Šī ir reize, kad radioviļņos varam iepazīstināt ar kādu mūsu valstij piederīgu cilvēku, ar viņa dzīves stāstu, atziņām un uzzināt, cik dažādas un interesantas dzīves ieauž Latviju visas pasaules kartē. Šoreiz Latvijas dienasgrāmatu raksta Toms Juhņevičs, mūziķis, komponists, šobrīd Rīgā dzīvojošs talsenieks, kurš savā vēl krietni jaunajā dzīvē ir pieredzējis dažādus līkločus un pārbaudījumus, kāpumus un kritumus un saka, ka viņa dzīvē tagad ir divas dzimšanas dienas. Pirmā – ir jau rīt, 3. aprīlī.  

„Kad es biju mazs, bija pāris reizes, kad mana dzimšanas diena iekrita Lieldienās. Šobrīd šī dzimšanas diena – 3. aprīlis, ir viena, bet ir vēl cita – 18. oktobris un vēl vairākas. Šobrīd ir tā, ka katra diena ir kā dzimšanas diena, piedzimšana no jauna, katru pieņemu ar pateicību. Man ļoti tuvs  ir tas, ko ir sacījis Romas pāvests Jānis Pāvils II: „ Rītdiena sākas šodien vai šajā brīdī”, respektīvi, ja kaut kas ir izlemts, kāda rīcība, tad tā ir jāatliek nevis uz rītdienu, bet jādara tieši tagad,”" atklāj Toms Juhņevičs.

Talsu Mūzikas skola, Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola, Latvijas Mūzika akadēmija, Džuljarda skola un Anglijas Karaliskā mūzikas akadēmija ir Toma muzikālās izglītības punkti. Laureāta gods klasiskās un džeza mūzikas pianistu konkursos, piedalīšanās Teātra Observatorijas izrādēs, vairāki radio hīti, albumi "Domas/Thoughts" (2010) un „Emotions”(2013).  Mūzika caurvij arī Toma dienasgrāmatu.

"Agrāk sava veida dienasgrāmata bija mani dzejoļi un mana mūzika. Tagad, bieži redzot, ko ir uzrakstījis dzejnieks vai uzzīmējis mākslinieks, man uzreiz ir skaidrs viņa dvēseles stāvoklis.

Agrāk arī savos dzejoļos vai īsrindēs es runāju par sevi, arī dziesmu tekstos. Dienasgrāmatu sāku rakstīt oktobrī un tad katru dienu. Tas bija viens no veidiem, ko man ieteica darīt un ko es arī darīju sevis disciplinēšanai. Tā bija domu pierakstīšana un arī iespēja izteikt domu vārdos. Tas ir paliekoši. Bet agrāko laiku dienasgrāmatas, un šodien man līdzi ir daži piemēri, nāk caur dzejoļiem un mūziku," stāsta Toms.

Ar Tomu Juhņeviču izstaigājam viņa dzīves svarīgākos posmus dienasgrāmatā, kas piefiksēta mūzikā.

"Kad iznāca mans pirmais albums, es biju skrienošs un īsti nesapratu, kas ar mani notiek. Toreiz vienai dziesmai bija piedziedājums: „Prom no tevis, prom no sevis, prom no visa, kas sāp.” Man tobrīd likās, ka es no tā visa varu vienkārši aizlaisties prom, bet tad tas viss nāca atpakaļ. Man ir dziesma ar nosaukumu „Manas domas”, kas ir nozīmīgs pieraksts, kas ilustrē tā brīža dvēseles stāvokli," atklāj Toms.

Pirmais ieraksts. „Manas domas”

Vēlāk, kad darbojos „Teātra observatorijā”, es dzīvoju mazā dzīvoklītī Blaumaņa ielā. Vakarā apsēdos, un lija lietus. Man likās, ka kāds ar mani runā, bieži tas bija mūzikā, bet blakus nebija klavieru un es uzrakstīju dzejoli: „Maza lietus pile pārtrauc manu domu, tā it kā nemitīgi uzstāj: Turpini, neapstājies, nekautrējies no tā, kas esi. Tāpat kā es turpinu un neapstājos, nekautrējos no tā, kas esmu. Esmu lietus pile. Kas esi tu?”.

