Līga Vasiļūna ir mamma, sieva un profesionāla fotogrāfe, kura savu profesiju šobrīd nolikusi pie malas, lai varētu dzīvot laucinieka dzīvi galvaspilsētā. Viņa audzē vistas, sadzīvo ar puspieradinātu vārnu, palīdz vecākiem realizēt dārzeņus un “garšīgi” raksta dienasgrāmatu.

9. oktobris

Kad piekritu ierakstīt šo dienasgrāmatu – nezināju, ka pati izlemšu iemesties līdz ausīm un vēl vairāk darbos. Bet bija iekrājušās daudzas lietas, kam vajadzēja finansiālu segumu. Lai negrimtu parādos un risinātu visu ātrāk, ļoti ātrā laikā sameklēju darbu. Ne, protams, tādu, kas sirdi silda, bet darbs, kuru izdari un saņem konkrētu summu. Labi apzinos, ka ilgstoši to nespēju darīt, bet tāds nav ar mērķis – mērķis tikai tikt atpakaļ uz kājām un segt to, kam ir nepieciešams finansiāls segums. Man īpaši neuztrauca, ka paziņas un draugi brīnīsies, kāpēc to daru, bet nemeklēju darbu savā profesionālajā jomā – foto. Godīgi sakot, mani vismazāk uztrauca, ko citi padomās, jo bija jātiek ārā no depresīvā stāvokļa – ir brīvs laiks, kas agrāk pietrūka, bet nav naudas, lai īstenotu ieceres. Jutu, ka slīgstu pamazām ne tur, kur vajadzētu. Tā mēneša sākumā steidzīgi sāku domāt – ko varētu lietas labā darīt. Skaidrs, ka darbu savā jomā nevarēšu atrast tik fiksi un vēl jo nereālāk – vēlamajā laikā, lai varētu būt kopā ar bērniem dienā.

Biju jau piestrādājusi par apkopēju laikā, kad vēl strādāju avīzē un ik pa laikam aizvietoju kādu apslimušo, aizgājušo. Ķēros pie sludinājumu meklēšanas. Uzkopšanas serviss ir joma, kur darbs būs vienmēr. Tikai ne visur gribas strādāt un ne visur samaksa tev vēlamo. Izstrādāju savu plānu, ka vienā vietā noteikti netikšu pie man vēlamās summas – jāstrādā vairākās vietās. Un ķēros pie darba. Pirmo vietu, kur strādāt vēlamajā laikā – agros rītos – atradu visai ātri. Man der arī vakari, lai gan vairāk gribētu tajā laikā būt ar bērniem. Vēl vairāk gribēju tikt ārā no tās bezcerīgās sajūtas, kad tev nav naudas makā, lai izdarītu visai elementāras lietas, kas tavu dzīvi padara izmaksās lētāku, kā arī komfortablāku. Tā kā esmu visai aktīva sociālos tīklos, apnika arī, ka draugi pārmet, kur tad tev vīrs, ka nepalīdz, kāpēc pati sēdēji bez darba, bez būtiskiem ienākumiem kopējiem ģimenes tēriņiem.

Neesmu no tām sievietēm, kas uzskata, ka vīram jāspēj viss nodrošināt. Vēl vairāk, ja sievai ir dārgs hobijs – vistas. Kas citai kurpes un kleitas, man – vistas. Tikai kurpes vieglāk uzglabāt…

Vārdu sakot, ir sākusies pirmā nopietnā darba nedēļa. Pagājušās nedēļas nogalē biju iepazīties ar divām vietām, kur būs jāuzkopj.  Tajā pašā dienā parakstīju līgumu un nākošā dienā sāku strādāt. Lielveikalā un bankā. Vienā no agra rīta, otrā – vakarā.  Alga nebūs liela. Šajā jomā lielākas algas ir tikai tām, kas uzkopj privātīpašniekiem mājas, ne uzkopšanas firmās. Bet šī firma ir jau ilgi darba tirgū, tāpēc cerība bija, ka viss būs arī daudz maz godīgi un solīdi. Par samaksu gan ilūziju nav – uzreiz jau arī zinu, ka katra mana darba stunda būs zem 3 eiro stundā. Zinu, ka daudzi brēks, es par tādu naudu nestrādātu. Bet brīdī, kad tu redzi, ka nespēj maksāt rēķinus un viss iet totālās auzās, bet tev ir arī bērni, darīsi visu, lai bērni pabaroti un rēķini nomaksāti. 

