Dzīvē nekas nav veltīgs - līdzās labajam un skaistajam, arī tumšie brīži un strupceļi – par šo atziņu ir pārliecināts katoļu priesteris Juris Jalinskis. Tā caurauž arī viņa nedēļas garumā rakstīto dienasgrāmatu, un ar tajā ietvertajām pārdomām Juris Jalinskis dalās raidījumā Latvijas dienasgrāmata.

Dienasgrāmatu rakstīt Juri Jalinski aicinājusi Baiba Kušķe, kuru vienmēr piesaistījis domu dziļums priestera teiktajos sprediķos, spēja arī visikdienišķākajā ieraudzīt noderīgo un vērtīgo, ļoti uzmanīgā un vērīgā attieksme pret cilvēkiem un no viņa teju vienmēr izstarojošais miers.

Juris Jalinskis šobrīd kalpo Jūrmalas katoļu draudzēs, ir pasniedzējs Garīgajā seminārā un tiesnesis Baznīcas tiesā.

"Latvijas Radio piedāvājums mani mobilizēja īpašāku uzmanību pievērst ikdienai. Tas, ka laiks bija vēsāks un pavasaris vēl nenāca (Juris Jalinskis dienasgrāmatu rakstīja no 8. līdz 14.maijam, tas bija izteikti ziemīgs un auksts pavasara laiks),  manā ikdienas ritmā neko daudz neietekmēja, izņemot to, ka, izmantojot brīvu brīdi un izejot pastaigāt, es tajā nedēļā nebraucu ar velosipēdu, jo rokas sala, bet vienkārši labi saģērbos un izgāju pastaigāties. Īstenībā mans ierastais nedēļas ritms ir ļoti līdzīgs tam, ko es aprakstīju šajā aizvadītajā nedēļā," atklāj Juris Jalinskis.

Juris Jalinskis ikdienā dienasgrāmatu neraksta uz papīra vai datorā, taču savā ziņā kas līdzīgs katru vakaru notiek viņa domās un prātā, un tā ir ļoti svarīga viņa garīgās dzīves sastāvdaļa.

„Savā ziņā tāda katras dienas pārskatīšana man notiek tīri saskaņā ar manu garīgo dzīvi, jo mums kā garīdzniekiem dienas noslēgumā pirms mēs dodamies pie naktsmiera ir kādas 15 minūtes jāpavada tādā īpašā lūgšanā un tā iesākas ar sirdsapziņas izmeklēšanu," atklāj Juris Jalinskis.

"Mēs paraugāmies uz aizvadīto dienu, un parasti iesākam ar to, ka izejam cauri visam, kas šodien ir bijis skaists un jauks, sākot ar ļoti ikdienišķām lietām kā labs laiks ārā vai garšīgas brokastis vai pusdienas, par ko arī vienmēr gribas pateikties Dievam, ka tas tika piedzīvots šai dienā, vai par jaukiem cilvēkiem, ko esi saticis. Un, protams, otrā daļa ir, kad tu paskaties uz sevi, kuri ir bijuši tie brīži, kad neesi bijis uzdevuma augstumos tā, kā vajadzētu būt.

Tas viss mobilizē uz to, lai skaidri sev pateiktu, kas ir pozitīvs un labs izdevies tavā dzīvē un kur vēl vajadzētu pilnveidoties. Un tāpēc es domāju, ka savā ziņā tā dienasgrāmata, ko es rakstīju šīs nedēļas."

Pirmdiena, 8. maijs

Pirmdiena – varētu pat kaut kur teikt, ka tā ir neoficiāla katoļu priesteru brīvdiena. Jo ir pagājusi darba nedēļa, kas savu kulmināciju parasti sasniedz svētdienā, kurā ir jāvada Dievkalpojumi, jāuzklausa grēksūdzes un jāsatiekas ar daudziem cilvēkiem.

Tāpēc šodien ir labi jāizguļas. Ir jāiet izstaigāties gar jūru. Protams, neizpaliekoša lieta, ne tikai brīvdienā, bet arī ikdienā, ir meditācija un lūgšanas dzīve, jo esmu “garīdznieks”, un tātad, tas gandrīz ir profesionāls pienākums – lūgties. Tāpat kā juristam, skolotājam vai mehāniķim ir jāpilnveidojas savā profesionālajā izaugsmē, tāpat arī garīdzniekam svarīgi ir kopt garīgo dzīvi. Un brīvdiena ir visatbilstošākā diena, lai ietu uz šo mērķi. Dzīves ritms tik bieži uzņem tādus apgriezienus, ka reizēm tam netiec līdzi.

