Šajā “Latvijas dienasgrāmatā” nedēļu esam kopā ar tēvu Benediktu jeb kādam labāk zināmu kā Rinaldu Stankēviču, Viļānu klostera priekšnieku un Viļānu draudzes prāvestu. Šajās dienās svin Latgales kongresa simtgadi, tolaik  garīdzniekiem bija liela loma sabiedrības domas un valsts politikas veidošanā. Ielūkojamies, kāda loma garīdzniekiem ir šodien.  

 

„Ar tēvu Benediktu tiekos nedēļas sākumā, otrajās Lieldienās Viļānu Romas katoļu baznīcas misē. Tēvu Benediktu zinu jau vairākus gadus, katru reizi tiekoties, saruna ir draudzīga, atsaucīga, ar humora devu, kas jebkurā situācijā rada vieglu un nepiespiestu sarunas noskaņu,” atklāj Lāsma Zute.

Nedēļa, kurā ielūkojamies tēva Benedikta dzīvē, viņam personīgi ir ļoti piepildīta un notikumiem bagāta. Ir Lieldienas, tēvam Benediktam ir dzimšanas diena un notiek gatavošanās Latvijas simtgades koncertuzveduma “Latvijas gredzens” pirmajam stāstam, kas veltīts Latgalei. Tajā piedalās pieci priesteri, viens no viņiem ir arī tēvs Benedikts.

Pēc mises tēvs Benedikts izrāda Klostera kapelu jeb kā pats saka klostera sirdi, svarīgāko vietu, bez kuras klosteris nevarētu pastāvēti. Viņš stāsta, ka dzīves laikā mums katram ir dots uzdevums pasauli padarīt skaistāku un labāku - par to ir vērts padomāt.

“Mums ir jādara pasauli skaistāku un labāku nekā tad, kad mēs ienācām šajā pasaulē. Ja tā darītu, katra paaudze, tad tiešām pasaule kļūtu labāka. Tā ir atbildība par mūsu tēvu zemi Latviju, ko varu darīt, lai Latvija kļūtu labāka manas dzīves laikā”, stāsta tēvs Benedikts.

Jautājot par dienasgrāmatu, tēvs Benedikts atzīst, ka savulaik rakstīja ļoti aktīvi, tomēr šobrīd nav vairs tik daudz laika, tāpēc savas sajūtas un dienas norises dokumentē retāk. Šī būs iespēja atkal atsākt rakstīt. “Ja piekritu piedalīties šajā pasākumā, tas nozīmē, ka vajadzēs rakstīt dienasgrāmatu katru dienu. Darīšu to ar prieku. Neesmu ne izcils rakstītājs, ne runātājs, ar ko dzīvošu, ar to dalīšos ar jums,” atzīst tēvs Benedikts.

Pirmdiena

Rīta meditācija mani visvairāk uzrunāja divas lietas. Pirmā – kā izmainījās sieviešu un apustuļu dzīve pēc viņu skrējiena uz tukšo Kristus kapu un tikšanās ar Jēzu Lieldienu rītā. Liekas, ka tie ir pavisam citi cilvēki. Ne vairs baiļu, ne izmisuma, tikai prieks, patiess prieks.

Otra lieta – svētais Pēteris un viņa tā sauktā Vasaras svētku katehēze par piedzīvoto reālo augšāmcēlušā Jēzus klātbūtni viņa dzīvē. Lūdzos, lai 21. gadsimta ticīgie piedzīvotu šo Dieva spēku savā ikdienas dzīvē.

Otrdiena

Šodien Rožu kroņu lūgsnas veltīju Viļānu draudzes un slimnīcas slimniekiem. Lūdzos arī par tiem slimniekiem Latvijā, kuri slimības un nespēka krustu nes jau gadiem ilgi, arī par tiem, kuru par savu vai tuvinieka slimību uzzinājuši nesen, arī par tiem, kas jau tuvu mūžībai. Lai viņi savā dzīvē spētu izturēt pestīšanas ceļu.

Trešdiena

Pārdomāju vienu no maniem mīļākajiem evaņģēlija fragmentiem – Jēzus sastop ceļā uz Emausu divus noskumušus mācekļus. Apbrīnojami, kādā veidā Dievs spēj atrast ceļu uz katra cilvēka sirdi, lai pārveidotu, svētītu, piepildītu ar savu prieku. To spēj tikai Dievs.

Šodien atskatos uz savas dzīves kārtējo aizritējušo gadu. Esmu kļuvis par gadu vecāks, tādēļ arī par gadu tuvāks Mūžībai. Dzimšanas dienu svinu neparastā veidā un ar neparastiem cilvēkiem, proti, man Rīgā Spīķerī koncerta mēģinājums kopā ar priesteriem, diriģentu Sigvardu un mūziķiem. Tādā veidā dzimšanas dienu vēl nekad nebiju svinējis.

