Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos un arī konkursa „Gada glezna” laureāte, māksliniece Guna Millersone dalās piedzīvotajā trešās ekspedīcijas laikā pa Talsu mākslinieka un īstena eiropieša, par kluso ģēniju dēvētā Frederika Fībiga pēdām.

Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators Frederiks Fībigs dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē. Pirms vairāk nekā 100 gadiem viņš atstāja Talsus, lai dotos uz Parīzi un pēc tam apceļotu vēl vairākas Eiropas valstis, gleznojot, iedvesmojoties un radot darbus, kas joprojām glabājas privātkolekcijās Francijā, Vācijā, Itālijā un arī muzejos Latvijā. Frederiks Fībigs mira 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestas pilsētas kapos. Tagad viņa darbi izsolēs kļūst arvien dārgāki.

Talsu mākslinieku grupa Gunas Millersones vadībā jau vairākas reizes devusies ekspedīcijās pa Frederika Fībiga pēdām, atrodot arī tās vietas dabā, kuras gleznotājs iemūžinājis savos darbos. Nākamajā gadā Talsu novada muzejā būs skatāma plaša Frederika Fībiga darbu izstāde.

„Satikšanās ar Frederiku Fībigu notika pagājušā gadsimta 80. gados, kad Talsu toreizējā novadpētniecības un mākslas muzejā nonāca monogrāfija par Frederiku Fībigu, ko bija izdevis Strasbūras modernās mākslas muzejs. Uzrunāja arī pati glezniecība,” atklāj Guna Millersone.  „Galvenais tā tonālā puse – ziemeļu ekspresionisms, mūsu krāsu garša, no tās viņš arī tālu neaizgāja. Vienmēr to meklēja arī citur Eiropā. Itālijā atrada daudz kā kurzemnieciska, to arī redzējām trešajā ekspedīcijā Pa Frederika Fībiga pēdām Eiropā.”

Ekspedīcijā piedalījās gleznotāji Guna Millersone, Andris Biezbārdis un Zigurds Poļikovs, tēlnieks Ojārs Feldbergs, fotogrāfs Dainis Kārkluvalks un žurnālisti Andris Kārkluvalks un Ina Strazdiņa.

Pirmā dienā

Sākam tālo ceļu no Pedvāles uz pirmo galapunktu – Lugano, Šveicē, no kurienes savu ceļojumu pa Itāliju 1911. gada augustā bija sācis arī Frederiks Fībigs.

Ja nu Rainis un Aspazija kādreiz satikuši Frederiku Fībigu Lugano ezera krastā. Ko viņi darījuši? Varbūt dejojuši tango? 1911. gadā Rainis un Aspazija Kastaņjolā bija nodzīvojuši četrus gadus. Mēs jau bijām kādu laiku fantazējuši un iztēlojušies par iespējamo satikšanos.

Šajā braucienā mums jāpagūst izdarīt vēl viens darbs – Ojāram Feldbergam Kastaņjolā jāiestāda no Aspazijas „Daukšām” un Raiņa Tadenavas mājām atvestās akmens sēklas.

Otrā diena

Jau Šveicē, Tičīnā, mēģinām justies kā mūsu dzejniekpāris. Nu gan būsim aizbēguši no visiem pēcrevolūcijas draudiem dzimtenē. Un te, aiz kalniem, tā labi noslēpsimies. Dāsna saule, majestātiskas kalnu ainavas, arhitektūra, nesteidzīga dzīves, kas vedina uz atpūtu un mieru. Lugano.

(..) Pārbraucis mājās, Zigurds Poļakovs uzgleznos Lugano ar lieliem glicīniju ziedu ķekariem, atšķirībā no jaunā Fībiga, kurš sava ceļojuma sākumā nevarēja uzgleznot neko. Vēstulēs sievai uz Parīzi viņš sūdzas, ka esot neapmierināts un satraukts, ka viņa ceļabiedrs, krievu mākslinieks Konstantīns Istomins izrādījies egoistisks un nesavaldīgs, tomēr bija jāpiecieš, jo viņš pratis itāliešu valodu.

Mēs paši, ceļojumu ainas un norišu apburti, visu ceļu pavadījām apbrīnojamā saskaņā.

Trešā diena

Dodamies uz Kastaņjolu. Vispirms akmeņu stādīšanas, tad filmēšana. (..) Aspazija pie lielā kazino satiks Fībigu, kurš būs tikko iznācis no spēļu zāles.

