Viena nedēļa starp laukiem un pilsētu, starp brīvo garu un komerciālo vidi – projektu vadītājas Kristīnes Liniņas pārdomās par ikdienu, ģimeni un nāvi.

Ar šīs nedēļas varoni – Kristīni Liniņu – raidījuma autore Ieva Valeine iepazinās pirms apmēram četriem gadiem. Toreiz abas kopā uzsāka studijas un teju katru sestdienu tikās universitātes auditorijās. Kristīne pārsteidza ar savu vienkāršību un atklātību, gan lekcijās, gan ārpus tām. Universitātē viņa visbiežāk bija zibensnovedējs, īpaši, kad semināros tika risināti jautājumi, ko visa sabiedrība - un arī mūsu mazā kursa sabiedrība - uztvēra asi. Taču dažreiz viņa pati spēra kā zibens.

Šo četru gadu laikā daudz kas ir mainījies – Kristīne, kas studijas sāka kā reklāmas projektu vadītāja ar spilgti sarkaniem, spurainiem matiem, nu, studiju ietekmē, reklāmas nozari pametusi. Arī matu krāsa vairs nav tik spilgta, taču personība gan. Šobrīd ikdienā viņa darbojas vienā no Rīgas kopā strādāšanas jeb co-working birojiem, bet jau pavisam drīz strādās tuvāk kultūrai. Ārpus ikdienas darbiem viņa palīdz tapt tādiem pasākumiem kā Tedx Riga un piedalās dažādās avantūrās.

Kristīne Liniņa, uzrunāta šim projektam, atklāj, ka jau aptuveni 20 gadus savas pārdomas un notikumus  pieraksta dienasgrāmatā.

Man būtu jāpaceļ tā dienasgrāmata augšā, bet, man šķiet, ka es sāku rakstīt 15 gadu vecumā. Tādā jocīgā kladītē, ko lieto skolā. Es nezinu, kāpēc es sāku, bet zinu, ka pirmie ieraksti man bija par tādiem fundamentāliem jautājumiem - vai Dievs eksistē. Ko es par to domāju. Par attiecībām ar vecākiem. Par attiecībām kopumā, jo 15 gadu vecumā jau tur sākas kaut kāds bardaks.

Gadu gaitā Kristīne izmēģinājusi rakstīt arī digitāli, jo tas taču bijis tik forši un moderni, taču šie ieraksti nu zuduši nebūtībā. Šobrīd ikdienas pārdomas tiek pierakstītas skaistā ādas kladē, ko Kristīne saņēmusi pagājušajos Ziemassvētkos no brāļa. Tā viņai ceļo līdzi vienmēr. Pat, ja somā nav vietas vairs nekam, tur būs vieta dienasgrāmatai, kuras lapas piepildītas ar stāstiem un pārdomām, kas pierakstīti ar parasto zīmuli.

Man ar zīmuli ļoti patīk. Man nav visas dienasgrāmatas [rakstītas] ar zīmuli, ir arī ar pildspalvu, bet nepatīk, kā pildspalva slīd pa papīru. Viņa taisa pārāk lielu kontrastu ar papīru, man patīk, ka tas zīmulis tā labāk sadzīvo ar to papīru. Tas ir viens. Otrs ir tas, ka es sāku rakstīt dienasgrāmatu laikā, kad nebija datoru, un es zinu, kā tas ir - pārrakstīt kaut ko tāpēc, ka tu kļūdījies. Vai sašvīkāt, un man nepatīk sašvīkātas lietas. Un tad es kaut kad pārgāju uz zīmuli tīri tehnisku iemeslu dēļ, jo tad tu vari padzēst ārā, precizēt.

(Dienasgrāmatu tekstos ievērota to autores izmantotais stils - rakstīts bez lielajiem burtiem, izņemot īpašvārdiem)

 

Pirmdiena

šodien ir mana vārdadiena. agrāk mani sajūsmināja divu lielu svētku koncepts, šogad tas mani mulsina. nav laika par tādām muļķībām domāt. turklāt es neatbalstu to masveida ziedu griešanu. pat ne tik daudz griešanu, cik masveida audzēšanu. Nevar noliegt man arī patīk pilns klēpis ar ziediem. pļavas ziediem. brīvā gara ziediem.

