Ik dienas ar mums notiek brīnumi. Nekas, gandrīz nekas nenotiek pēc iepriekš galvā sakārtota plāna vai ikdienas pienākumu saraksta. Galvenais ir atrast sevi. Atrast sevi starp lietām, notikumiem, pienākumiem un sevi sevī pašā. Ir tikai jāparaugās uz sevi no malas. Izklausās vienkārši, bet tā nebūt nav. Tādās noskaņās saulgriežu laika dienasgrāmatu šoreiz piedāvā divi jaunieši no Preiļu novada Aizkalnes. Guna Egle un Andris Kažemāks pirms dažiem gadiem lielpilsētas drūzmu iemainījuši pret kluso vectēva pagalmu, kur būt tuvāk dabai un netraucēti nodarboties ar savām sirdslietām. Guna no dažādiem materiāliem meistaro krāsainus sapņu ķērājus, savukārt, Andris rada mūziku no dabas skaņām. Kā jau lauku cilvēkiem, jauniešiem ir arī savs piemājas dārzs, krāšņs pagalms un sakoptas ēkas, tomēr Guna un Andris sadzīviskām nepieciešamībām naudu pelna un arī tērē citādāk.

Jaunie cilvēki saimnieko no Andra tēva mantotajās mājās. Tomēr citādi. Citādi, nekā dažkārt sabiedrībai gribētos. Ne Guna, ne Andris nestrādā algotu darbu, dabas veltes meklē pļavā, mežā un savā mazdārziņā, bet naudas līdzekļus sadzīviskām vajadzībām iegūst, palīdzot saimniecībā sirmajai kaimiņienei vai blakus sētā dzīvojošajam onkulim.

“Bagāts no tā nepaliec, bet tomēr dzīve skaistāka”, saka Andris. “Man liekas, ka es laukos atradu vairāk sevi, ar ko es gribu nodarboties, kas man vispār dzīvē patīk. Pie dabas dzīvot ir daudz foršāk nekā pilsētā (..) es aizbraucu uz pilsētu, man vai nu galva sāp vai nu es nevaru pa nakti izgulēties, jo trokšņu daudz.”

Ir tikai dažas nodarbes, ko Guna un Andris dara atsevišķi. Pārsvarā Andris ir tas, kam nepatīk darboties vienam.

Aizkalniešu Gunas un Andra dienasgrāmatā un tās tapšanas gaitā ielūkojās žurnāliste Dace Dambe.

“Katru dienu ir kaut kas pilnīgi savādāks. Vienu dienu mēs vienkārši pamostamies, aizbraucam līdz veikalam, nopērkam kaut ko sagatavot paēst, un tad vai nu mēs darbojamies tepat pa teritoriju, uzkopjot to (..) vai arī izbraucam ar velosipēdiem kaut kur uz mežu,” savu dienas ritmu, dzīvojot laukos, atklāj Guna.

Lai gan dzīvo laukos kopā ar vien diviem suņiem un diviem kaķiem, viņi te nejūtas kā vientuļnieki. Guna un Andris jau astoņus gadus uzturā nelieto gaļu, olas un zivis. Kad žurnāliste Dace Dambe jautā, kādēļ, Andris atbild – es nezinu nevienu iemeslu, lai es to darītu. Viņam negaršo kafija, viņš necieš tēju, bet slāpes veldzē ar akas ūdeni. “Man laimei ļoti maz vajag. Viss, kas man vajadzīgs, ir atrodams laukos,” paskaidro Andris.

Skolas laikā Guna dienasgrāmatu esot rakstījusi, taču nesaprotamu iemeslu dēļ, to vairs nedara. Taču Andris dienasgrāmatu nav rakstījis vispār. Uzaicinājumu piedalīties šajā raidījumā Guna ar Andri pārsprieda zibenīgā ātrumā. Viņi katru jaunu lietu uztver kā izaicinājumu vai pat pārbaudījumu, iespējams, tādēļ arī ļāvās zināmai avantūrai. Šī ir neparasta un pat ekskluzīva dienasgrāmata, jo Guna un Andris dienasgrāmatu uztver kā kaut ko tik ļoti personisku.

