Šajā nedēļa dienasgrāmatu raksta arhitekts un skaņu mākslinieks, jeb precīzāk – fonogrāfijas speciālists Maksims Šenteļevs. Tā kā Maksis pārsvarā strādā ar lauka vai vides skaņām un pašdarinātiem skaņu objektiem, viņa dienasgrāmata vairāk ir skaņdarbs ar izteiktām dienasgrāmatas pazīmēm. Skaņu dienasgrāmatas veidošanā Maksim talkā nāca komponists un skaņu mākslinieks Jēkabs Nīmanis.

„Ātri piekritu, jo bija interesanti integrēt jaunā formā to, ko daru ikdienā. Tajā bija arī izaicinājums, jo strādāt ar balsi man nav raksturīgi. Tamdēļ ņēmu talkā Jēkabu, kuram ir pieredze šajā jomā. Viņš izmanto dažādus pašbūvētus digitālos rīkus. Kopā darboties ir krietni interesantāk. Balsi pārveidojām MIDI signālā un piešķīrām tai jaunu formu, kuru ieskaņojām ar jauniem instrumentiem. Tas ir tā, ka ar balsi var spēlēt jebkuru instrumentu. Vai, piemēram, instrumenta vietā var būt jebkura skaņa – sienāži, vai putni, vai āmura uzsitieni. Tie darbojas izvēlēto balss parametru vadībā. To ļoti labi varēs dzirdēt atmiņu sadaļā, kur jaunās skaņas aranžē teicēju. Tās visas skaņas ir balss veidotas. Savukārt pirms sapņiem ir tāda kā “veļas mašīnā izgriezta” balss. Tie ir nelieli ievadi, kas iezīmē pāreju uz sapni. Tos mēs ar Jēkabu iespēlējām dzīvajā, apstrādājot balsi. Jēkabs digitāli, es ar analogu efektu. Protams, ka, visu kopā komponējot, nākušas klāt skaņas no arhīva, dažas senas un pavisam jaunas improvizācijas. Dienas sadaļas izvēlējos ieskaņot ar atbilstošās dienas vides ierakstu. Tekstu, kas tapis kā dienasgrāmata, nolēmu minimalizēt līdz dažiem vārdiem, tā, lai varētu netraucēti klausīties. Jo man, kā fonogrāfam, šādi vides ieraksti ir manas tiešās klātbūtnes dokumenti. Kad uzmanīgi klausos vai ierakstu skaņas, piedzīvoju mirkļus, kurus pilnībā apzinos. Tie ir retie nomoda mirkļi, kad nemaldos atmiņās, sapņos vai nākotnes apcerēs. Tos nevar pārveidot vārdos. Tamdēļ dalos ar tiem ierakstos." stāsta Maksims Šenteļevs.

Visa skaņa, kas skan raidījumā, ieskaitot Makša balsi, ir tapusi tieši šai Latvijas dienasgrāmatai. Papildus informācija un skaņas www.bernurits.com.

 

Fonogrāfa sapņi un ieraksti

26. - 27. marts. Svētdienas sapnis

Man ir jauna harpūna. Tas ir garš tievs metālā šķēps ar asu robainu uzgali. Es to izmēģinu. Peldu zem ūdens, pietuvojos dažādām būtnēm, notēmēju, nedaudz atvēzējos, bet nereizi nemetu. Nav sajūta ka esmu gatavs metienam. Peldu bez akvalanga, bez maskas – pilnīgi brīvs.

27.marts. Pirmdienas ieraksts

Kronvalda parks. Pusdienlaiks. Soliņš kanāla malā

 

 

27. - 28. marts. Pirmdienas sapnis

Liela tukša telpa. Vidū atrodas augsts betona klucis, nelielas mājas izmērā. Uz tā stāv cilvēks. Otrs cilvēks sēž ārpusē, kalnā. Gaida. Kad pienāk laiks. Tas, kurš ārpusē, dodas iekšā, nostājas zem betona kluča. Viņi kopā veidos akrobātisku triku. Tas kurš augšā ar apakšā stāvošā palīdzību noleks lejā. Ilgi gatavojas. Es nesagaidu rezultātu, redzu tikai ieilgušo pozīciju ieņemšanu. Nākamais mirklis demonstrē nepieciešamību būt precīzākam kustībā.