---

tā arī neesmu sapratusi, kā izmantot emoji. beigās izdomāju - izmantošu tā, lai pašai jautri. tas beidzās ar to,ka nācās skaidrot draugam,kas apsveica mani vārda dienā, ka durvis nav tikai iziešanai un nenozīmē tikai parādīt durvis, bet arī aicināt iekšā. nevaru atbalstīt saziņu simbolos. tur ir pārāk daudz vietas interpretācijai.

Vai saņēmi pilnu klēpi ar brīvā gara ziediem?

Nē. Un es dzīvoju Rīgas centrā, un te jau nav to brīvā gara ziedu, te viss ir baigi komercializēts. Šī vārda diena vispār tā arī pagāja, es no sākuma domāju, ka varbūt kaut kur apsēdīšos ar ģimeni, bet man šogad nevajadzēja to svētku dienu vēl vienu.

Pirmo gadu šādas sajūtas?

Par vārda dienu - jā. Bet šis ir jau kurais gads, kad es negribu sagaidīt Jauno gadu. Man liekas, ka tas ir lieki. Jaunais gads tāpatās pienāks. Man drīzāk gribās ļaut tām lietām pašām būt un netaisīt no tā lielu haju.

 

Otrdiena

šodien pie darba bija piebraucis asinsdonoru centra autobuss. un par spīti tam, ka man bija uznācis visas pasaules miegs, nolēmu mēģināt. mēģināt nevis noteikti nodot asinis, jo iepriekšējā reizē mani ar pārāk zemu asinsspiedienu pusceļā izsēdināja. pēc šī pavērsiena uzzināju, ka man nav vis B grupas asins, bet gan A. vēl tagad atceros, kā bērnībā priecājos, ka eju B, nevis A klasē, jo tas sakrīt ar manu asinsgrupu. bet tas tā. šoreiz izdevās tomēr. es neatbalstu bezjēdzīgu dzīvības uzturēšanu un pārspīlēto sabiedrības medikalizāciju, bet palīdzēt arī gribas. tad nu atliek uzticēties ārstiem.

Kā tā, tavuprāt, izpaužas pārspīlēto sabiedrības medikalizāciju?

Manuprāt, mēs pārāk mēģinām kontrolēt dzīvības procesus. Mēs esam nonākuši situācijā, kurā tiek darīts viss un pat bišķiņ vairāk nekā … grūti teikt. Redzi tas tāds ētisks jautājums, un grūti par to runāt skaļi. Man pašai viņš nav līdz galam noformulēts , bet, manuprāt, brīdī, kurā mēs sākam atņemt kaut kam, lai iegūtu kaut ko, tā ir problēma. Tanī brīdī ir.. tur notiek disbalanss. Izpratnē, ka zāles, kuras lieto cilvēki, lai izveseļotos, pirms tam ir testēts uz dzīvniekiem, kuri mirst. Un tas process man nav pieņemams. Nav skaidrs, kāpēc kādam ir manis dēļ jāmirst, lai vilktu mani ārā no bedres, kur, iespējams, es pati esmu kritusi ar savu dzīvesveidu.

Ja skatās uz to ētiski, tad dzīvības uzturēšana un nāve ir… interesants temats. Šeit varu iestarpināt, ka es sarunājos ar cilvēku, kura bakalaura tēma bija par nāvi un par to, kā mēs par to runājam. Un,  ja kādreiz ir vēlēšanās par to diskutēt, tad ir jāsazinās ar Kristīni Liniņu.

 

Trešdiena

izbraucu ar Agnesi uz viņas lauku mājām Tamājām. Agnese šo pavasar uzteica Rīgas dzīvokli un katru dienu braukā uz darbu bērnu slimnīcā. ir tik labi būt ārā no pilsētas. šogad kā vēl nekad man vajag svaigo lauku gaisu. saēsties ogas no krūma. pasēdēt uz siena ķipa saulrietā. mosties pirms sešiem, lai dotos uz Rīgu. nebūs viegli, bet katra minūte šeit ir svēta un tā vērta. mēs abas esam daļēji augušas laukos. braucienā atcerējāmies, kā pelnījām brīvpusdienas kolhoza laukos. brīnumainā kārtā man nav radusies nepatika pret ravēšanu. laukos ravēju cukurbiešu planāciju. par katru izravēto vagu man maksāja 10 un par katru izkaplēto 5 santīmus. vai kapeikas, es neatceros. un tad vēl kolhoza lauki. toreiz man ravēšana gāja lēni, bet ierakos zemē un tā kā meditēju. tā meditācijas sajūta ir palikusi. ierakāmies ravēšanā uz mirkli. bet tieši tik daudz, lai noķertu sajūtu un gribētos vēl. nedēļas nogalē braukšu uz saviem laukiem. būs ko noņemties.

