Nedēļas laikā viņš piedzīvojis divas filmu pirmizrādes un atkal jaunu studentu birumu Mākslas akadēmijā. Savas pārdomas par to Latvijas dienasgrāmatā dokumentējis scenogrāfijas maestro Andris Freibergs. 

"Pie Latvijas Nacionālās operas dienesta ieejas viņš mani jau gaida – scenogrāfijas leģendu un operas galveno mākslinieku Andri Freibergu esmu pierunājusi rakstīt dienasgrāmatu par laiku, kad viņš piedzīvojis divas filmu pirmizrādes. Vienā pats filmējis, otrā filmējies, turklāt divu gadu garumā," atklāj raidījuma autore Māra Rozenberga. "Man šķiet ļoti saistoši dzirdēt, kāda bijusi šī nedēļa Andra Freiberga sajūtās. Sākumā gan pie aizskatuves pieradušais mākslinieks par kārtējo publicitātes devu nav sajūsmā, tomēr galu galā piekrīt dokumentēt šo laiku, jo dienasgrāmatas formāts ļauj to darīt nesteidzīgi – rakstīt, pārlasīt un uzrakstīto pārdomāt."

„Katru dienu esmu uzrakstījis uz atsevišķas lapas. 7. - 13.septembris,” laika nogriezni ieskicē Freibergs. „Kas attiecas uz dienasgrāmatām vai tādām personīgām lietām, man ir plānotājs, kurā reizēm pierakstu, ja ir kāds svarīgs notikums, vai kāds mīļš cilvēks aiziet mūžībā… Bet tādai publiskai plosīšanai, man liekas, tur jābūt kaut kam īpašākām par tādām vienkāršām, ļoti subjektīvām pārdomām.”

Ceturtdiena

Šovakar sezonas atklāšanās koncerts. Rudens ir tik daudz notikumiem pilns – “Homo Novus” nedēļas garumā, Ilmāra Blumberga izstāde, pirmizrāde iestudējumam “Marķīze de Sada”. Visu paspēt gandrīz neiespējami. Vakarā koncerts operā, kur atbildība par skatuvi uzdota man. Programmā pieteikumi nākamas sezonas jauniestudējumiem.

Dzīvoju līdzi basketbola spēlēm. Vakara stundā pasaciņas vietā sporta ziņas. Es patiešām dzīvoju līdzi, esmu riktīgs līdzjutējs. (..) Vēl visi viņi dzied Latvijas himnu, kas mani ļoti aizkustina. Tas tiešām ir Latvijas lepnums. Dažubrīd politikas kontekstā to nenovērtējam.

Izrādās, Māksla akadēmijā Andris Freibergs bijis Scenogrāfu nodaļas viens no aktīviem spēlētājiem. Un spēle ir savā ziņā izrāde.

Piektdiena

Saņēmu labu vērtējumu par vakardienas koncertu. Gribi vai ne, tas ir patīkami. Skunste uztaisīt ar mazu finansējumu mākslinieciski cienīgi darbu, tas man ir saistoši. Rezultāts man pašam bija gandarījums. Netērēju Operas daudz naudu, bet no esošām lietām samontēju jaunu un ne sliktu stāstu.

Pulksten19 filmas “Skaņas, ko redzam: Rīga” pirmizrāde - 24 mākslinieku kopprodukts starptautiskā filmu festivālā. Arī man piedāvāts piedalīties šī kino tapšanā. Pats projekts diezgan netradicionāls – 24 Latvijas māksliniekiem ir iespēja pastāstīt minūtes laikā par savām attiecībām ar Rīgu. Mana izvēle bija man tik zināmā Operas skatuve, varbūt kaut kādā mērā tā bija daļa no “Pasakas par tukšo telpu”.  

Savus pierakstus Andris Freibergs veicis uz baltām A4 lapām, drukātiem burtiem. Dažādās pārdomas atdalītas atsevišķās rindkopās, daudz arī svītrojumu un labojumu. Sākumā neesot domājis, ka uzrakstītais pašam savā balsī būs arī jālasa. Un Andris Freibergs turpina – ar brīvdienām, kuras beidzot var pavadīt mājās.

Sestdiena

Sestdiena un svētdiena mājās. Un ir labi, ja kādam esi vajadzīgs un kāds tevi gaida. Mājas sajūta ir tik īpaša un ne ar ko citu neaizvietojama. Tādēļ arī tik bieži cenšos būvēt māju arī uz skatuves. Būvēju un nojaucu, un sāku no jauna. Visu laiku neatlaidīgi cenšos uzmodelēt savas dzīves telpu. Ir bezgala interesanti katru reizi visu sākt no jauna. Tagad gan to māju iznāk vairāk remontēt, nekā būvēt.