Ceturtdiena

Rīta meditācija pārdomāju skaisto dāvanu, kādu Jēzus pasniedz saviem mācekļiem: „Miers jums!” Cik gan bieži mūsdienu pasaulē pietrūkst šī miera, Dieva miera.

Piektdiena

Šodien līdz pēcpusdienai strādāju pie jaunās grāmatas. Šogad atzīmējam simto gadadienu, kopš 1917. gada 13. maijā pirmo reizi trīs bērni Fatimā ieraudzīja Dievmāti. Simts gadi. Uz Fatimu šogad svētceļo pāvests Francisks, daudz ticīgo. Uz šo svētku dienu jāpaspēj līdz galam sagatavot un izdot jauno lūgšanu grāmatiņu ticīgo vajadzībām. Laika vairs nav daudz, bet sagatavota tikai puse. Jāpacenšas lielākam Dieva godam.

Pēcpusdienā devos uz Rēzeknes „Goru”, jo vakara mēģinājums pirms rītdienas koncerta. Pirmo reizi pilnībā varu nojaust, cik milzīgs darbs ieguldīts šajā koncertprogrammā. Tas izskatās pavisam savādāk, ja esi uz skatuves, un pavisam savādāk, ja es viens no skatītājiem lielajā zālē. Pie šīs koncertprogrammas vairāku gadu garumā ir strādājis Sigvards Kļava, neskaitāmi mākslinieki, komponisti, labākie mūsu profesionāļi, lai parādītu Latgales garu. Apbrīnojama un vārdos neaprakstāma sajūta. Ļoti ceru, ka to pašu ko es, piedzīvos arī rīt skatītāji Rēzeknē un turpmākajās dienās skatītāji visā Latvijā.

Pirms simts gadiem Rēzeknē notika tā sauktais Latgales kongress, kurā klātesošie nolēma pievienoties Latvijai. Latvijas jau vēl nebija. Pareiza izvēle. Tagad tikai mums šo izvēli vajag nosargāt un attīstīt nākamajām paaudzēm.

Sestdiena

Visa diena pagāja mēģinājumos un lūgšanās. Rēzeknes „Gors” pārpildīts. Viena koncerta vietā, kurš sākumā bija paredzēts, notika divi, ja šodien būtu vēl trešais koncerts, arī tas būtu pilnībā apmeklēts. Tas parāda, ka tauta ir izslāpusi pēc dvēseliskuma pēc patiesības.

Mēs priesteri pirms katra koncerta kopīgi lūdzamies. (..) Nezinu, kā būs turpmāk, bet līdz šim katra koncertuzveduma mēģinājumā un koncertos es un daudz apkārtējie nespējam savaldīt saviļņojuma asaras. Es par to nekaunos, jo to pašu piedzīvo arī tie, kuri šo Latgales stāstu izdzīvo no malas.

Svētdiena

Svētajā Misē pirmo lasījumu lasīja režisors Jānis Streičs. Mācībā cita starpā runāju par to, ka kādreiz Latgalē cilvēki lielā mērā dzīvoja tā, kā tas aprakstīts apustuļu darbu grāmatā dzirdētajā fragmentā. To mums ļoti skaisti atklāj rakstnieks Jānis Klīdzējs, kurš apraksta savu bērnību Viļānu draudzē un kuru varam redzēt filmā „Cilvēka bērns”. Vai tas nav brīnišķīgi, ka runāju par Jāni Klīdzēju un „Cilvēka bērnu” filmas režisors ir kopā ar mums.

Pēcpusdiena daudzas tikšanās ar tiem, kas gatavojas kristības sakramenta saņemšanai un laulībām. Cilvēki tik aizņemti, ka labi ja svētdiena atrod laiku. Pārējās dienas jāstrādā. Laiks ar jauniešiem pagāja nemanot. Prieks, ka jaunieši bija labi sagatavojušies šo sakramentu saņemšanai. Prieks arī, ka tik daudz cilvēku ir izslāpuši pēc svētuma un garīguma.

 

Tēvs Benedikts, rakstot dienasgrāmatu nedēļas garumā, atzina, ka katrā dienā veidojis trīs sadaļas: Rīta meditācija. Dienas norises. Rožukroņa lūgšanas. Tā tēvs Benedikts ir pieradis dokumentēt savas dienas norises, rakstot tagad un zinot, ka to dzirdēs arī Latvijas Radio klausītāji, nav mēģinājis ierasto kārtību mainīt, jo kā bilst tēvs Benedikts: Nu, tāds es esmu!