Kāpēc tieši šogad tev ir svarīgi būt laukos un rušināties pa dobītēm?

Tas nav tikai šogad, bet pirms četriem gadiem es pieņēmu lēmumu studēt, un es nezināju, ka tas mainīs ne tikai manu darba dzīvi kaut kādā ziņā, bet, ka tas prasīs ļoti daudz no visa, kas man ir. Nedēļas nogales, vasaras, viss. Viss tika veltīts tam. Ne vienmēr fiziski, ne vienmēr darot, bet vismaz galvā par to satraucoties. Šī vasara ir vasara pēc bakalaura darba un pēc grāda iegūšanas, un ir tāda brīvības sajūta. Tik ļoti gribas rauties prom, ierakties zemē, ar basām kājām staigāt, stāvēt lietū. Tik ļoti gribas sasmelties to dabu, jo es atēdos to Rīgu daudz, daudz, daudz… Un ir arī, patiesībā tā tēma, ko es risināju bakalaura darbā, viņa nav tik daudz sarežģīta, cik emocionāli smaga. Viņa ir ļoti privāta katram. Un manā gadījumā arī dzen. Tas bija privāts pārdzīvojums vienlaicīgi ar konceptuālu skatījumu uz tēmu. Un daba ir tas, kur es atjaunojos.

Vai tev neprasās atgriezties Valmieras pusē, no kuras tu nāc, lai atjaunotos pēc bakalaura četrgades un smagās nāves tematikas bakalaura darbā?

Bišķiņ prasās. Daudz patiesībā prasās, godīgi sakot, bet lietas notiek tā, kā tās notiek, un es nevaru atļauties to tagad izdarīt. Ja tā būtu mana izvēle, es noteikti pārvāktos vismaz uz vasaru prom. Es vispār domāju, ka cilvēkiem vasarās nevajadzētu strādāt. Ka cilvēkiem vasarās vajadzētu būt prom no pilsētas.

Vai vismaz strādāt, rušinoties dobītēs…

Kam rušināties dobītēs, kam lasīt sakritušos ābolus, pļaut zāli, krāmēt malku, tādas lietas. Tādas dabas lietas. Pamata lietas. Jo, ko tā ravēšana? Tā jau patiesībā ir tāda … nu tu kaut ko izaudzē, tu pieliec roku, lai kaut ko radītu. Jo mans darbs ir bišķiņ saistīts ar tādu gaisa stumdīšanu šurpu turpu. Projektu vadīšanu. Nu tu vadi procesus - viss kārtībā, bet man brīžiem gribas kaut ko izaudzēt, uzaudzēt.

Bet tad, kad tu vadi projektus, tev neliekas, ka tas ir tāds audzēšanas, audzināšanas process? No tās idejas, līdz tam reālajam rezultātam

Īsā atbilde ir- nē, man tā nešķiet. (smejas) Es nemācēšu tev līdz galam noformulēt, bet tā ir tāda iedomu pasaule bišķiņ. Un tas viss ir vajadzīgs, bet tās nav bāzes lietas. Bāzes lietas ir zemē, dabā. Tajā kokā, tās bāzes lietas ir tur.

Pie saknēm..

Pie saknēm. Tieši tā.


Ceturtdiena

šodien biju nikna.uz visu. dzīvu un nedzīvu. visi muļķi. visa tehnika nesaprotama. dators lēns. šādās dienās ir ātri skaidrs - elpot un nerunāt. tad nu klusēju, cik spēka. klusēju un attapos ceļā uz Cēsīm. Malai šodien četri gadi. draugi, kas tur saimnieko, vienmēr brauc uz svētkiem Rīgā, bet mēs nekad nesadūšojamies. dažreiz sadūšojamies. un labi, ka tā. jau izkāpjot no mašīnas bija skaidrs, ka tā bija pareiza izvēle. Mala ir tāda dzīva oāze visā paredzamajā.

Kāpēc ir svarīgi klusēt, kad esi dusmīga?

Kad esmu nikna?

Jā.