Kaut kāda neliela muzeja telpa. Piegāzti visādi kulta priekšmeti, kas izskatās pēc replikām. Acu priekšā ir betona klints. Tas ir piemiņas monuments apvidus arābiem. Bet darbs nav skaidrs. Virsmai vidū pleķi un nav nekādu zīmju, kas norādītu uz arābiem. Tas šķiet ne visai izdevies darbs. Dzirdu kādu sakām, ka tas būs jāpārveido, jo darbs nav izdevies. Ienāk cilvēki. Mēs apskatam priekšmetus no kolekcijas. Klāt ir ekspozīcijas vadītāja. Jauna meitene izrāda humpalu jakas kas karājas pie sienas. Kāds pajoko par materiālu kvalitāti, no kuriem šūtas šīs jakas. Eksponāti nav pārāk ticami. Muzeja saturs atgādina vecu mantu krāvumu vasarnīcas bēniņos.

Skolotājs saka - pamet man basketbola bumbu, tā, lai tā ieguļas man tieši rokās. Starp mums ir kāds metrs. Es pametu. Tā ir iedomu bumba. Skolotājs metiena mirklī pavirza seju atpakaļ. Vai redzi - viņš saka. Redzu- es atbildu - metu pastipri un trāpīju sejā.

Braucu ar riteni pa nezināmu piepilsētu. Nedaudz atpalieku no drauga, kas atpaliek no pārējiem. Vai tā ir kripatiņa ? Var būt. Pēkšņi aiz pagrieziena mani sveicina četri tēli, kas stāv ceļmalā. Atskatos - likās pazīstami bet ātrumā nesamanīju. Sabremzējos un griežu atpakaļ, lai sasveicinātos. Ceļi šai vietā ļoti slikti, knapi sataustāms asfalts – vieni vienīgi putekļi. Piebraucu, skatos - tie ir reiz satiktie ceļinieki. Puisis un trīs meitenes. Vaicā, kurp dodos. Es stāstu, ka tā un tā - braucam ceļojumā uz tālām zemēm. Bet sākumā kādu laiku paciemosimies Lietuvā, kur būsim jau rīt. Puisis lūdz parādīt manu atslēgu saišķi - es iedodu to viņam. Šis pagroza rokā un ieliek savā kabatā, kur citas atslēgas. Mēs nedaudz vēl runājamies, tad es saku, ka jādodas. Puisis saka - ņem tad savu saišķi no manas kabatas. Velku saišķi ārā, bet atslēgas saķeras savā starpā. Vai redzi - viņš saka. Redzu - es atbildu. Jāņem ļoti lēni, rūpīgi un bez steigas. Steigā viss saķeras. Velku lēnāk un izvelku. Lūk tā pareizi - viņš saka. Pateicos un braucu tālāk. Viņi ļoti priecājas un māj ar rokām. Es jūtos pagodināts.

 Braucu kalnā. Tas dikti stāvs un putekļains. Karsta diena. Nogāzes aizaugušas ar milzīgiem ložņājošiem kadiķkokiem. Atslienu riteni pret stabiņu un eju palūkot apkārtni, lai saprastu kur griezt. Skatos kadiķus un kāpju arvien augstāk kalnā. Visu apskatu un dodos atpakaļ, kur atstāju riteni. Kalns nav tukšs. Pie riteņa jau stāv kāds cilvēks, kas izkāpis no auto. Kad eju pāri ceļam, pēdējā mirklī starp mani un riteni izspraucas balta mašīna. Ļoti lēni, tomēr tā mani aizķer. Mašīna ir ļoti jocīga izmēra – kā liels suns. Tā apstājas un bārdains vīrs smaidīdams atskatās. Es paceļu augšā abus īkšķus - lai nesatraucas, jo man viss kārtībā. Tagad braukšu augšā un tālāk pa kreisi.

Mēs strādājam milzīgā senā ēkā. Gaišas telpas, kasetēti koka griesti. Noskaņā nedaudz līdzīgā fon Štricka villai. Es skatos un domāju, cik lieliska ir šī ēka. Ikdienā nemaz nebiju to pienācīgi novērtējis. Vienkārši eju iekšā un daru, kas darāms. Tagad ieskatos un apbrīnoju katru detaļu, mērogu, telpu plašumu. Izeju ēkai cauri un apstājos pie maketēšanas galda. Pienāk Sergejs, un es piesaku filmētājus. Tie šodien atnāks, lai uzfilmētu sižetu, kurā piedalos. Solu, ka tas netraucēs pārējiem, un nebūs ilgi. Sergejam ļoti patīk šī ideja.

28.marts. Otrdienas ieraksts

Zirgu ielas koncertzāle. Vakars. Fragments no koncerta ieraksta. Izpildītājs: bērnu rīts

 

 

28. - 29. marts. Otrdienas sapnis

Ir pienācis ražas laiks un ir nolasītas avenes un kazenes. Tās ir milzīgas kā Balkānos un sakārtotas strīpās gar dobēm - viena sarkana viena melna, viena sarkana, viena melna. Tikai krūmu vietā dobēs zemeņu laksti. Es skatos un brīnos. Nez, vai tās ogas saldas? Paņemu pagaršot, un protams, tai pašā mirklī Laima jau klāt.

