Raidījums Latvijas dienasgrāmata šoreiz ir par Latvijas Radio kolēģi, ārzemju ziņu ekspertu Uģi Lībieti, kura balsi tagad var dzirdēt arī rīta programmās Labrīt!.

Uģim ceļojumi un horizonti nebūt nav sveši, viņš ir veidojis stāstus no daudzām tālām zemēm, bet blakus tam, ka viņš ir žurnālists, Uģis jau daudzus gadus ceļo arī vēl citādi, viņš burā. Maijā Uģis kopā ar pazīstamo jahtu „Spaniel” devās regatē pāri Atlantijas okeānam. Jahta „Spaniel” piedalījās starptautiskajā regatē „Rendez-Vous 2017 Tall Ships Regatta”. Dalība šajā regatē ir vēsturisks notikums Latvijas Burāšanas mācību asociācijai un visai Latvijai, jo pēc valsts neatkarības atjaunošanas „Spaniel” ir otrā Latvijas jahta, kura piedalās šajās sacensībās. Pirms 25 gadiem to vēl ir paveikusi jahta „Bravo”.

Latviešu dalība regatē „Rendez-Vous 2017 Tall Ships Regatta” ilgst četrus mēnešus – no 1.maija, kad Sinešā, Portugālē, tika dots starts 2. sacensību posmam, līdz 3. septembrim, kad regates dalībnieki finišēja Havrā, Francijā. Apmēram 16. septembrī jahta atgriezīsies Latvijā. 

Regate šogad veltīta Kanādas konfederācijas dibināšanas 150. gadskārtai. "Jahta “Spaniel” pieņēma lēmumu piedalīties šajā visai ambiciozajā avantūrā, 20 gadu laikā, kopš jahta ir Latvijā, transatlantiskais reiss nav veikts,” skaidro Uģis. Un šis burājums ir arī dāvana Latvijas simtgadei. Ar KKF atbalstu jahta ieguva jaunu dizainu un komanda – tērpus ar latviskām zīmēm. Jahta veda arī dāvanu Kvebekai no Latvijas - brauciena patroneses Vairas Vīķes-Frebergas parakstīta grāmata par Latviju, kuru pasniedza Kvebekas mēram.

Jahta „Spaniel” regatē plānoja noburāt 7000 jūras jūdzes, divas reizes šķērsojot Atlantijas okeānu. Komanda ceļojuma gaitā piestāja sešās valstīs – Sinešā Portugālē, Kanāriju salās Spānijā, Lielbritānijas aizjūras teritorijā Bermudu salās, Bostonā ASV, vairākās ostās Kanādā un visbeidzot finišēja Havrā Francijā.

Pirms došanās ceļā Uģis apsolīja rakstīt dienasgrāmatu un to arī izdarīja, atklājot to, ko nozīmē vējš, bezvējš, kādi negaidīti notikumi var piemeklēt, esot tālu no krasta, un kā tas - ir ilgoties gan pēc uzvaras, gan pēc mājām. Dienasgrāmata tapusi maijā, reisā no Šinešas Portugālē līdz Bermudu salām.

 

4. maijs

Pirmā mākoņainā nakts, pirmā mākoņainā un vienubrīd pat lietainā diena un pirmā kante ar dauzīšanu. Par laimi tā ilgi neturpinās, jo sūrstošā mugura faktiski ir sulojošas čūlas. Sākumā sāpes cenšos neizrādīt, bet pēcpusdienā meklēju medikamentus un ar komandas biedru palīdzību sāku ārstēšanos. Tā nu sēžu trešdaļu dienas ar noziestu muguru un bez krekla. Bet pakāpeniski paliek labāk.

Tas, ka ārā nav karsts, vismaz ļauj pilnvērtīgi stūrēt, gan dienā, gan naktī.

“Ilustrētajā Vēsturē” lasu rakstu par Kolumbu. Faktiski jau laikam visiem jūrā gājējiem ir kaut kas kopīgs – tiekšanās pēc kaut kā tāla un nezināma aiz apvāršņa. Tikai Kolumbam tas bija neskaidrs mērķis, kas viņam nesa gan slavu, gan postu. Taču mēs tomēr tik ļoti atšķirīgi – mums mērķis ir zināms, kartes un elektronika strādā, jebkurā brīdī varam sarakstīties vai sazvanīties un nav jāgaida gads, lai, piemēram, saņemtu ziņu no 200 km tālas salas par turpmāko ceļojumu. Un mums noteikti nav kuģa tārpu, kuru dēļ kuģis vienkārši var nogrimt. Un mana sūrstošā un sāpošā mugura droši vien nav nekas salīdzinājumā ar viduslaiku kuģa medicīnu pret malāriju vai ievainojumiem. Vispār par Kolumbu domāju daudz. Un īpaši mani mierina doma, ka savā pēdējā ceļojumā viņš ar tā laika kuģiem Atlantiju šķērsoja tikai 16 dienās. Diez cik tas aizņēma vikingiem - airējot?