Nu tad tur var šķīst uz visām pusēm. Jo es esmu ļoti emocionāla. Kā mana mamma mēdz teikt - tad, kad tu esi dusmīga, tad visi ir dusmīgi, kad tu esi priecīga, tad visi ir priecīgi. Un es negribu citiem uzgāzt tās emocijas, tad labāk ir elpot un izelpot, jo tā lielā lieta, kad viss iet greizi, vai kad visi ir muļķi, tad ne jau visos ir problēma un ne jau tajā pasaulē ir problēma, problēma ir sevī. Un tad dažreiz vajag paklusēt, lai tā problēma iznāk laukā. Lai ar viņu var pastrādāt, nevainojot visu pasauli.

Te es tev gribēju arī paprasīt vai tev vienmēr sanāk ievērot to klusēšanu?

Pēdējā laikā arvien labāk. Bet man tā ar klusumu ir sarežģīti. Man klusēt vispār ir grūti. Es mēdzu runāt arī uz ielas un mājās pati ar sevi. Bet, ja es esmu tā ievērojusi, un man tā pāriet, norimstas tas viss tas trakumiņš. Tad atskatoties atpakaļ man ir tāds lepnumiņš - nu malacis, nu malacis, nu neviens to nevarēja izdarīt labāk, tas bija ļoti labi. Tiki cauri sveikā. Jo tā lielā lieta, tad kad tu vaino citus cilvēkus savās problēmās, tas viss nāk atpakaļ dubultā, ar to visu jācīnās vēlreiz.

 

Piektdiena

vakardien kāda jauna meitene sarunā par manas darba vietas maiņas plāniem, izteicās, ka brīnoties un apbrīnojot, ka man vispār ir plāni. aizdomājos, ka ne jau vienmēr novērtēju savu situāciju. dzīvoju ar pārliecību, ka, ja gribas, ja pa īstam gribas, tad darbs atradīsies. tā jau arī it kā arī ir, bet visiem jau nepietiek sapņu darbi. ne visi darbi ir bijuši viegli sapņu darbi, bet es nenožēloju pat par vienu no tiem. pat par laiku, kad strādāju pie realitātes šova. es to nedarītu otrreiz, bet tagad mani neviens nepārliecinās par to, kas notiek realitātes šovos. savā laikā ļoti gribēju pamēģināt, kā tas ir būt viesmīlei un bārmenei. tas ir ļoti interesanti, bet ļoti smags darbs. es cienu katru, kas šajā profesijā dara labu darbu. es laikam esmu visu pamēģinājusi arī piedalījusies filmas tapšanās, izrādes iestudēšanās, strādāju reklāmā. daudz nekas nav palicis. kaut kad gribētos strādāt veco ļaužu aprūpes centros, ko pagaidām neesmu izdarījusi. jo neesmu tam gatava. bet zinu, ka reiz būšu.

Vai tev vispār ir sanācis pabūt kādā veco ļaužu aprūpes namā, pansionātā?

Nē. Es zinu tikai pāris stāstus no draugiem. Un ar veciem ļaudīm man vispār ir ļoti interesantas attiecības. Jo mani vecvecāki nomira, kad es biju salīdzinoši jauna. Mans vecaistēvs, pēdējais vecaistēvs bija pēdējais no vecvecākiem, kas mira, un viņš nomira 1999. gadā. Kas nozīmē, ka man tanī brīdī bija 17 gadi. Man ir tāda dažreiz jocīga sajūta ar svešiem veciem cilvēkiem, tā pat kā ar maziem bērniem arī ir dažkārt jocīgi. Bet tas veco ļaužu jautājums man kļuva ļoti aktuāls, domājot par nāvi. Par nāvi un par cieņu. Man liekas, ka daudzi cilvēki piedzīvo necienīgas vecumdienas un man gribētos palīdzēt.

Vai tu redzi, kā tu varētu palīdzēt, lai tās vecumdienas būtu cilvēka cienīgas?

Komunicēt. Viena no lietām, kas man personīgi ir ļoti, ļoti būtiska un, kur, manuprāt, kas ir ārkārtīgi liels jautājums par sociālo nāvi, par ko cilvēki vairās domāt un runāt, bet kas notiek daudz biežāk nekā fiziska nāve. Sociālajai nāvei var nebūt tiešs sakars ar fizisku nāvi un cilvēks nomirst tikai tāpēc, ka viņam vairs nav sabiedrībā lomas, nav ar ko būt kopā, ar ko komunicēt, kam būt noderīgs, vajadzīgs, piederīgs.

