Dienasgrāmatu raksta Pēteris no Līvānu puses. Viņš saņem atbalsta personas pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Piestrādā, apkopjot telpas. Ieraksti tapuši Lieldienu laikā. Puisis stāsta, kā devies pie atbalsta personas uz Preiļiem, ciemojies Daugavpilī un arī braucis uz Rīgu. Pēterim ir svarīgi pastāvīgi pieņemt lēmumus, lai citi to nedarītu viņa vietā.

„Manā vietā neviens neizlemj, ko es gribētu,” norāda Pēteris.

Pēteris ir saskāries ar situāciju, kad cilvēki cenšas lēmumus pieņemt viņa vietā. “Kādreiz tā bija. Sociālās aprūpes iestādē par mani lēma. Tas man nebija patīkami,” atzīst vīrietis.

Divtūkstošo gadu sākumā Pēteris izlēma, ka vēlas pamest sociālās aprūpes iestādi, kur pavadīja divus gadus. Tagad viņš dzīvo Līvānu pusē kopā ar ģimeni. Pēteris ir kalsns, tumšiem matiem un nelielu bārdu. Viņam ir pāri 30 gadiem. Allaž ģērbies žaketē. Pēterim ir invaliditāte un viņš piedalās Labklājības ministrijas un Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem „Zelda” projektā, kur saņem atbalsta personas pakalpojumus cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem lēmumu pieņemšanā.

Ar Pēteri es, Annija Petrova, iepazinos, kad veidoju ziņu sižetu par šo tematu un viņš izstāstīja savu pieredzi. Atbalsta personas ir speciālisti, kas cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem palīdz dažādās dzīves jomās. Piemēram, veselības, sociālās aprūpes, juridiskos jautājumos.

Pēteris izstāsta, ka, piemēram, iestādēs pret viņu un brāli izturas citādāk, ja līdzi ir atbalsta persona. Sāk vairāk uzklausīt, risināt jautājumu.

„Citi grib pieņemt tādu lēmumu, kas man nav vajadzīgs. Un es no tādiem lēmumiem pat atkratos,” skaidro Pēteris.

Dienasgrāmatu Pēteris veido pirmo reizi. Piekritis to darīt, jo vēlas pastāstīt par to, kā pavadījis dienu, kas viņam šķitis svarīgs, kā izjutis dienu. Vīrietis arī atzīst, ka ir satraukts par to, ka veido šādu dienasgrāmatu.

Par katru dienu viņš stāsta vairākos ierakstos.