Ir agrs. Ceļos jau 5.30, kaut tirdzniecības centrs nav tālu no manas mājas. Pārvietojos ikdienā ar velo, vismaz 15 minūtes ceļam man jārēķina. Ar elektronisko karti atveru durvis un pusaizmigusi iestumju velo novietnē. Ratiņi čīkst un grab. Pie sevis domāju – nez cik tie pieredzējuši tādas izmisušas sievietes, kura vairāk, kura mazāk, kura vienkārši neko citu neprot darīt. Bet man šķita, ka apkopēja ir noteikti sieviete. Es kļūdījos. Pārģērbusies darba apģērbā redzu, ka pa tirdzniecības centru brauc ar mazgāšanas mašīnām divi gados jauni vīrieši. Pie sevis domāju – nez, kas viņiem liek tādu darbu darīt – es taču zinu, ka alga nav liela. Bet tikai vēlāk sapratīšu, ka tādu ir samērā daudz uzkopšanas servisa darbā, tikai viņi dara mazliet citus darbus – mazgāšanas un tīrīšanas roku darbu atstājot sievietēm. Visu rītu tīru grīdas, stiklus, liftus, kāpnes – esmu nolēkājusies, noskrējusies vairāk, nekā agrāk vieglatlētikas treniņos. Pie sevis secinu, ka tiem, kam vēlme nomest svaru – noteikti jāpiesakās uzkopšanas darbā – būs divi zaķi ar vienu šāvienu – mazliet papildus nauda un nomesti liekie kilogrami.

Ap desmitiem esmu mājās. Vistas ir šokā. Nekad neesmu turējusi tās tik ilgi mītnē. Kad atveru durvis, metās pa galvu un kaklu ārā gan pīles, gan vistas. Lielā ātrumā saberu ēdamo un man gaida jau nākamais darbs. Vakar sapakotos mammas kartupeļus, gan dzeltenus, gan violetos, jāpiegādā pasūtītājiem uz svaigi.lv līdz pulksten 12. No manas mājas aptuveni 20 minūšu brauciens ar velo. Pasūtījums nav liels, bet maniem vecākiem gana nozīmīgi ienākumi papildus šim ne visai ražīgajam gadam. Salieku sešus kilogramus dzeltenos un divus ar pusi kilogramus violetos tupeņus mugursomā un minos uz Āgenskalnu.

Vistām beigusies barība. Ja mans graudaudzētājs netiek, jābrauc vien pašiem pakaļ pēc graudiem vai kombinētās barības. Ar kombinēto, gatavo neaizraujos, dodu tikai tad, kad galīgi nav laiks pašai sagatavot no graudiem un papildbarības.

Iebraucu pie svaigi.lv meitenēm un puišiem. Kastēs glīti kārtojās zemnieku atvestie produkti, esmu reizē ar vēl kādu saimniecību, kas liek kaut kādus savus produktus pudelēs. Man nav laika pētīt, lai gan ļoti interesē, kā citas saimniecības iepako savus produktus. Atdodu dārzeņus un skrienu ar velo pāri sliedēm pēc vistu barības.

No “Spices” mājup uz Ilģuciemu minos ar 50 kilogramiem uz velo un pie sevis domāju – nez ko domā tie, kas redz – jukusi? Salūzis auto? Nav naudas auto un degvielai? Vai nav vienalga, ko citi domā, tāpat tikai tev sava dzīve jādzīvo.

Mājās nolieku graudus un secinu, ka esmu ielaidusi nejauši mazo gailēnu – bērnu mīluli Timmiju. Viņš apgāzis virtuvē visu, ko vien var apgāzt, atvēris maizes kasti un visa grīda piedrupināta ar baltmaizi. Vīrs plosās, ja ierauga viņu mājā, bet jaunākas meitas mīlulītis ir kā mājdzīvnieks,  parasti gan viņš šādus jokus netaisa, bet tā kā vēl jauns – putni ir ziņkārīgi. Izlaižu Timmiju ārā un gatavoju pusdienas, kad atkal ķērc vārnas un jāskrien glābt vistas no vanaga uzlidojuma. Niknojos, ka nav voljēra.