Tas gan var notikt ne tikai vecumdienās…

Taisnība, tas var notikt daudz un dažādos apstākļos, un tas tā arī notiek. Bet, es domāju, ka jauniem cilvēkiem bieži ir iespēja kaut ko vēl mainīt pašiem. Kur ir kaut kāds mirklis, kur cilvēkam vairs var nebūt iespējas pašam to mainīt.

Skumīgas mums tās tematikas…

Nē, nu tāds ir fakts. Man liekas, ka tas ir kaut kādā ziņā, protams, skumji, bet no otras puses… Tā ir. Un ko mēs ar to tagad darīsim? Mēs varam saskumt un pabēdāties, un aiziet iedzert alu, jo mēs esam saskumuši. Vai arī mēs varam par to parunāt - vienreiz, otrreiz, trešo reizi. Un saprast - bet pagaidi, mēs taču varam kaut ko darīt ar to. Man liekas ļoti būtiski par to parunāt. Es atceros, kad es rakstīju to bakalaura darbu, man daudzi cilvēki prasīja- “Kāpēc tu vispār raksti par tādu tēmu?Kas tevi tur dzen? Ko tev tur vajag? ”. Es nezinu, kas mani tur dzen, es nezinu, ko man tur vajag, bet es zinu, ka , manuprāt, par nāvi ir jārunā. Tā izlikšanās, ka tas nenotiek un tā absolūtā ignorance. Loģiski, kāpēc lai tu par to runātu, tas taču ir tik grūti. Nē, tas nav. Ja tu par to tā pa īstam domā - tas nav grūti, tas  nav sarežģīti, tas pat var nebūt smagi. Tas var būt tā, kā tas ir. Par to ir regulāri jārunā, jāreflektē, lai tu varētu uz to tēmu skatīties pilnvērtīgi, lai tu varētu noņemt to līmeni, kas ir biedējošs, bet lai tu pēc būtības varētu uz to skatīties.

Kā tev šķiet, ar sociālo nāvi un fizisko nāvi - kas mums sabiedrībā ir lielāks tabu, lielāks bubulis, par ko cilvēki negrib runāt?

Negrib runāt par nāvi principā. Man ir paveicies ar draugu loku, ar kuriem es varu reflektēt par to un es jūtos droši par to runāt. Arī ar ģimeni un viņi ar mani. Mēs esam atklāti tajā jautājumā. Man liekas, tas fiziskās nāves koncepts ir skaidrs, jo tas ir nenoliedzams, nenovēršams, acīmredzams, tur diez gan vienos vārtos. Sociālo nāvi daudzi pat nezin un līdz ar to, protams, runā mazāk vai pat nav par to domājuši.

Vai tas nav arī tajos gadījumos, kad pašiem ģimenē ir gadījumi, kad savu vecmāmiņu, vectētiņu ieliek tajā pašā pansionātā, aizbrauc pie viņa reizi mēnesī vai varbūt retāk un nedomā par to cilvēku, kas ar viņu notiek tajās dienās, ko viņš pavada tur?

Jā, tas ir skumji. Tur neko nevar izdarīt, te mēs varam paskumt bišķiņ. Tādā ziņā, ka es stādos priekšā, ka tāda vēlēšanās var rasties. Visā aizņemtībā un procesos, var būt dažādas situācijas, un es nevienu nenosodu tajā, protams. Viņi jau nevar zināt, kā tas ir. Varbūt labi, ka nevar zināt, jo nav ar to sajūtu visu laiku jādzīvo. Bet, manuprāt, nebūtu jānonāk veco ļaužu pansionātos cilvēkiem, kuriem ir radinieki.