Vēl šodien daudz domāju par to, ka šī ir viena no dīvainākajām regatēm, apzinoties, ka tuvākais kuģis ir tikai 50-70 jūdzes tālu. Tāpēc ikreiz, pamanot pie horizonta kaut ko mastam, burai vai kuģa siluetam līdzīgu, pārņem intriga – savējais vai svešais? Konkurents vai garāmbraucējs?

Šodien ar Reini, kurš neatlaidīgi māca Ilonai stūrēt, izvirzījām teoriju – “Spaniel” ir viņš, jo angliski visi kuģi ir “she” jeb viņa. Tas tāpēc, ka par spīti precīzai stūrēšanai tieši pēc sievietes pieskāriena, proti, ķeršanās pie stūres, ātrums uzlabojas.

4. maijs ir arī Latvijas svētki un Baltā galdauta diena. Neatpalikām no savējiem dzimtenē – mums arī bija savs baltais galdauts un svētku vakariņas ar alu.

Vispār komanda ir ļoti saskanīga un izpalīdzīga. Un tāda kārtība uz jahtas nav bijusi nevienā no iepriekšējiem reisiem. Eju gulēt.. uz vēdera.

9. maijs

Dažas Kanāriju salās pavadītās dienas pat īsti nemanīja, jo atkal visiem daudz un dažādi sagatavošanās darbi, kapteiņu maiņa, jaunā kapteiņa jaunā kārtība.

Paralēli tam visam vēl mana mugura – pēc vienas smēres uzsmērēšanas mugura tika savilkta tā, ka īsti pagrozīties nespēju. Vienu vakaru metu kaunu pie malas un devos uz vietējo slimnīcu uz konsultāciju. Rezultātā mugura ir daudzmaz atgriezusies ierindā. Par lieku līšanu laukā bez krekla es vispār vairs nedomāju. Laikam jau jāatzīst, ka man bija kaut kādas pakāpes apdegums. Pie tam nopietns.

Jau vairākas dienas varēja just, ka komanda visai nervozi gaida došanos jūrā. Atliktais starts un par 200 jūdzēm pārceltā starta līnija nevienam īpašu prieku nerada. Jo visiem gribas ātrāk burāt un to lietu vienreiz nodarīt līdz galam.

Šodien ar Aldi intervējām pārējos par to, kādas ir sajūtas pēc “iesildīšanās” reisa, par komandu un par gaidāmo reisu. Jāsaka, ka visai dažādas, bet tomēr ļoti līdzīgas: komanda ir neparasti spēcīga – deviņi no desmit cilvēkiem ir kapteiņi, četri – “Spaniel” kapteiņi, taču tas rada gan plusus, gan nelielas bažas. Par komandas burātprasmi šaubu nav nevienam, arī par pašu kuģi. Iesildīšanās reiss ļāva jau nedaudz savstarpēji pieslīpēties, turklāt tiešām – jūrā esam pavisam citādi cilvēki.

Ko gaidām no reisa? Daži neko, daži gaida savu sapņu piepildījumu, daži sapņo par palmām, baltu pludmali un ruma glāzi tā ēnā, citi vienkārši grib izmantot laiku, lai sakārtotu savu galvu, saliktu pa plauktiem prioritātes. Redz kā, izrādās neesmu tāds viens.

Juris ir kapteinis, par kura atbildības sajūtu šaubu nav. To nevar teikt par kaimiņiem somiem no “Vahine”. Viņu kapteinis, lai arī atradās pilsētā dienas trīs, uz jahtas parādījās vien izbraukšanas dienā. Pilnīgi piedzērusies masa, par kuras spējām nostāvēt, nemaz nerunājot par kuģa un komanda vadīšanu transatlantiskā reisā, bija vairāk nekā lielas šaubas. “Vahine” komanda pieņēma atbildīgu un vienīgo pareizo lēmumu – kapteini no kuģa norakstīt. Pirmais palīgs Jarko noteikti būs tikai ieguvums. Lai veicas Jarko!

Bez liekas steigs dodamies pēdējās krasta pusdienās, jo tik drīz steiku droši vien vairs nedabūsim. Pēc tam neliela, bet nopietna drošības instruktāža un dodamies ceļā. Līdz starta līnijai nedaudz vairāk kā 200 jūdzes, un esam noskaņojušies uz ilgu motorēšanu. Pēdējie centieni lejuplādēt mūziku, ielikt kādu bildi sociālajos tīklos vai vienkārši sazināties ar tuvajiem. Un tā pamazām krasta ugunis attālinās. Priekšā daudz nezināmā.