Ir nācies dzirdēt, sevišķi biznesā iesaistītos cilvēkus sakām – kas apstājas, tas ir pazudis. Bet bieži vien pazudis ir arī tas, kurš nekad neapstājas. Tāpēc šodien mazliet ir jāsamazina dzīves ritms, lai pabūtu vienatnē ar sevi un, protams, ar Dievu.

Otrdiena, 9. maijs

Šī bija ļoti parasta darba diena. To varētu nosaukt par monotonu darba dienu, jo pārsvarā to pavadīju lasot, pārdomājot un strādājot pie datora. Domāju, ka šāds, zināmā mērā apslēpts, jeb uz ārieni neredzams darbs arī ir ļoti svarīgs. Caur to es sagatavojos priekšā stāvošajiem pienākumiem Baznīcas tiesā, kur būs jāizskata ar laulībām saistītie jautājumi. Tāpat ir jāgatavojas lekcijām Garīgajā seminārā. Un pamazām jau ir jāsāk domāt par nākamās svētdienas Dievkalpojumiem, uz kuriem būs jāsagatavo sprediķi.

Strādājot vienatnē, nevienam nemanot - šo darbu varu salīdzināt ar tiem 30 gadiem, kurus klusībā un apslēptībā dzīvoja Kristus. Šis laiks nav mazāk svarīgs par mums labi zināmajiem trim gadiem, kurus Jēzus veltīja savai publiskai darbībai.

Patiesībā ikdienas monotonā dzīve nedrīkst tikt uzskatīta par kaut ko nomokošu, vai vēl vairāk - cilvēku iznīcinošu.

Trešdiena, 10. maijs

Šodien mani gaida darbs Baznīcas tiesā, kur strādāšu līdz astoņiem vakarā. Galvenokārt šis darbs būs saistīts ar dažādu laulības gadījumu izskatīšanu. Pašreiz strādāju pie četriem tiesas procesiem, lai labvēlīga iznākuma gadījumā cilvēkiem varētu atzīt viņu iepriekšējo laulību par nederīgu, un lai viņi varētu noslēgt jaunu laulību. Diemžēl rindā gaida vēl daudzi desmiti gadījumu.

Visas šīs iesniegtās lietas norāda uz to, cik reizēm ir grūti šodienas pasaulē nosargāt divu cilvēku, vīrieša un sievietes, sākotnējo mīlestību. Protams, nevar visu vispārināt, katrs gadījums ir specifisks, tomēr bieži var redzēt, kā patērētāju sabiedrības mentalitāte ir ienākusi arī cilvēku attiecībās. Diemžēl daudzi, stājoties laulībā, pielieto gandrīz vai tos pašus patērētāju sabiedrības principus - “iegādājies, lieto, un kad ir nolietots, tad met projām, lai iegādātos atkal kaut ko jaunu”. Bet mīlestība un attiecību veidošana, tāpat kā jebkura vērtīga lieta dzīvē, pieprasa lielu uzmanību un piepūli. Ja tavās rokās ir nonācis ļoti dārgs un trausls priekšmets, tad katru soli sperot uz priekšu, tev to jādara ļoti uzmanīgi, lai tas nenokristu un nesaplīstu. Tāpat tas ir ar mīlestību laulībā.

Ceturtdiena, 11. maijs

Šodien bija jādodas no mājām ārā diezgan agri, jo auto servisā biju rezervējis tehnisko apkopi savam autiņam. Atstājis mašīnu tur, devos ar tramvaju uz Rīgas Garīgo semināru. Šodien bija eksāmenu pieņemšanas diena. Studenti, kā vienmēr bija gatavojušies diezgan labi. Protams, vienam izdevās labāk nokārtot eksāmenu, citam ne tik labi, bet nokārtoja visi. Dodoties pie topošajiem priesteriem un lasot viņiem lekcijas, bieži vien pārdomāju un augsti novērtēju viņu izvēli attiecībā uz turpmāko dzīvi.