Otrais ieraksts. „Stokholma naktī”

It kā ļoti vientulīgi, bet ar kādu cerību es staigāju naktī pa Stokholmu un vēlāk šeit, Radio, es ierakstīju albumu „Emotions”, kur ir skaņdarbs „Stokholma naktī” un tam galvenā ir noskaņa.

Trešais ieraksts. Čaikovska 6. simfonija

Trešais bija tāds zīmīgs punkts, kad uzrakstīju lielu skaņdarbu vienam teātrim. To gribēja izrādīt, bet teātris bankrotēja. Paliku viens pats ar savu gabalu. Tajā brīdī īsti nezināju, kur iet. Apkārt daudzi cilvēki ieteica mainīt profesiju. Biju kā no laivas izmests. Man nāca virsū depresīvas un šausmīgas domas. Jau iztēlojos savu kapa pieminekli. Uz tā gribēju, lai ir rakstīts: „Man nav nekā svarīgāka par dažām skumju asarām, klusībā izraudātām sīkos, sīkos pilienos, lai neredz neviens, kas man ir bijis svarīgs un nozīmīgs.”

Šādos brīžos ļoti bieži klausījos Čaikovska 6. simfoniju. Es to nevaru bieži klausīties, bet tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem pasaules mūzikas vēsturē. Vienu brīdi, kad dzīvoju Portugālē, klausījos, kā Marisa Jansona diriģēts to izpilda Norvēģijas orķestris. Čaikovskim kā komponistam, manuprāt, ir milzīgais talants, Dieva dāvana, melodiskums un reizē visaugstākā ranga profesionālisms. Toreiz šis darbs ar tā brīža dzejoli, par ko es tagad varu pasmieties…, bet tas tiešām bija zīmīgs brīdis un tas bija diezgan traki…

Ceturtais ieraksts. Andrea Bočelli „Es ticu”

Pirms diviem gadiem aizbraucu pie kāda priestera, jo sapratu, ka esmu sevi galīgi izdzēsis, un tad sākās šis savā ziņā mokošais process, kas ilga divus gadus ar labākiem un sliktākiem posmiem. Atceros, bija tāds zīmīgs brīdis, kad tīrīju sauso tualeti. Tur, pie pirtiņas, bija tāds milzīgs spainis, un smaka bija nenormāla. Man vajadzēja izrakt milzīgu bedri un to visu ierakt zemē. Bet vēl tajā brīdī savā galvā es spēlēju koncertu Karnegiholā, un tobrīd man bija nesaprašana, kur es īsti atrodos.

Pēc tā spaiņa iztīrīšanas es ar visām drēbēm iegāzos upē.

Tas ir brīdis, par kuru es šobrīd esmu ļoti pateicīgs, jo laiks pie šī priestera man bija vīrišķības skola. Es sāku apzināties, ka esmu ne tikai mākslinieks un no sevis kaut ko sadomājos, bet, ka es esmu arī cilvēks, vīrietis un ka man ir jāattīstās arī tajā plānā, lai es sāktu sevi cienīt.

Tas bija laiks ar celšanos katru dienu agri no rīta, ar lekšanu upē aukstā ūdenī. Tobrīd bija ļoti smagi, bet tagad es esmu pateicīgs par absolūti visu, jo iemācījos arī daudz ko darīt ārpus klavieru spēlēšanas, filozofēšanas par nākotni un ilūziju būvēšanas ne tikai mūzikā, bet arī attiecībās, dzīves uztverē.

Vienā brīdī sapratu, ka man ir kaut kas jāmaina. Tad es nonācu īpašā vietā un satiku vienu īpašu cilvēku, kurš man pateica: „Tu nemelo. Šeit tu vari nemelot. Te nevienam nav jāizliekas.”