12. maijs

Rīts sākas ar ziņu no Nansijas. Linarda kaka podiņā, pīļu barošana un burbuļi - tā man pietrūkst un apziņa, ka puika niķojas, bet es neesmu klāt, rada bezspēcības sajūtu. Varbūt tas viss manas prombūtnes dēļ?

Šodien piektdiena – dušas diena. No rīta ar Reini sapildām dušas maisus ar atsāļoto ūdeni. Vidēji ar 10 litriem var nomazgāties trīs džeki. Dienas gaitā džakuzi attaisno savu nosaukumu. Vēlāk pamanu, ka dažu mazgāšanās minūšu laikā esmu saķēris iedegumu uz kājām. Augšgalā.

Vējš joprojām mūs priecē, un lidojam vidēji ar 8,5 un vairāk mezgliem. Vienubrīd ar 9,9 mezgliem esmu ātruma līderis, bet līdz naktij rekords ir jau 10,7. Saule spīd, jūra gana mierīga un, klausoties kaut kādu deju mūziku, dažs ieminas – laikam šāds ir krasta cilvēku priekšstats par burāšanu. Saule, vējš, ātrums, peldkostīmi. Saule šoreiz drusku vairāk pieķer Nilam.

Rīta pusē atklājam zoles turnīru. Spēlējam uz stūrēšanas minūtēm. Dienas laikā man gandrīz pusstunda plusā – pareizāk sakot, citiem pusstundu jāstūrē manā vietā.

Gatavojam vakariņās frikadeļu zupu. Mūsu maiņa atbildīgā.

Brīdī, kad griežu kāpostu, ap pulksten 18.40, nostrādā makšķere. Deviņos mezglos kaut kas ir paņēmis manu kalmāru. Kādi tur vēl kāposti!?! Ķeru makšķeri, piecērtu – IR! Nav liela, bet ir! Sāku tīt iekšā un konstatēju, ka spole sāk jukt laukā. Zivi izdodas redzēt pāris reizes, kad tā izlec virs ūdens. Un tad... viss. Tukšums. Ar zināmu vilšanos tinu kopā makšķeri. Adrenalīnu vismaz noķēru!

Šovakar plānots arī filmu vakars. Tiek izlemts, ka skatīsimies “Kon Tiki” - par Tūra Heijerdāla ceļojumu ar balsas plostu no Čīles uz Polinēziju. Lielākā daļa komandas sasēžamies salonā ar čipšiem un kolu. Tāda ģimeniska sajūta. Un filmas sižets arī iedvesmojošs. Taču, no otras puses, Heijerdāls liekas avantūrists un pat drusku trakais. Kaut kas nedaudz līdzīgs Kolumbam. Un tad es aizdomājos, ka arī šis cilvēks sekoja savai idejai, pārgalvīgi sekoja, pat tad, kad neviens neticēja. Un sasniedza cerēto.

Arī mūsu dullajai idejai šķērsot Atlantiju neviens sākumā neticēja, bija daudz pretinieku un skeptiķu. Bet te nu mēs esam – vēl ne gluži okeāna vidū, bet ceļā uz to. Mēs nevis kuļamies uz priekšu, bet lidojam! Tas nekas, ka citi varbūt ir ātrāki. Atšķirībā no Heijerdāla mums ir viss, mēs esam sagatavojušies, un mums nekā netrūkst. Un arī mēs esam pretī sapnim.

Filma beidzas ar Heijerdāla sievas izprotošo un mīlestības pilno atbalsta vēstuli. Tādas sievietes noteikti ir retums. Domāju, ka ne visiem no mums ir līdzīgi. Un tas ir normāli un saprotami.

Šovakar kaut kā īpaši sagribējās ātrāk mājās!

13. maijs

Diena kā diena. Saulains, bet ne ļoti karsts, joprojām virzāmies uz priekšu, bet vairs varbūt ne tik ātri kā iepriekš.

Pēdējā svaigās gaļas diena. Pusdienās kopā ar Reini sataisām cūkgaļas karbonādes, ko nedaudz iemarinēju un pēc tam apcepam un izsutinām. Sanāk lieliski gaļas sendviči un komanda tos novērtē ar 5+.

Pirms maiņas atlaižos pagulēt, bet tieku pamodināts ar traģisku vēsti – Reinim nomiris tēvs! Iznāku uz klāja, komanda jau ir te. Reinis nedaudz saraudātām acīm, bet turas. Uz klāja neierasts un dziļš klusums, jo palīdzēt jau neko nevaram. Zinām tik to, ka Vladislavs kā burātājs noteikti gribētu, lai Reinis turpina šīs sacensības.

