Latvijas dienasgrāmatā šoreiz tikšanās ar bijušo liepājnieci, publicisti un rakstnieci Lāsmu Gaitnieci. Viņas dzīvē šobrīd risinās spilgti notikumi, kas saistīti ar grāmatu izdošanu un rakstnieka ampluā. Klajā nākušas viņas grāmatas "Vasarnīca Pārdaugavā. Kādas dzimtas stāsts" un "Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi", turklāt pavisam nesen Lāsmu Gaitnieci saviļņojusi ziņa par viņas uzņemšanu Latvijas Rakstnieku savienības biedru rindās. Līdzās savai kaislībai - rakstniecībai, Lāsma Gaitniece šobrīd ir mācību spēks Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātē. 2016. gadā Lāsma Gaitniece arī uzsāka studijas doktorantūrā Rīgas Tehniskajā universitātē.

4. janvāris – ceturtdiena

Jaunā gada ceturtā diena. Šķiet, gads tā pa īstam sāk uzņemt apgriezienus vien šodien. Pēc darba sarunāta mana pirmā šī gada intervija, tāpēc dodos uz Latvijas Sporta muzeju, kas atrodas pašā Vecrīgas “sirdī”. Muzeja direktore Agra Brūne sirsnīgi sagaida, pacienā ar stipru kafiju un intervija var sākties. Runājam gan par Latvijas sporta leģendām, gan 2018. gada Ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā, kas sāksies jau pavisam drīz. Esmu pārsteigta, ieraugot šo spēļu talismanu – lācīti. Vai tāds vienreiz jau nav bijis? Vēl izmantoju iespēju iesēsties īstā bobā, no kura gan knapi spēju izkāpt ārā.

5. janvāris – piektdiena

Lēnītēm jāsāk apdomāties un gatavoties manas jaunākās grāmatas „Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi” atvēršanai Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Ar aktieri Ēriku Vilsonu, kurš lasījis darbu fragmentus arī citu manu grāmatu prezentācijās, ir tik viegli sadarboties.

Jā, pagājušais gads bijis darbīgs – iznāca veselas divas manas grāmatas. Un tikai tagad, skatoties retrospektīvi, pati apjēdzu, ka tās abas būtībā ir par vienu un to pašu. Romāna „Vasarnīca Pārdaugavā” varone – ķirurģe Aleksandra ir Liepājas medicīnas skolas direktores Rasmas Kaju prototips.

Citāts no grāmatas „Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi”

Trīsdesmit gadus Liepājas medicīnas skolas direktore bija Rasma Kaju – pēc izglītības ķirurģe, pēc aicinājuma – pasniedzēja un organizatore. Skarbu raksturu apveltīta dāma, kura vienlaikus varēja būt arī bezgala mīļa un iejūtīga, īpaši, ja kādam kolēģim vai skolas audzēknim gadījās problēmas. Varbūt skarbums bija tikai „aizsargbruņas”, jo Rasmas Kaju liktenis nebija rozēm kaisīts, sevišķi 90. gadu sākumā, kad sevi lika manīt nopietnas veselības problēmas un direktorei no skolas nācās aiziet.

Absolvējot Rīgas Medicīnas institūtu, Rasma Kaju, lai gan bija dzimusi aizputniece, pēc Sadales komisijas lēmuma nokļuva Liepājas pilsētas slimnīcā, kur praktizēja aptuveni desmit gadus. Tajā laikā plecu pie pleca strādāts ar kolēģiem Gunāru Valteru, Bruno un Elzu Grašiem, Ausmu Spriesli, Rūdolfu Hermeru, Eglonu Auderu, Gunāru Ozollapu, pāris gadu pat ar Frici Nikolaju Zandbergu, taču ārstes kurators un vienlaikus arī etalons ķirurģijā bija Maksims Ziks. Turklāt kā lielākā daļa mediķu, arī Rasma Kaju paralēli darbam stacionārā pacientus pieņēma un konsultēja pilsētas poliklīnikā.

Kad slimnīcā bija nostrādāti vairāki gadi, ķirurģi aicināja darbā par mācību daļas vadītāju Liepājas medicīnas skolā, kas toreiz bija pārcelta uz mācību iestādei piemērotām telpām Republikas ielā. Nedaudz vēlāk sekoja vēl viens, jau nopietnāks piedāvājums: mācību iestādei bija nepieciešams jauns direktors. Daudz nešaubīdamās, Rasma Kaju no skolas iepriekšējās vadītājas Ināras Klāsones pārņēma vadību un Liepājas medicīnas skolu izveidoja šai nozarē prestižu mācību iestādi ne Latvijas mērogā vien.

6. janvāris – sestdiena

Frānsiss Skots Ficdžeralds romānā „Skaistie un nolādētie” rakstīja, ka janvāris ir gada pirmdiena. Precīzi. No savas puses varu papildināt, ka sestdiena ir katras nedēļas karaliene. Īpaši jau rīts, kad visapkārt valda miers, klusums un harmonija. Izgulēties neļauj vien kaķis, kurš nespēj sagaidīt brokastis. Taču šī sestdiena ir īpaša, ir Zvaigznes diena, kas saukta arī par Triju Ķēniņu jeb Kunga parādīšanās dienu. Pēcpusdienā aizeju uz Svētā Jāņa baznīcu, uz koncertu „Mūzika Viņam”. Sēžot pretī nevis altārim, kā būtu pieņemts, bet gan velvē – ar skatu uz baznīcas logiem, vēroju, kā palēnām satumst. Domas aizklejo uz blakus esošo Svētā Pētera baznīcu. Prātā nāk Ingas Ābeles romāna „Duna” fragments par cilvēkiem, kuri 1949. gadā pavasarī kādā krēslainā pēcpusdienā, iemaldījušies pussagruvušajā Pētera baznīcā, dziedāja vecas krievu romances un runāja par paspēlēto dzīvi.