Pagaidām ar puspieradinātās vārnas, ko esmu iesaukusi par Vārnuli, un viņas kompānijas palīdzību izdodas vanagu aizraidīt prom. Viņš lidos atkal. Es to zinu. Bet pagaidām mēģinu skriet ārā ikreiz, kad vārnas brēc un ziņo par uzbrukuma mēģinājumu. Pēc brīža stafeti pārņems bērni un skraidīs pagalmā, tāpēc man vairs nebūs jādežūrē.

Nesaprotu, pa kuru laiku pienācis vakars, ap pulksten 17 man jau jābrauc uz banku tīrīt telpas. Atbildīgā sieviete, krievu tautības un aptuveni manas mammas gados, bet lieliski prot latviski runāt. Šodien man ierāda jauno vietu, kuru man iedos uz trim nedēļām, kamēr esošā apkopēja atvaļinājumā. Uz brīdi uzelpoju, ka nu beidzot esmu viena, jo uzsākot darbu pagājušā nedēļā pirmās dienas ir jāstrādā pieredzējuša darbinieka pakļautībā. Bet ja tu jau esi visu to darījis, sanāk tā muļķīgi, ka tevi būtu jāpamāca kādam, bet tu jau tāpat visu zini. Mēģinu nu saprast, ko un kādā tempā man jāizdara, lai viss tīrs un ātrāk esmu mājās. Ap deviņiem vakarā nogurusi minos mājup. Bērni jau vistas sadzinuši un tās, kas pašas neiet, bet satupjas eglē – sanesuši, izmācījušies un gaida mani, lai nolieku gulēt. Sajūta, ka diena kaut kur ļoti ātri pagājusi un pazudusi.

10. oktobris

Agriem rītiem ir sava burvība. Rudeņos un ziemās tie paliek gan tik tumši, bet pat tad – brauc un domā savas domas. Dodos atkal uz tirdzniecības centru. Rīts paiet nemanot, kamēr visu esi jau izdarījis, arī teju desmit no rīta. Jau otro rītu vēroju kādu dāmu, kas atverot veikalu skrien pēc pārtikas uz veikalu. Pēc piecām minūtēm viņa būs pie kases. Viņa varētu būt pārtikas iepirkšanās ātruma čempione.

Pēc rīta cēliena minos mājup. Šodien vistām jātīra mītne. Vistu mēslus jau aizrunājusi draudzene savam dārzam.

Pēc pirmo dienu šoka, kad saimniece vienkārši saber ēst un nozūd, vistām, kā ikvienam, gribās uzmanību un visas lien klāt un traucē strādāt. Viena no vecajām vistām vienkārši apsēžas uz pleca un sēž, kaut strādājot kustos ar visai strauji.

Vakarā minos uz banku, bet pēc tās – vēl uz ministriju. Kāds svinējis, bet man būs vairāk darba. Nopūšos, atrotu rokas un ķeros klāt…

11.oktobris

Mostos agri, jo vakarā nebiju iztīrīt telpas vēl vienā vietā, kur jau gadiem piestrādāju ik pa laikam vēl no tā laika, kad avīzē strādāju par fotogrāfi. Apsardze sen nebrīnās, ka ierodos ap četriem no rīta un sāku tīrīt telpas. Arī šoreiz nebrīnās, tikai kā parasti velk uz zoba – kad es guļu. Un vai vispār guļu. Man nav laika par to domāt. Es zinu, ka man jāatrisina šobrīdējā situācija un tam visam vajag naudu. Eju un daru, jo man nepatīk sajūta, ka esmu kādam ko parādā. Ja strādā – zini, ka esi pats nopelnījis. No centra skrienu atpakaļ uz Pārdaugavu ar velo, uz tirdzniecības centru. Viss tas pats, kas vakar – pirkstu nospiedumi uz stikliem, ēdienu drupačas.