Jā, varbūt viņi ne tikai nevar sajust, bet arī negrib domāt par to, kā tur ir…

Nu kurš mēs gribam iejusties situācijā, kura nav mums pašiem vēlama? Nu kaut kādā ziņā tā ir tāda loģiska izvairīšanās. Vai izdzīvošanas moments. Es jau saku, ir situācijas, kur cita varianta nav un tu nedrīksti par to domāt. Jo tu vari netikt viens pats ar to galā. Un ja tev nebūs kāds, kas palīdz, nevienam labāk nepaliks…

 

Sestdiena

pilna māja. pilns vēders. pilna galva. pilns vadzis. viss nedēļas nogurums ir manī, bet nevaru atrast laiku, lai atlaistos un palasītu grāmatu. jo šī ir viena no retajām reizēm, kad visa ģimene satiekas vienā laikā un telpā. atradu mirkli un rakstu. fonā skan kaimiņu zāles pļāvējs un Hildas smiekli. bērnu smiekli ir visgardākie. viņa lēkā pa manu gultu un smejas, jo tieši tik daudz vajag priekam. pirms tam nedaudz apspriedām dziesmu, kurai Hilda atceras tikai nosaukumu “Droldžerons”. viņa nekādi neatceras melodiju un to, vai tā ir viņas pašas vai cita sacerēta. šeit jāpiemin, ka Hildai ir 2,5 gadi un viņai ir savas dziesmas. viena no tām ir par traku jaku, kas kāpa ābolīšus lūkoties. nu jā, bet tā arī mēs neatcerējāmies par to dziesmu, vai tā bija viņas vai kāda cita.

šodiena bija gara, tā pat kā visa nedēļa. rītdien jābrauc uz kapiem. jāsakopj, būs kapu svētki. paps jau divreiz zvanīja, lai pārliecinātos, vai neesmu aizmirsusi. neaizmirsu. bet šodien nav spēka. celšos rīt no rīta. un tad braukšu. man arī pāris runāšanas tur, vajag atvēlēt laiku.

Man uzreiz gribas paprasīt, kā skan Hildas, tavas krustmeitas, dziesma?

Es nemācēšo nodziedāt precīzi, jo tas ir tāds ļoti unikāls atskaņojums, bet lielā mērā tur ir pantiņš:

Traka jaka kokā kāpa

Ābolīšus lūkoties

Traka jaka kokā kāpa

Ābolīšus lūkoties

Tā tas turpinās kādas desmit reizes un noslēdzas viss ar, ja es nemaldos, Zanderes dzejoļa fragmentu:

Rāpo, rāpo tārpiņš mazs,

Rāpo, kuram garšo grāmatas

Viss ir ļoti loģiski (smejas)

Absolūti (smejas)

 

Svētdiena

10.00 bijām ar mammu kapos. nebijām vienīgās, kuras kopšanas darbus bija nolikušas uz pēdējo brīdi. knapi paspējām. nav jau arī nieka lieta sakopt piecas kapa vietas. gājām no vienas uz otru un vēlreiz iztaujāju mammu par to, kas kur apglabāts. tā es darīju bērnībā taujājot vecomammu un tagad mammu. katru gadu klausos kā pirmo reizi. lai gan Burtnieks ir tēva zars, mamma daudz atceras. viņas zara kapu vietas mēs nebraucam kopt (izņemot Ačeles un Dobeles vecātēva vietas). kaut kā tā sanācis, ka vadošā līnija ir tēva. es vienmēr esmu jutusies vairāk piederīga Staņu un Blomnieku līnijai nekā Zilicku. laikam jau ir būtiski, ar ko pavadi laiku kopā un kur liec savu enerģiju. Staņas un Blomnieki satiekas Lukstiņos - manā miera ostā, kas savulaik bija darba stacija. bet varbūt tas ir tāpēc, ka esmu dzirdējusi daudz stāstus tieši par šo zaru. stundām ilgi varēju klausīties vienus un tos pašus vecmammas stāstus. par to, kā kara laikā netālu no mājās viņi slēpās pašu izveidotos bunkuros. kā kaimiņu turpat pļavā nošāva, kad viņš bija aizgājis govi pārsiet; kā tanti divas reizes veda zirga pajūgā uz Valmieru žokli likt vietā, jo viņa bija tā smējusies, ka tas izlecis no vietas; kā vecmamma gāja uz ballēm un nodancojusi kurpes; kā vectēvs izsūtījumā apšmaucis visus un ticis virtuves darbos… maz jau man stāstīja ikdienišķo.

nu jā. un šogad pirmo reizi ievēroju, ka uz Lukstiņ mājas pirmo saimnieku kapaskmeņa nav viss rakstīts “Blomnieku dzimta” vai “ģimene” , bet “ Jēkaba Blomnieka ģimenes kapi”. uhh, kaut kā tas mani satricināja, bet tādas nu ir manas saknes. un neba nu es nezināju, ka tik konservatīvas. daudz jau nekas nav mainījies - es lielāku piederību jūtu sava tēva zaram.