Vakariņas ēdam pie balta galdauta, Vladislavam – glāzīte ar maizīti.

Pēc saulrieta uz klāja vēl noturam piemiņas brīdi, izdzeram pa glāzei ruma un Vladislava piemiņai izšaujam raķeti. Kamols kaklā... Visiem. Labi, ka Reinis turas! Jāturas arī pārējiem.

Debesīs par to tikai runā kā par jūru...

22. maijs

Šajās dažās dienās daudz kas ir mainījies. Vēl sestdienas vakarā, jau sen pēc saulrieta, komanda tā pilnīgi bez sarunāšanas sapulcējās un sasēdās jahtas aizmugurē. Laikam bezvējš uzdzen garlaicību praktiski visiem. Tā nu mēs sēdējām, lēni malkojām kapteinim izdīkto vīnu un dziedājām. Dziedājām, smējāmies un skatījām zvaigznes, kā arī apsmējām lidaparātu, ko uzskatījām par Bermudu spiegu dronu. Tāda forša kopības sajūta! Un secinājums, ka latviešiem visas dziesmas par karu, dzeršanu un mīlēšanos.

Nākamais rīts jau nāca ar lielāku vēju un lielāku ātrumu. Un ir interesanti skatīties, kā okeāns pamazām mostas un ceļas. Uz vakarpusi jau sākās īstā burāšana ar vairākām buru mainīšanas reizēm, ar lielu kanti, slapjām un saplēstām burām salonā, gulēšanu burās un dažu labu garāku seju.

Kā savulaik teica Ēlertjans, dabā ir jābūt līdzsvaram. Mūsu kūrorts nu laikam ir beidzies!

Bet šajā brīdī laikam piekritīšu Andrim – tad, kad tajā lietā, par kuru tu esi gatavs iekarst un kurai patiesi nodoties, iestājas rutīna, tad nav forši.

Arī šis garais burājiens tomēr ir prasījis savu. Nav vairs tie sākuma gadi, kad tu bez liekām problēmām devies jūrā uz piecām vai sešām nedēļām. Un šīs nav piecas vai sešas dienas jūrā, pēc kurām atkal uz brīdi kļūsti par sauszemes radījumu. Šis ir ilgāk, nogurdinošāk, nedaudz vienmuļāk un smagāk. Vismaz man.

Gribu krastā! Gribu drīzāk mājās!

23. maijs

Pēc vakara aktivitātēm ar burām un Mura cīņas ar aizsērējušo tualetes holdinga tanku ir iestājusies jau 13. sacensību diena. Pēc iepriekšējās nakts lielā vēja okeāns atkal ir sašūpots un vēl pat līdz vakaram pa brīžam no sāniem nāk kāds trīsmetrīgs vecais pakalns. Taču vairs nedauza, nešļaksta. Taču lūkas atvērt tāpat īsti nevaram – gaiss drusku sasmacis un mitrās buras dēļ mitrs ir viss. Arī palagi un spilvens.

Šodien jau par drīzu nokļūšanu krastā ierunājās vairāki. Sak’, vienalga, kāda vieta vai kauss – ātrāk gribas krastā. Un tur jau svarīgākais būs alus kauss. Taču sacensību gars nav zudis un, sekojot rezultātiem par sarūkošo distanci ar pretiniekiem, gan priekšā, gan aizmugurē esošiem, atkal tiek uzdzīts azarts. Bet vai ir iespējams atlikušajās 550 jūdzēs atgūt vairāk nekā 80 jūdžu pārsvaru? Diez vai, bet jācenšas.

Pārsteidzoši, bet komandā kopējais noskaņojums ir pat ļoti ok... un tas priecē!

Bet naktī bezvējš.... pilnīgs bezvējš.

25. maijs

Mēnesis prom no mājām. No vienas puses - ļoti daudz, bet laikam režīma dēļ tas laiks nav tik ļoti justs. Priekšā vēl divas nedēļas – it kā nav daudz, bet zinu, ka šis laiks vilksies.

Divos finišējam bez jebkāda lieka patosa. Šampi gan izdzeram, jo uz ūdens tomēr esam otrie. “Peter von Danzig” priekšā par nepilnām 70 jūdzēm. Mūsu ierosinājumam turpināt mačošanos zem burām atsaucas tikai “Vahine”, bet vakarā vējš nolūst arī mums abiem un tagad jau visi motorējam uz ostu. Kādas 2,5 dienas paies.

Vispār dīvaina sajūta, jo it kā viss jau beidzies, bet it kā vēl ne. Arī komandai – citi vēl grib daudz burāt, citi nē, citi ne tik drīz, citi...