Esmu pie lielas miskastes - tā pilna līdz malām. Vāks neaizveras. No tā apakšas rēgojas kaut kas grezns. Atveru, skatos - Laimas mugursoma. Brīnos vien - visa izrotāta ar mākslīgiem spīdumiņiem, apšūta ar bižutēriju un apakša aplīmēta ar maziņām mozaīkas flīzītēm. Grozu somu rokās, un protams domāju - nu kā tik labu somu var izmest! Jāņem - var taču izmantot to apakšdaļu kā pamatni jaunai somai, man tieši ir lielisks pelēks audums, ko uzdāvinājusi Taņa - varētu uzšūt..., bet nē, nevarētu - visa apakša taču aplīmēta ar tām flīzēm... Vēl miskastē ir daudz ēdienu - kūkas sakrautas kā ķieģeļi. Nesaprotu – kurš to visu izmetis!

Atpūšamies pēc brauciena nelielā istabā. Es atguļos gultā, tā ir šaura – tāds mazs izliekams dīvāns, kā bērnībā. Guļu un klausos, kā pārējie runājas, domāju, cik labi, tikai nevajadzētu tagad aizmigt. Sajūtu vēsumu un skatos uz segu, kurai guļu virsū - varbūt tomēr jālien zem segas?

Vēroju sevi spogulī. Izskatos ļoti spēcīgs, bet tikai sānskatā. Pretskatā atgādinu vērotāju no Branta darba. Grozos un brīnos, kā tas var būt. Es skaidri zinu, ka neesmu tik dūšīgs, kā sānskatā. Arī tik kalsns kā pretskatā arī neesmu. Tāds es nejūtos. Sānskatā vispār – nevis es, bet Keišs.

Esmu jūrmalā. Mazs puika. Staigāju turpu šurpu. Man pienāk klāt kaut kāds apnicīgs zēns. Vardarbīgs viņš nav, bet es, izlēmis demonstrēt sava spēka pārākumu, nogāžu to gar zemi un izgriežu roku. Viņš pat netaisās pretoties. Pieceļamies un vedu šo prom no manas vietas – laikam pieklīdējs - pārkāpa kaut kādu neredzamo puiku robežu. Vedu demonstratīvi, lai visi redzētu (kaut gan neviena apkārt nav). Izejam cauri dziļai peļķei - tā līdz ceļiem, tas laikam ir īpaši, šķiet, tāds mans stils. Iet caur peļķi. Tas man tik ļoti patīk ka izeju ar visu puiku turpu - šurpu divreiz.

Līdzīgi kā peļķē staigāju turpu – šurpu. Šoreiz pa tādu dažu kvadrātmetru platformu, tā atgādina kāpņutelpas laukumiņu. Ūdens tur nav, bet uz grīdas tādas redeles, kurām kājas grimst cauri, it kā tās nebūtu cietas. Kad paeju nostāk no platformas, pamanu, ka zem tās sēž mazulis un spēlējas, domāju - cik labi ka nesamīdīju. Gāju ļoti uzmanīgi - basām kājām un tā redeļu sajūta bija tāda, it kā ietu vasarā cauri purvam. Kājas iegrimst līdz potītēm un dziļāk. Tātad tas tāds purva bērniņš, kas tur dzīvo apakšā.

29. marts. Trešdienas ieraksts

Rīgas Doms. Vakars. Pareizticīgo dziedājumu koncerta ieraksta fragments

 

 

29. - 30. marts. Trešdienas sapnis

Esmu Andrejsalā, mani atvedis rosīgs vīrs, kas izrāda lielu telpu - angāru, kur strādā puiši. Nedaudz atgādina velo depo.

Veca, nolaista mājā. Tā atgādina komunālo dzīvokli. Telpas nav plašas. Ik pa laikam sabrūk ūdensvads vai kanalizācijas vads. No visām vietām pil ūdens. Viesi promejot šaurajā koridorī norāda uz kārtējo cauruli, kas ir atgājusi vaļā un pil.

Pasākums – kaut kas starp stand up komedy un būvmateriālu prezentāciju. Runātājs ir labs, bet publika tomēr šķiet garlaikota. Un tad viņš izslēdz gaismu un spīdina sejās ar lukturīti. Tas, protams, nevienam nepatīk, un daudzi ceļas kājās un pamet zāli.

Pavadu nedēļu jūrmalā. Spēlējos ar bērniem un dzīvniekiem. Īpaši lielisks ir rotaļīgais taksis, kurš palīdz it visā, pat tad, kad ķeros pie akvārija kompresora labošanas.