Tajā brīdī apsēdos un man īstenībā palika viegli, jo es beidzot uz sevi paskatījos no sava viedokļa, nevis no sabiedrības skatu punkta, kas man agrāk bija ļoti svarīgi.

Tagad to domu esmu atmetis, jo tas ļoti daudz laika paņēma. Pagāja pāris dienas, un es beidzot paskatījos uz savu rīcību ļoti reāli. Un tad pienāca 18. oktobris, kad es izstāstīju savu dzīves stāstu un beidzot to izdarīju godīgi. Godīgums ienāca manā dzīvē, un es beidzot biju godīgs pret sevi un vēlāk kļuvu godīgs pret citiem.

Šo 18. oktobri esmu iezīmējis savā dienasgrāmatā, kur rakstu, ka jūtos tā, kā būtu nospēlējis koncertu.

Man tika nodota Ričarda Rora grāmata „Ar elpu zem ūdens. Garīgums divpadsmit soļos”, kur viņš ļoti saprotamā veidā skaidro, kā garīgums izpaužas ikdienas dzīvē. Tas bija brīdis, kad biju uz ceļiem un sapratu, ka esmu tikai cilvēks, ka man ir jāmainās un jāattīstās, ka es nevaru būt tāds, kāds biju agrāk. Tagad es katru dienu mācos kaut ko jaunu, man ir interesanti gan mūzikā, gan attiecībās, gan visā šajā dzīves kompleksā.

Man ļoti patīk Andrea Bočelli dziesma „I believe” jeb „Es ticu”. Tā ik pa laikam skan man galvā, un ik pa laikam es to improvizēju uz klavierēm. Nesen biju ciemos pie sava onkuļa, pie kura es arī dzīvoju, kad sāku mācīties Rīgā. Viņš ir fiziķis, ļoti gudrs zinātnieks, daudz ir arī piedalījies eksperimentos. Un viņš man saka: „Zini, Tom, Dievs laikam tomēr ir.” „Ir, ir,” es saku. Viņa sieva sacīja: „Nu, nomainīsim tematu, parunāsim par ko citu,” un tad es viņiem uzdevu jautājumu: „Kā jūs satikāties?” Un tad viņš nosauca tādu ķēdi – ticība, cerība un mīlestība.

Tas ir arī manā dzīvē – brīdī, kad ienāca ticība, parādījās cerība un atnāca mīlestība.”

Piektais ieraksts. Dziesma „Cerība”

Tas bija pirms diviem mēnešiem. Bija svētdiena. Ar draudzeni bijām aizgājuši uz vienu baznīcu un pēc tam uz otru. Pēc tam aizgājām mājās, un es sēdēju uz palodzes, un viņa man prasa - kas ar tevi ir noticis? Es īsti tajā brīdī nesapratu. Man iestājās miers, krāsas un ļoti tāds īpatnējs stāvoklis. Ja agrāk man likās, ka iedzerot var atbrīvoties, tad salīdzinājumā ar šo izjūtu, iedzeršana ir pilnīgs nekas. Tās gaismas, brīvība un mīlestība...

Teicu draudzenei: „Nu, iedod roku! Parādīšu.” Un es saņēmu viņas rokas, un viņa sāka raudāt. Vaicāju, kas viņai notika, un viņa sacīja, ka viņā ielijusi gaisma un kas dziedinošs. Baznīcā to dēvē par Svētā Gara pieskārienu. Tas ir milzīgs brīnums. Arī mūzikā ir šādi brīži, kad notiek kaut kas maģisks, kad es atbrīvojos un ļaujos pārdabiskajam, Dieva spēkam, mīlestībai un enerģijai. Katra diena ir kā dāvana.

Piektais ieraksts komponista Toma Juhņeviča dienasgrāmatā ir arī par dāvanu - jau 4.aprīlī Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā būs Toma autorkoncerts ar nosaukumu „Garīgā cīņa – piedzimšana”. Būs ērģeles, klavieres, solisti un arī kāda īpaši šim notikuma radīta mākslinieka Miķeļa Fišera glezna.