Pie sevis dusmojos uz tiem, kas ienākot veikalā izspļauj uz grīdas košļājamo gumiju. Sasodīts – kādam taču tā būs jāpaceļ! Rokas pašas darbu dara, kamēr galva prāto jau citas domas. Pie sevis priecājos – lielisks darbs savā ziņā – galva ir brīva un vari domāt par ko vien vēlies.

Šodien būs mierīgāka diena. Man nekur nebūs kādu brīdi jāskrien pēc tirdzniecības centra. Bet vakardienas miegs nekur nav pazudis. Man tik ļoti nāk miegs, ka nonākot mājās, atkal ātri pabaroju visas vistas un pīles, nomazgājos un  ielienu pagulēt. Atmostos, kad bērni bļaustās. Neticami – esmu nogulējusi tik ilgi? Ar šausmām domāju, kā es izturēšu tādu slodzi, ko vienu pēc otra uzkrauju sev labprātīgi. Pamostas čīkstulis, ik pa brīdim un domāju – cits gan jau manā vietā būtu aizbraucis uz ārzemēm. Nē, es nekur nebraukšu. Bet kaut kāda pilsoņa neapmierinātība gruzd visu laiku kaut kur un norāj sevi, ka manas dzīves par maz, lai dusmotos par katru stulbo pieņemto lēmumu vai izsaimniekoto naudu, kas arī manu dzīvi padara kaut kādā mērā grūtāku.

12.oktobris

Vakar sazvanāmies ar mammu, man būs jāskrien pēc kartupeļiem uz autobusu. Lai tētim garais ceļš nav jāmēro ar auto dēļ neliela daudzuma -  šoreiz sūtīs ar autobusu. Uzreiz pēc darba tirdzniecības centrā man jāpaņem autoostā no laukiem sūtītie produkti pašu ēšanai un 8 kg no tiem būs jāved uz svaigi.lv. Tāpēc jau līdz 12 dienā esmu nobraukusi ar velo ap 20 km.

Vanaga uzbrukumi ir regulāri. Sodos uz sevi, ka man jau agrāk vajadzēja papildus paņemt darbu, lai var uztaisīt žogu. Tagad stāvu pagalma vidū – pat īsti pastrādāt pagalmā nevaru, ja paiešu nostāk – vanags mani neredz un mēģina uzbrukt vistām. Vistas vēl maina spalvu un tā jau ir stresainākas, kā parasti. Kopš sākās aktīvi uzlidojumi, no visa bariņa man teju nav nevienas olas. Pīles nedēj vispār, kaut spalvas ir nomainījušas un būtu bijis jāatsāk dēt.

Novēroju netipisku uzvedību, kad nez kuro reizi vanags uzbruka vistām, blakus esošās pīles padomāja, ka uzbrukums ir pret viņām un nemetās prom, kā parasti to pīles dara, bet metās virsū vanagam. Ko tādu redzēju pirmo reizi mūžā, jo pīles biežāk laižas, ne metās cīņā. Lai gan lapsas uzbrukuma gadījumā arī pīļtēviņš metīsies aizsargāt mātes. Tas ir pieredzēts.

Ap pusdienlaiku man ar piezvana no jaunākā objekta jaunā meitene – otra sieviete esot saslimusi. Nebūšot. Vai varu viena mēģināt uzkopt, jo nepagūs sarunāt citu. Patiesībā esmu priecīga, ka man nebūs jāmēģina sastrādāties ar kādu citu, kas dara darbu gausi un ik pēc brīža jānorāda, kur jātīra. Pēc brīža zvanu pati atpakaļ, ka gribētu uzņemties abas vietas. Jo pie sevis apsveru, ka pagūt varu iztīrīt ar viena.

Nogurusi būšu dikti, bet jāmēģina izturēt. Tad nu vakarā man uzreiz pēc bankas uzkopšanas ir skola, bet pēc tās – liela objekta uzkopšana. Mājup minos nogurusi. Mūzika palīdz. Vīrs saka – nemoki sevi, tiksim galā arī bez tādas mocīšanās.

Bet zinu, ka daudz ilgāku laiku tam vajadzēs, tāpēc atkrītu un pirms aizmiegu, domāju – cik labi, ka rīt piektdiena.