Darba dienu noslēdzam ar pastaigu, kāpjot lejā no Kastaņjolas uz Lugano. Šo ceļu neskaitāmas reizes savos staidziņos un garākos pastaigājumos mērojuši arī Rainis un Aspazija. Par Lugāno tapušiem Fībiga darbiem nekādu ziņu nav.

Ceturtā diena

Tūlīt aiz Šveices robežas piestājam Komo. Šķietami ātri izdodas atrast vietu, kur Fībigs abstrakti, šķiet, tā ir viena no pirmajām bildēm, kur viņš pamanāmi aiziet no reālisma. Viņš ir uzgleznojis Komo pilsētās ielas rosīgumu.

Piektā diena

1911. gadā jauno Parīzes  mākslinieku ceļojums no Lugano veda uz Komo, Pizu, Florenci, Romu, Neapoli, Kapri un Dženovu. Mums nebija laika un iespēju precīzi atkārtot šo ceļu. Tagad saprotam, ka ceļojums uz Itāliju jāatkārto vēlreiz, jānonāk līdz Neapolei un Kapri, jāapskata arī Dženova.

Teračinā, toreiz mazā ciematiņa pie jūras, Fībigs, nokļuva pēc Romas, kurā bija uzturējies mēnesi. Šī pilsētas rosība viņam atgādinājusi Parīzi, viņš nejuties omulīgi un vēlēšanās gleznot bija saplakusi. Romā bija tapušas tikai divas bildes. Teračinas ainava un vide viņā atraisīja gleznošanas prieku. Darba skurbumā Teračinā Fībigs bija tik laimīgs kā reti kur citur. Mākslinieku visvairāk sajūsminājis kalns ar olīvkokiem. Te tapa ap 30 olīvkoku zīmējumu visdažādākos variantos un variācijās.

(..) pilsētā valda mazkustīgs pusdienlaiks, klaiņojoši suņi snauž turpat pie domas. Līdzas esošā krodziņa saules brāļi nolīguši ēnā. Kāpēc Fībigs Teračinā negleznoja šādus motīvus, bet tikai olīvkokus? Nospriedām, ka pie vainas varētu būt smalki pelēkzaļais olīvkoku lapotnes tonis, kas viņu sajūsminājis visvairāk. Iespējams. Un to viņš vēlējies uzjaut pēc iespējas precīzi. Varbūt.

Sestā diena

Tālumā ir Bolsena ezers, pie kuru sēžot, Fībigs sievai rakstījis: „Ja es jūtu zemes sirdspukstus, ja es jūtu zemes asins cirkulēšanu, ja man arī tikai aptuveni izdodas to atspoguļoti, tikai tad es dzīvoju. Kā es sajūtu dabu, tāda tā ir.”

Septītā diena

Šī ir Florences diena. Bēgšana no pilsētām un cilvēkiem bija Fībigam raksturīga. Tā vietā viņš priekšroku deva ceļošanai vienatnē, bieži naktis pārlaižot zem klajas debess.  Lielas celtnes, muzeji, jo īpaši tādas pilsētas kā Piza, Florence un Roma, kuras visi apmeklē Fībigu neinteresēja. Kādu muzeja apmeklējumu kopā ar Istominu Florencē Fībigs raksturoja: Mēs svētdien bijām muzejā, es ātri visu apskatīju, vairāk man no tā neko nevajag. Protams, man jāredz visas šīs Romas un Neapoles.”

Bet tā īstā dzīvē viņam notika pa ceļam. Ne vienmēr vajag meklēt debesis, dažreiz zem zābaku zolēm var atrast kaut ko debešķīgāku.

Florence jau aprīlī ir pilna ar tūristiem. Mums gadās braukt ar daudzu tautību bērniem pieblīvētā sabiedriskā transporta autobusā. Tad sāk gribēties atpakaļ uz mājām, uz Kurzemi. Pēc divu dienu brauciena jau bijām Talsos, bet Fībigs Kurzemē neatgriezās nekas. Kaut kāda mērā viņš Kurzemi atrada Elzasā Francijas austrumos, egļu meža ieskautajā Selestatē, kad 1929. gadā uz turieni pārcēlās.

Itālijas brauciens viņam kā māksliniekam deva daudz. Pusgada laikā sagleznotais ļāva Fībigam Parīzē 1912. Gadā sarīkot savu pirmo nozīmīgāko personālizstādi. Tā tika novērtēta kā mākslinieka talanta augstākais apliecinājums un deva viņam ilgi gaidīto atzīšanu Parīzes mākslinieku aprindās. Viņu pamanīja gan dzejnieks Gojoms Apolinērs, gan gleznotājs Pols Siņjaks.