Piebraucot pie Pils, atstāju riteni pie koka, neizdodas to saslēgt un piestiprinu ar kaut kādu šaubīgu metodi. Kad atgriežos, ritenis ir kārtībā, bet vīrs pienāk klāt un stāsta, kā ir nākuši puiši un griezuši pedāļus.

Ar mazu puisīti makšķerējam mola galā. Līcis kā Vidusjūrā. Neliela pilsētiņa. Varētu būt Horvātija.

30.marts. Ceturtdienas ieraksti

Kaņepes Kultūras Centrs. Vēls vakars. DJ seta ieraksts ar binaurāliem mikrofoniem grozot galvu ritmā

 

Skolas ielas veloceliņš braucot no KKC līdz Cēsu ielai. Nakts

 
 

 

30. – 31. marts. Ceturdienas sapnis

Pamostos astoņos bet sapņus neatceros. Tātad jāsapņo vēl. Un jāizslēdz modinātājs, kas zvana virtuvē un modina visu māju.Vēlāk.

Liela 19. gadsimta beigu celtne. Varētu būt skola. Darbinieki tīra telpas, un vecās mantas saliek vienviet. Es staigāju un skatos. Vienā istabā salikti radio aparāti no 50. un 60. gadiem.

Braucam ar riteņiem. Pagriezienā pāri ceļam skrien melns tramīgs zirgs. Šķiet bīstami. Bet tomēr mierīgi pabraucam garām.

Nonāku pie kādas mājas krustojumā. Bļauj vardes, Tas, protams, jāieraksta. Blakus mājā kāds rosās. Ātri izvelku rakstītāju un mikrofonus, bet kad visu saslēdzu vardes pārstāj dziedāt un parādās mājas saimniece.

Guļam lielā teltī uz tūristu paklājiņiem, cieši viens pie otra. Telts brezenta. Līdzīgi skautiem. Visi vienādi. Rokās man Šveices armijas nazītis.

Maza istaba. Es nepiedalos bet esmu klātesošs. Istabā galds un krēsls. Divi personāži - tētiņš un dēliņš. Puikam kādi divi gadi. Satuntulēts. Staigā zem galda un visu laiku runā. Balss tāda kā multfilmā, kad bērnus atdarina vecas tantes. Puisītis runā pilniem teikumiem kā liels. Stāsta par nopietnām tēmām. Bet, kad šis rāpjas uz krēsla, sajūtu kakas smaku. Jā - saka puisītis - tā ir kaka.

31. marts. Piektdienas ieraksts

Bharatanatjam priekšnesuma ieraksta fragments. Rīgas Latviešu Biedrības Nams. Vakars. Ierakstīts novietojot mikrofonus uz grīdas

 

 

31. marts. Piektdienas sapnis

Sēžam pie galda. Runa ir par pašizlīdzinošo plakni. Tā ir sistēma, kas pieļauj pie nelielām līmeņa svārstībām mehānisku kompensāciju. Bet nekādu mehānismu nav. Gaisā karājas plakne, kas vienkārši pati grozās. Izrādās, mēs jau staigājam pa tādām virsmām, nemaz to nezinot.

Didzim uzticēts skolnieks - praktikants. Didzis lepns, bet rosībā pazaudē vadu.

Braucam ar autobusu kalnos. Tas ir ekskursiju autobuss. Mums līdzi ir riteņi. Pieeju pie šofera un lūdzu, lai izlaiž mūs aiz pagrieziena. Šoferis neapmierināts ar to, ka nebrauksim līdz galam, tomēr piestāj. Es lūdzu parādīt kartē, kur mēs esam. Šoferis stāsta. Kripatiņa saka, ka sapratusi, un mēs izkāpjam.

1. aprīlis. Sestdienas ieraksts

Andrejosta. Vakars. Mols pretim kravas ostai

 
 

 

 

1. – 2. aprīlis. Sestdienas sapnis

Stāvu krustojumā. Garām brauc ķīnieši. Sabremzējas un lūdz palīdzēt sapīt bērniem bizītes. Piekrītu palīdzēt. Nav grūti, jo bizītes bērniem kā transformeriem - plastmasas ar rombveida caurumiņiem, kuriem viegli izvērt lentes.

2. aprīlis. Svētdienas ieraksts

Baltezers. Pēcpusdiena. Nobrauciens ar skrituļdēli. Ieraksts no ceļmalas

 

 

2. – 3. aprīlis. Svētdienas sapnis

Atrodu sapnī tādu kā sapņu folderi. Tie ir iepriekšējie sapņi, kas sagatavoti tematiskā izlasē. Līdzīgi filmiņām. Apstrādāti, un gatavi lietošanai. Uzlieku dažus. Noskatos.

--

Audio ieraksti un pēcapstrāde: Maksims Šenteļevs. (Izņemot: Svētdienas ieraksts: Ieva Orbidāne).