 

Pirmdiena

Dienas garumā izdarot daudz svarīgus darbus, dzīvojot tā pa īstam neskaiti dienas, ne stundas, ne minūtes. Laiks notiek pēc saules, skatoties uz to no mana skatu punkta. Pirms saule ieripo koku galotnēs, paspēju arī nedaudz paravēt dārzu, jo labāk to darīt laicīgi, lai nepavadītu tur krietni vairāk laika. (..)

Arī šodien turpinās mūsu eksperimenti ar ēdieniem. Jau otro dienu ēdam spilgti zaļu spinātu pastu, spinātu pankūkas un mērci. Gan izskatās, gan garšo lieliski.

Otrdiena

Aktīva diena ar velobraucienu pēc garšīga lauku siera. Mēs braucām ļoti ātri, jo – vai nu ātri, vai nu ļoti slapji. Lija. Ļoti stipri lija. Tajā laikā braucām no tuvākā veikala Aizkalnē, kur mūs vienmēr apkalpo bez rindas jauka pārdevēja. (..) Pēc lietus laiks kļuva vēsāks. Mājās gan laiks mums netraucēja pagatavot auksto zupu.

Vakaru pavadīju, sagatavojot materiālu paklājiem.

Trešdiena

Un jau uzreiz vakars. Diena sākās pārāk strauji, kā kaut kāds palaists mehānisms – virpulis griežas un tiek saslēgti notikumi. Te mēs ēdam garšīgus kartupeļus un te mēs jau braucam pa meža ceļu, apbraucot peļķes. (..) bija doma ierakstīt domas, bet tā tur arī palika. Runājām un klausījāmies pasauli, mežu. Man līdzi bija grāmata un vieta lasīšanai vairāk nekā piemērota. Varēju atļauties lasīt skaļi līdz dzirdēju – eu, mums jābrauc! Par steigu liecināja arī mākonis, kurš strauji tuvojās. (..)

Ceturtdiena

Es un tu – tā, kā mums patīk. Šodien tikai mūsu radošie darbi. Pamodos agrāk, lai sagaidītu siltu dienu, bet pārsteidza vēsums. Vasaras mēdz būt dažādas un tā tam būt. Lai vai kā, ir jāizbauda un jāizdzīvo katrs mirklis. Tie mēdz būt stipri dažādi. Personīgi man mīļākas vasaras ir tad, kad tu naktī vari izkust nevis nosalt.

(..) Migla kļuva vēl iespaidīgāka, kā neiet tai pakaļ un tad apstāties, apgriezties un skatīties atpakaļ, no kādas miglas esi iznācis. Tāda maģija, savādi un neparasti, vienkārši migla.

Piektdiena

Šorīt ir tik neparasts klusums. Atkal kāds nogriezis pasaulei skaņu. Te tā mēdz gadīties diezgan bieži. Man patīk, ka var paklausīties klusumu.

Sestdiena

Mani pamodināja kaķi. Jau vairākas naktis guļam citā vietā. Ir savādāk un arī miegs ir saldāks. (..)

Kamēr līst, ir jauki pavadīt laiku kopā ar ciemiņiem. Ir jauki tā satikties, pasēdēt, parunāt. Abi kaķi arī ir kopā ar mums, tie vienmēr ir kaut kur tuvumā.

Svētdiena

Cik bieži tu ieklausies vasaras vakarā un ko tu tur spēj saklausīt? Šī pasaule ir brīnumu pilna. Svētdienas ir miera dienas. Vienkārši tāpēc, ka tā ir. Šodien sarunas un stāsti, smaidi un laiks paskrien nemanot.

 (..) Vienmēr novērtējiet iespēju dzīvot – tā ir vislielākā dāvana! (..) un es nekur citur nevēlos būt, jo man patīk te...”