā ir dāvana. Šīs dzīves dāvana. Esmu novadā, kurā ciena cilvēkus un kurā cieņā ir cilvēciskās vērtības. To nevar mākslīgi ar lozungiem uzstādīt. Tas ir jūtams dabiski.

Ar cieņu pret katru un ikvienu – situācijā, kurā novada vadītāja uzklausa katru, kuram rūp, sāp, ir bēda vai prieki. Jā, šeit novadā cilvēki jūtas vajadzīgi, jo tā ir šī novada vērtība! Mēs visi esam līdzatbildīgi par lietām un notikumiem , šeit, Amatas novadā.

Cik labi, ka dzīvoju šeit! Esmu šeit. Strādāju šeit.

Pirmdiena, 8. janvāris

Neiztrūkstoši – rīta rituals!

Pirmā diena pēc brīvlaika. Pārrunājam ar direktores vietnieci audzināšanas darbā par atkārtojamām lietām, kārtības noteikumiem, skolēnu sajūtām, gaidām, pārdomām, īpaši, skolēniem no 5. līdz 9. klasei.

Gaidām divus jaunus skolēnus. Man nav pārliecība, ka vecāki laidīs viņus šajā skolā. Tas nozīmētu, ka viņiem jābūt gataviem uz ļoti nopietnām pārmaiņām, gan pārskatot savas, vecāku, attiecības, gan attiecības ar saviem bērniem. Pieaugušajiem dažkārt liekas, ka bērni viņiem pieder. Un bieži dzirdam frāzes attieksmē pret bērniem “ko gribu, to daru”, “kur gribu, tur nolieku, kad gribu, tad aizeju un viņu paņemu”. Jautāti  par vecāku atbildību, viņu sejās ir neskaidrība. Šāda attieksme ir bezatbildīga augstākajā līmenī.  Jā, arī šādi mēs esam… Un nenosodi! Uzdod sev jautājumu: “Ko Tu esi darījis, lai mainītu Pasauli?”

Drabešu Jaunās pamatskolas skolotāji, vadības komanda kopā tehniskajiem darbiniekiem esam formulējuši mūsu skolas izglītības filozofiju:

„Tu, mēs pieaugušie, neesam ne lielāks, ne mazāks par bērnu. Mēs tikai esam piedzimuši ātrāk par viņiem. Mūsu uzdevums – bērniem palīdzēt Dzīvē tikt tālāk uz priekšu, nekā mēs esam tikuši. Ja tas notiks…, varam runāt par civilizācijas attīstību.”

Piedalos skype konference. Diskutējot un veidojot vienotu komunikatīvu platformu kopā ar citu skolu izglītības vadītājiem pamanu, ka ieplīsis skolas sienai piestiprinātais karogs. Kā bērns vairs nespēju ne uz ko citu koncentrēt uzmanību, bet … izdodas atgriezties pie diskusijas objekta.

Domāju, ka svarīgas ir šādas saziņas iespējas. Tas stiprina mūs, izglītības iestādes vadītājus. Ir brīži, kuros sajūtu līmenī liekas, ka esi viens un tikai ar Tevi notiek šīs dažādās absurdās lietas. Bet nē! Izrādās, vairāki jautājumi uzrodas sistēmas nesakārtotības vai kādu citu “objektīvu” iemeslu dēļ. Kļūst mazliet vieglāk. Mazliet…, jo ir iespēja meklēt risinājumu kopā.

Vēl jāsatiek naktsaukle. Vakardienas īsziņas liecina, ka cilvēks neprot aprēķināt, cik viņš saņem par vienu darba stundu. Tas ir saprotams. Jauns darbinieks un pēc pirmā nostrādātā mēneša rodas jautājumi, uz kuriem jādabū atbilde. Atbilde jau bija, bet tas bija mēneša sākums un visi aprēķina skaidrojumi mazāk aktuāli. Satiekamies, mācāmies rēķināt. Prieks, ka darbinieks mācēs izrēķināt, cik viņš saņems par nostrādāto vienu darba stundu. Tā soli pa solim rodas patstāvība un drošība. Tā… viena satraukta sirds mazāk!

Nākamais – satiekamies ar skolas apkopējām un audzinātāju palīgiem, gan Drabešos, gan Līvos. Tās ir individuālas sarunas par Dzīvi, darbu, par ikdienu. Sarunā, atgādinu paturēt prāta mūsu “rūpju loku” un atcerēties, ka lietas, kuras nespējam mainīt un ietekmēt , nav mūsu “rūpju lokā”. Mēs nevaram bēdāties un gausties par vispārīgām lietām. Ja problēmu izdodas identificēt, definējam problēmas risināšanas soļus, tad speram pirmo soli – prognozējam rezultātu. Paredzam, kādi varētu būt šķēršļi un vienojamies, kā tos pārvarēsim. Smaids un atvieglojums katras sarunas izskaņā, jo Amatas novada pašvaldība, visiem tehniskajiem darbiniekiem, piešķīrusi algas paaugstinājumu. Ar viesiem darbiniekiem vienojamies, ka patīkami strādāt pašvaldībā, kurā tiek novērtēti darbinieki, arī tie, kuri veic ne tos prestižākos pienākumus, bet darbinieki – kuri ir katras organizācijas pamats un balsts. Arī mūsu skolas komandā!

Ikdienā ir brīži, kuros atnāk vientulības sajūta, bet tas jāpaceļ acis un jāpaskatās apkārt. Tu ieraugi tik daudz acu pāru, kuri tev tic, Tevi iedrošina doties tālāk un atbalsta ceļā. Tā IR Tava komanda. Tieši tāpēc, es esmu šeit un mēs esam kopā!

Esmu kopš augusta pārnākusi dzīvot un strādāt prom no Rīgas Amatas novadā. Iepazīstu tuvāk vidzemniekus. Šeit ir tik labestīgi, dzīvespriecīgi, strādīgi, radoši, izpalīdzīgi cilvēki!

Esmu kļuvusi par vidzemnieku fani. Te ir īstā Latvija. Nevienā Eiropas valsts galvaspilsētā nevari izdzīvot un izgaršot tās valsts nacionālās vērtības. Latvija un Rīga nav izņēmums.

Bet brīžos, kuros ir spēka izsīkums, aizeju uz ozola aleju, noaunu kājas, ieelpoju Drabešu, enerģijas pilno gaisu un... manī ieplūst enerģija. Šeit, esot starp ozoliem, varu gūt spēku un piepildīt sevi jaunam darba cēlienam. Ir tik labi! Mirklis apstājies!

Aizmirstam ikdienas ritmā, ka katrs no mums esam daļa no Latvijas. Katrs esam tieši tādi, kādi vēlamies būt. Dzīvojam tieši tādā valstī, kādā vēlamies dzīvot. Redzam tieši to, ko vēlamies redzēt. Domājam tieši tās domas, kuras vēlamies domāt. Jo ... esam saimnieki pār savām vēlmēm, pār savām domām!