13. oktobris

Ha, piektdiena un trīspadsmitais. Cik daudzi ir norakstījuši jau šodienu vēl pirms diena sākusies? Pamostos brīnumainā kārtā pat labi izgulējusies. Minos un tirdzniecības centru.

Esmu vienīgā latviete, visas citas sievietes ir ar dzimto krievu valodu. Un kāda no viņām jau paguvusi zvanīt un sūdzēties, ka nāku vēlāk (tik tiešām, kavēju pusstundu) un eju prom ātrāk, nekā paredzētais darba laiks. Atbildīgā darbiniece smejās un saka – redz kā ir, ka nesmēķē – darbu var izdarīt ātrāk un tas kaitina citas. 

Ik rītu vēroju apsargus, kas nāk atvērt durvis pircējiem. Viena no dāmām ir tāda gruntīga, kuras rokās negribētos nonākt kā pārkāpējam – skaldi un valdi. Sākotnēji uz manu sasveicināšanos strupi atbildēja, nu jau pat pasmaida. Otrs, kas biežāk strādā, ir kāds vīrietis aptuveni manos gados, kuram pakausī ir gara rēta. Pēc viņa varētu pat pulksteni pieregulēt. Durvis veikalam atver precīzi laikā. Ārpusē esošā dāma, kas ik rītu piepērk pilnu grozu piecās minūtēs, var gaidīt līdz noteiktajam laikam, tāpat kā citi, kas aktīvi žestikulējot cenšas pārliecināt apsargu viņus ielaist par kādu minūti ātrāk. Viņš pacietīgi stāv un veras pulkstenī.

Pētu plaukstu  nospiedumus un mēģinu uzminēt, cik gadu vecs bērns tur tās atstājis. To neuzzināšu un ar speciālo tīrīšanas lupatu visus aizpucēju. Jau šodien tur taps jauni. Dodos mājup.  Kamēr citiem tīru, pašai savai mājai laiks ļoti maz paliek. Vistas pabarot, ēst uztaisīt un jau atkal jāminas uz darbu. Nosolos sev, ka sestdien un svētdien tīrīšu. Lai gan apzinos, ka ticamākais – vienīgais, par ko spēšu domāt – izgulēties.

14. oktobris

Tirdzniecības centram nekad nav brīvdienu. Man – tikai svētdiena. Ja sākumā likās, kad aizskriešu, izdarīšu un sestdiena brīva, tomēr nav visai patīkami celties, kamēr mājinieki paliek guļot. Esmu atpakaļ, kad viņi vēl guļ. Man tā šķiet, bet izlec vecākā, kura jau sarūpējusi man brokastis. Esam izrunājuši, ka šāds ne visai žēlīgs darba režīms man būs kādu brīdi, kamēr nokārtosies tas, kas iekrājies. Pēc tam strādāšu daudz mierīgākā režīmā. Jūtu ka mājai vispār laiks neatliek, kaut biju iesākusi revidēt iekrātās mantas un līdz ziemas sākumam tas bija jāpabeidz. Nogurums tāds, ka nesaprotu, kā citiem pietiek enerģijas doties kaut kur ārpus mājas. Mēs aizejam tikai pastaigāties, jo spēks kaut kur braukt man vienkārši nav.

15. oktobris

Mana vienīgā brīvdiena. Ar prieku pamostos vēlu. Es jau biju paguvusi ieplānot, ka šodien varētu braukt pēc kabačiem vistām. Bet man nav naudas transportam un saprotu, ka tomēr netikšu. Tomēr būs brīvdiena. Lai gan nav miera par neizdarīto - apziņa, ka drīz būs sals un es varu nepagūt, ka tā arī neesmu tikusi ne pēc kabačiem, ne pēc ķirbjiem vistām un ziema sāksies šogad bez tiem pietiekamā daudzumā, jo ticamāk drīz būs salnas.  Bet nākamnedēļ darbdienās es nekur nevaru pagūt izbraukt.  Salieku mammas dārzeņus, kas rīt būs jāved svaigi.lv. Tā īsti neko šodien neesmu darījusi – bet reizēm vienkārši nevajag – vajag tieši to ar darīt – neko nedarīt.