Atceros kādreiz, kad pats vēl mācījos Garīgajā seminārā astoņdesmitajos gados, pie mums bija ciemos atbraukuši garīdznieki no Vācijas. Viņi tad apbrīnoja to, ka padomju sistēmas laikos, kad ticība Dievam tiek apspiesta, tik un tā ir jaunieši, kas vēlas kļūt par garīdzniekiem.

Protams, katram laikam ir savi izaicinājumi, tomēr uzskatu, ka padomju laikā daudziem veltīt savu dzīvi Dievam varbūt pat bija vieglāk. Jo tā bija viena no nedaudzajām sfērām, kurā tu iekšēji juties pilnīgi brīvs.

Šodien vajadzētu ne mazāk apbrīnot jauniešus, kuri no milzīgā iespēju daudzuma, kādas piedāvā mūsdienu pasaule, tomēr izvēlas iet šo garīgās dzīves ceļu. Lai viņiem veicas!

Piektdiena, 12. maijs

Šodien, risinot dažādus sadzīviskus jautājumus, uz dienas beigām jutos kaut kur iekšēji iztukšots. Kaut ko izdevās izdarīt no ieplānotā, un kaut ko nē. Reizēm šķiet, ka šādas dienas gribas vienkārši norakstīt. Visi esam cilvēki, un ne pārāk viegli izdodas pārdzīvot to, kad nejūties par kaut ko gandarīts.

Sestdiena, 13. maijs

Rīt būs Mātes diena. Un tā kā svētdiena man būs jāpavada Jūrmalas draudzēs, tad sestdienas pēcpusdienā ar nelielu dāvanu braucu apciemot savu mīļo mammu. Šis apciemojums, tāpat kā citi, bija ļoti vienkāršs un sirsnīgs. Mamma, kā vienmēr, bija sarūpējusi pusdienas, un mēs vienkārši baudījām viens otra klātbūtni.

Domājot par savu mammu, vienmēr pārņem gan pateicības sajūtas, gan arī kaut kur jūtos parādā viņas priekšā. Ja visās citās dzīves sfērās, justies par parādnieku nav nemaz tik patīkami, tad tieši tā justies mammas priekšā – patiesībā, tā ir ļoti cēla sajūta. Tas ir tas mazais paldies, ko sevī nesu, jo nekad nevarēs līdz galam atlīdzināt viņai par visu, ko esmu saņēmis un turpinu saņemt.

Svētdiena, 14. maijs

Svētdienas rīts. Jau pats vārdu salikums šķiet daudzsološs.

Lai arī visas dienas pieder Dievam, tad svētdiena ir īpaša. Visā nedēļas gājumā tā ienes kaut kādu neredzamu līdzsvaru. Tēlainā Bībeles valodā runājot, arī pats Dievs sešas dienas strādāja, bet septītajā atpūtās.

Šāds dzīves ceļš tiek iezīmēts arī cilvēkam. Starp citu, arī šodienas sprediķa tēma bija par Jēzus vārdiem, kurš teica: - “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība”. Tāpēc šodien vēlējos runāt par cilvēka dzīvi, kā par skaistu ceļojumu. Taču cilvēka dzīves ceļojumu nevar salīdzināt ar precīzi iezīmētām ceļa kartēm. Cilvēka dzīves ceļš tāds nav. Tas ir daudz elastīgāks. Un tieši tāpēc ir ļoti svarīgi nekad nepazaudēt savā dzīvē to pašu galveno ceļu, kas ir pats Dievs. Ejot pa šo ceļu, mēs, lai arī varbūt piedzīvosim dažādus negaidītus pagriezienus savā dzīvē, tomēr tie mums nenesīs vilšanos. Jo, ja cilvēks savā dzīvē atrodas uz šī ceļa, kas ir Kristus, ja viņš nemitīgi sarunājas ar Dievu par katru priekšā stāvošo ceļa posmu, vienalga lai kāds tas arī nebūtu, tad varam būt droši, ka esam pareizā vietā, ka neesam nomaldījušies. Tieši pretēji, - tad mēs saprotam, ka tieši šis posms, kur mēs katrs pašreiz atrodamies – ir tas īstais, un cita labāka nevar būt. Sapņot par kaut ko citu, ko nevaram ietekmēt un mainīt, būtu tikai veltīga laika tērēšana un bēgšana no realitātes.