Svētdiena

Tēva diena. Māte un tēvs ir pa priekšu. Pēc tam kalpošana mākslai. Man patiešām liekas, ka nav pasaulē nekā svētāka un lielāka par māti un tēvu. Māksla ir varbūt tā mīlestība tālāk, bet tā ir nākošā lieta. Nerunājot par to, ka daba, viss, kas ir ap mums, ir tik globāls un liels un skaists, ka bieži vieglprātīgi uzdrošināmies to nedaudz saķēpāt. Ne vienmēr atbildības sajūtu jūtam pret to, kas ir dabas fenomens.

Dienu sāku un no beidzu ar “Mūsu Tēvs debesīs...”

Jau četrdesmit sešus gadus Andris Freibergs ir arī savas alma mater – Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs. Un tas, ko pasaulē pazīst kā Latvijas scenogrāfijas skolu, lielā mērā uzskatāms tieši par Andra Freiberga skolu. To apliecina arī pirms diviem gadiem Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē pirmoreiz piešķirtā Scenogrāfijas skolotāja balva, ko saņēma tieši Andris Freibergs. Par darbu, kas iedvesmojis scenogrāfu paaudzes. Freibergs saka – akadēmijā joprojām jūtu, ka varu kaut ko dot. Scenogrāfa dienasgrāmata fiksējusi arī mācību gada pirmo tikšanos ar atkal jauniem scenogrāfijas censoņiem.

Pirmdiena

Pulksten 12 nodarbība ar studentiem. Lai labi novadītu stundu, tas nav atkarīgs tikai no manis. Tā ir saruna, kā zināms, sarunai ir vajadzīgi vismaz divi.

Viņi sāk saprast, ko mēs no viņiem gaidām un es sāku saprast, kāds viņi katrs ir. Tas ir ļoti svarīgs. Kamēr mēs pielāgosimies viens otram, kāds mirklis paies. Mana frāze, ar kuru sāku un beidzu: “Teātrī ir iespējams viss. Teātris nav dzīve, tur atkarīgs no mākslinieka un cilvēka.”

Uzdevums. Mājās nākot nopirku auzu pārslas un maizi. Mēs rīta maltītē jau cik gadus ēdam auzu pārslu putru un man viņa neapnīk. Kur ir tas noslēpums?

Otrdiena

Šodien manam skolotājam Gunāram Zemgalam svētku diena - 83 gadu jubileja. Domās sūtu viņam laba vēlējumus, pats būtiskais – optimismu un lai turas veselība. Agrāk labas veselības vēlējumus pieņēmu kā pieklājības normu, tagad tā pa īstam saprotu, cik tas ir svarīgi.

Rīt filmas “Pasaka par tukšo telpu” pirmizrāde. Priekš manis gana grūts un neierasts notikums. Pēc tradīcijas mana vieta ir skatuves kulisēs vai tumšajā zālē. Bet tagad režisore Krista Burāne savā filmā man iedalījusi Andra Freiberga lomu. Šī ir tā reize, kad drīkst dzīvot paštēlā.

Filmu rīt skatīšos pirmo reizi, ļoti ceru, ka nebūs stāsts tikai par mani, bet kaut kādā mērā dokuments par to, kas noticis ar scenogrāfiju pusgadsimta garumā. Kas no tā paliks pāri? Filmā piedalās makets no “Stikla zvērnīcas”, kuras pirmizrādes datums ir 1969. gads. Režisore Māra Ķimele. Pēdējais makets ir izrādei “Jevgeņijs Oņegins. Komentāri.” Kas ir 2011. gads. Vairāk nekā 50 gadi...

Trešdiena

Filmas pirmizrāde. Adrenalīna deva ir liela, kaut satraukties nav īsti iemesla. Stāsts par mani balstās uz režisores Kristas sajūtām, pierādot to, ka tukšā kaste vislabāk raksturo pasauli, kurā dzīvojam. Lai tiktu pie šis tukšās telpas, ir ļoti garš ceļš ejams. Viss ir Kristas rokās, un paldies viņai.

Vēl - tagad pilnībā saprotu, ka Valdis Celmiņš ir izcils kino operators, filmas gadījumā saukts arī par scenogrāfu. Viņa bildes ir tik jaudīgas. Tas ir izcili. Paldies par mūziku Reinim Sējānam, paldies par animācijām, paldies visiem, kas tik daudz laika vadīja kopā ar un ap mani. Paldies!

 

Sarunas beigās Andris Freibergs šķietami atviegloti uzelpo, ka filmas izraisītais publicitātes vilnis nu ir beidzies. Bet uzrakstītais paliks nesteidzīgām pārdomām. „Latvijas dienasgrāmatā” scenogrāfa Andra Freiberga piezīmes viņam ļoti īpašā nedēļā no vienas pirmizrādes līdz otrai, kuras savieno tukšās telpas pasaka. Tā ieskanas Freiberga uzņemtajos kadros filmas „Skaņa, ko redzam” pēdējā minūtē un izaug par simfoniju Kristas Burānes dokumentālajā filmā ar Reiņa Sējāna mūziku.