7. janvāris – svētdiena

Manas svētdienu gaitas ir nemainīgas jau vairākus gadus. Pēc karstas kafijas un nelielām brokastīm eju uz rīta dievkalpojumu Rīgas Lutera draudzē.

Citāts no romāna „Vasarnīca Pārdaugavā”

            Klusā stacija itin kā atdzīvojās, kad tur piestāja Jūrmalas vilciens. No tā kopā ar citiem izkāpa un aizgāja kāds amizants pāris – vīrietis ar korpulentu dāmu. Sievietei pie siksniņas paklausīgi tipināja pakaļ tikpat dūšīgs kokerspaniels. Pāris minūšu vēlāk ar lielu troksni stacijai cauri izbrauca garum garš kravas vilciens. Tik garš, ka šķita: ja vilciena lokomotīve tagad ir Torņakalnā, tad otrs gals vēl Jelgavā. Pamanīju, ka uz viena no neskaitāmo vagonu brūnajiem sāniem kāds ar baltu krītu bija uzrakstījis ļoti rupju vārdu – uzvilcis trīs burtus svešā valodā. Jā, cik cilvēku, tikpat dažādas humora izjūtas...

            Atpakaļceļā, kāpjot pa kāpnītēm augšup, biju nolēmusi apskatīt tuvāk arī to otru vietu, kas vilināt vilināja un nedeva miera jau no paša rīta. Kas tā par baznīcu, ko tagad skatīšu pa savas istabiņas logu?

            Klusi iegāju dievnamā – šķiet, neviena, izņemot mani un ērģelnieku, kurš cītīgi vingrinājās, nebija. Cik labi, ka skan mūzika – vismaz nav tā mēmā klusuma, kas raisa izjūtas, it kā būtu nokļuvusi šķirstā. Lēnītēm, pārvietojoties uz pirkstgaliem, lēnā garā izstaigāju baznīcu. Tik vienkārša, bet tai pat laikā, tik... hmm, atvērta ikvienam nejaušam garāmgājējam. Skaista, pat aristokrātiska savā vienkāršībā – tas laikam būtu visprecīzākais apzīmējums. Netālu no altāra iespaidīga glezna „Jēzus svētī vajātos”; cik ļoti tā sasaucas traģisma pilnajiem notikumiem Torņakalna stacijā, kur biju tikai pirms pāris mirkļiem, un, protams, deportācijām. Un cik ļoti tā sasaucas ar mūsdienām... Klusi uzkāpu paskatīties pat luktā. Labprāt vēlētos uzkāpt arī dievnama tornī, bet to jau laikam, iepriekš neprasot atļauju, nemaz nedrīkst.

            Ko man Tev lūgt, Dievs? Tā bija nelaime, krustmātes Aleksandras pēkšņā nāve, kas mani atveda atpakaļ uz dzimteni, kurai ne es, ne citi bezgala daudzie emigrējušie cilvēki, nav vajadzīgi. Ja nebūtu Kaleva aicinājuma apmesties šai savdabīgi skaistajā, pat nedaudz noslēpumainajā vietā, es tagad sēdētu lidmašīnā un lidotu atpakaļ. Dzimtene ir mūs izstūmusi, izmetusi kā liekus, nevienam nevajadzīgus ārlaulības bērnus – kā bastardus. Kas ir mūsu tēvs? Svītriņa dzimšanas apliecībā. Un māte? Māte ir Latvija, taču arī tai mēs esam pilnīgi lieki, negribēti bērni.

8. janvāris – pirmdiena

Jā, pirmdienas rīti pat tagad, kad studentiem brīvlaiks, šķiet cieti. Tā vien gribas jautāt, vai brīvdienas vispār bija? Šīs nedēļas darba cēliens sākas kopā ar profesori Alīdu Zigmundi sākas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kaut arī līdz RTU ikgadējai konferencei vēl laika diezgan, sākam gatavoties. Labāk tagad, janvārī, nevis vasaras vidu.

Par pirmdienām domājot nāk prātā daktere Zoja Sebastjanova, infektoloģe, kurai tik ļoti patika viņas darbs, ka viņa varēja aiziet uz slimnīcu un pavadīt tur veselas nedēļas, nepārnākot mājās. Zinu, ka es tā nevarētu.

9. janvāris – otrdiena

Mierīga, rāma diena, taču, kā izrādās vakarpusē, tikai šķietami. Kā atklājas nākamās dienas rītā, īstu vētru sacēlusi TV raidījuma “Viens pret viens” saruna ar Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdi Arno Jundzi un dzejnieku Aivaru Eipuru. Klausoties abu argumentācijā, jāpiekrīt kā vienam, tā otram. Jā, tie “čekas maisi” mūs vajās vēl ilgi.

Nākamās dienas rītā mana e-pasta pastkastīte bija burtiski uzsprāgusi ar ziņām no Latvijas rakstnieku savienības biedri, kas atsaucās uz Arno Jundzes vēstuli.

10. janvāris – trešdiena

Šodien mums ar profesori Alīdu Zigmundi ceļš ved uz Latvijas Vēstures arhīvu. Cilvēku daudz, lasītavā neviena brīva galda. Jā, aiz smagajām arhīva durvīm sākas it kā cita, brīnumaina pasaule. Šoreiz man ir iespēja savās rokās turēt arhitekta Dreimaņa veidoto Rīgas hipodroma plānojumu. Vietā, kur tas kādreiz atradies, tagad ir Rīgas 1. medicīnas koledža un, protams, ne tikai tā. Pēc manas pārcelšanās uz Rīgu māsu skolas studentu viesnīcā vienu brīdi pat sanācis dzīvot. Neticami!