Kā tu pati sevi raksturotu - vai esi konservatīva?

Es sevi redzu kā konservatīvu, jā.

Tad jau tev droši vien ir viegli saprasties ar ģimeni, kur ir tēva dzimta, tēva uzvārds un viss attiecīgi…

Es par to nekad tā nebiju domājusi. Es vēl šajā pavasarī vienā darbnīcā reflektēju par sieviešķību un sievietēm un kā es par to jūtos. Un es vienmēr esmu teikusi, ka mani neinteresē feminisms, kāpēc, lai mani tas interesētu, ja mana pieredze līdz šim, mana ģimene, mana audzināšana ir bijis tāds… nu uz dzimuma līdztiesību balstīts. Šķietami. Šis ir tas jautājums, kur, kā vēlāk izrādās, paga, tā gluži nav. Un tas, ka es jūtos tuvāk tēva zaram ir interesants jautājums. No vienas puses, kā es rakstu, tas ir par kopā pavadīto laiku, par stāstiem, bet  tas ir arī par to, kāpēc mēs tur pavadījām tik daudz laiku? Kāpēc es zinu tos stāstus un nezinu citus? Un tur es saprotu, ā, re kā. Tad tomēr nav tā dzimumu līdztiesība bijusi līdz galam. Un tad, ka mana tēva krustmāte, Martas tante, ir izvēlējusies uzlikt sava tēva vārdu un uzvārdu, tie ir viena konkrēta cilvēka - vīrieša- ģimenes kapi, tas man likās tā...traki. Es to vispār negaidīju, bet mani tas dziļi satricināja, jo paga paga - viņa arī tur ir. Tur ir viņas mamma, māsa, kur tas viss paliek?

Bet tur nav viņu vārdi nekur apakšā atšifrēti?

Nē, ir tikai Jēkaba Blomnieka ģimenes kapi. Tur nav neviens cits pieminēts, nekādu gada skaitļu, nekā.

Tur ir Jēkabs Blomnieks un anonīmi ģimenes locekļi.

Tieši tā.

Vai locekles..

Kas interesanti - jā. Pārējās ir locekles. Mēs ar mammu par šito runājām un mamma teica, ka Martas tantei bijušas ļoti tuvas attiecības ar viņas tēvu, jo mamma ir bijusi nešpetna, nu ko nešpetna, stingra. Kas ineteresanti - Kristīne. Man vispār ir daudz Kristīnes. Man vecamtēvam māsa bija Kristīne Staņa. Un es piedzimu Kristīne Staņa, mans pirmais uzvārds bija Staņa.

Bet šeit arī tas konservatīvisms - tavs dzimtais uzvārds Staņa, bet precoties tu nolēmi to mainīt.

Tas ir absolūts vēl viens pierādījums, ka es esmu konservatīva. Pat uzskatot sevi par feministi, par dzimumu līdztiesības pārstāvi, tas ne vienmēr tā ir. Man likās ļoti būtiski mainīt uzvārdu tanī brīdī... Mana ģimene ir mans zelts un mana ģimene ir mana stiprā aizmugure un es savu pirmo uzvārdu asociēju primāri ar tēvu. Un, stājoties laulībā, man bija sajūta, ka es apsolos citam vīrietim, iedomājies, cik konservatīvi tas ir? Bet man bija ļoti konkrēta sajūta, ka man jāmaina uzvārdu, jo es eju citās attiecībās, es veidoju citu ģimeni.

Asociē ar citu vīrieti...?

Jā, ārprāts, tas no malas skan tik traki, un tas ir tik traki. Bet no otras puses - tā ir tās mūsu kultūras sastāvdaļa. Cik saprotu ne vienmēr tā ir bijis, bet brīdī, kurā es precējos, es biju plānojusi pilnvērtīgu ģimeni, ar to domājot bērnus un visu to, un no tā administratīvās puses ir daudz vienkāršāk. Nesarežģīt lieki lietas.

Tu saki, ka ģimene ir tavs zelts un tu piemini stāstus… vai tu tos esi arī kaut pierakstījusi?

Es neesmu. Es saprotu, ka mamma ir pēdējais cilvēks, kas to var izstāstīt. Būs reiz tas diktofons jāpaņem un jāieraksta vienu reizi. Jo, kā jau es rakstīju, es katru gadu tos varu klausīties no jauna.