Dzimstot jaunam gadam, savas pārdomas Latvijas dienasgrāmatā raksta vecmāte ar mūziķes diplomu Māra Grieze. Septiņas dienas, kurās fiksēts gan bērniņa piedzimšanas brīnums, gan Ziemassvētku gaidīšana pašas ģimenē un kāda sen lolota sapņa piepildījums.
 

Pirmā diena

Esmu apgūlusies mīļajā gultā, jau krietni pāri pusnaktij. Mājā valda klusums, visi čuč, bērni sabučoti un Pepija Garzeķe nolasīta. Laižos īsajās pārdomās par to, ka jaunnedēļ sākas bērnu eglītes un man vēl atlikušas vienas dzemdības, kurām jau termiņš pienācis pirms nedēļas. Pārlieku galvā datumus, skaitot laiku, ko varam vēl nogaidīt... iekrītu pirmajā vieglajā miegā, kad vēl īsti neaizmigusi saņemu ziņu: „Sveika, Māra, izskatās, ka šī būs īstā diena, kontrakcijas jau jutu visu vakaru, bet nu jau kādu stundu ir palikušas biežas un regulāras, arī stipras... laikam ieiešu dušā.”

Atbildu, ka tā ir laba doma, un saprotu, ka jāmēģina ieslēgt ātrais „turbomiegs”, lai esmu pagulējusi kaut brīdi. Jo miegs nāk, darbiņš tikai vēl priekšā, nekad nezinot, cikos kas notiks. Esmu uztrenējusi spēju iemigt plīvurmiedziņā, kas nozīmē, ka nekāds dziļais miegs tas nav, bet tik, lai galva uz brīdi spētu atslēgties.

Pēc pusstundas mani uzmodina nākamā ziņa, ka sāpes paliek stiprākas un drīz mani gribēšot redzēt. Ceļos, eju vārīt lielo kafijas krūzi, ko dzert pa ceļam, salieku rītdienai bērniem drēbes un norādes, kas jāņem līdzi (rīt lielajai meitai Laurai mūzikas skolā pēdējās stundas solfedžo un vijolē).

Dodos ceļā un klausos savu mīļo Klasiku, kur skan Dvoržāka Serenāde – manas bērnības atmiņas! Uz ceļa skaisti krīt sniega pārslas, un 100 km brauciena beigas pienāk ātrāk nekā cerēts. Esmu klāt, un arī mana mīļā Mamma ir izdarījusi lielu darbiņu – satiekamies jau ceļa otrajā pusē, klausāmies Spēka dziesmas un baudu, kā oksitocīns, kas plūst aumaļām no tēta pie mammas un atpakaļ, dara savu darbiņu. Mums neiet viegli, arī ātri ne, bet... pēc pāris stundām laižam vannu, un tētis ar mammu tajā iekāpj, lai kopā sagaidītu savu bērniņu! Divas stundas vannā varētu šķist ilgi un gari, bērniņš nāk, nāk pats, un mamma priecājas par katru milimetru, ko pieveikuši kopā.

Būt līdzās, iedrošināt, noticēt, atbalstīt, uzslavēt, spēt nogaidīt un spēt aktīvi rīkoties. Priecājos, ka šoreiz pēdējais izpalika. Jāāā, viņš iepeldēja mammas un tēta rokās! Un mēs visi mīļojāmies, priecājāmies un apraudājāmies. Bijām pateicīgi viens otram, ka tik skaistā kompānijā varējām piedzīvot dabīgu piedzimšanas Brīnumu! Ir uzausis drusku miglaini pelēcīgs rīts, un esmu laimīga, pacilāta, jā, arī sagurusi.

Nu dodos rakstīt garo papīru daļu, rīta kafija kūp un papīri rakstās lēni...

Vakarā paredzēta ģimenes foto sesija. Laikam būtu prātīgi drusku pagulēt. Būtu gan... nodomāju es... bet ne šoreiz.

Vakars atskrien ātri, un esam ceļā pie fotogrāfa. Visi sapucēti un skaisti. Mazliet satraukti un drusku nobijušies. Nekad neesam fotografējušies visi kopā. Šī bija vīra ideja – un cik laba tā bija! Tā nebija parasta bildēšanās. Te varēja sajust un ieraudzīt, cik viens otram esam īpaši un nozīmīgi, attiecības, cik dažādos veidos un kombinācijās ikkatrs varēja izteikt savu vēlmi tikt iemūžināts, tas bija tiešām satraucoši un īpaši.

Vakars neierasti vienkāršs – visi laimīgi pārguruši sabirst savās gultās, smuki un uzlādēti, un nakts iestājas ātri.

Otrā diena

Rīts. Kā vienmēr grūts, viss notiek pēdējā brīdī. Neregulārais miegs dara savu, un rīti parastie šķiet tik negodīgi ātri pienākuši, ka piecas minūtes un tad vēl piecas beidzas ar ikrīta steigu un pēdējā brīža ātru taktiku. Labi, ka meitenes jau lielas – ģērbjas pašas (izņēmums tad, kad neģērbjas).

Meitenes nogādātas skolā un bērnudārzā, un nu var sākties mājvizīšu diena.

Iebraucu benzīntankā pēc lielās kafijas un piepildu pilnu bāku, jo šodien būs gara diena – 100 km ceļš līdz Siguldas mājvizītei un tad vēl 2 stundas līdz Alūksnes mājvizītei. Ceļš šodien skaisti balts, bet slideni draņķīgs. Diena paiet ātri, jo vai visa diena pie stūres. Mājvizītes šodien šķita tik apgarotas – baltais sniegs un sirsnīgie ļaudis dara savu.

Uz pēdējo vijoles nodarbību lielajai meitai tā arī nepaspēju. Labi, ka ir auklīte, kas mūsu ģimenei ir tāāāāds atbalsts. Ne reizi vien iedomājos, kā viņi jūtas, kad tik bieži nekas līdz galam nav zināms – šķiet, ka būšu – nē, tomēr nebūšu, šķiet, ka vajadzēs izņemt meitenes – tomēr plāni izmainījušies par 180 grādiem – izņemšu pati.

Nenoteiktība, plānu neesamība – tas ir lielākais izaicinājums un cīņa pašai ar sevi.

Tad nu lūk, patiesībā, šī ir pirmā diena vairāku gadu griezumā, kad zinu, ka visi ir piedzimuši un līdz Ziemassvētkiem viss. Esmu bērnu, ģimenes, dāvanu meklēšanas un saiņošanas, „eglīšu” rīcībā. Jā, es būšu, varu lepni teikt! Un tas šogad ir rūpīgi ieplānots, ne „gadījies”.

Neesmu paņēmusi dzemdības uz svētku laiku. Kā justies? Kā tas ir, kad zini – tiešām būs mierīga nakts. Aiiii, tik neticami burvīgi tas šķiet! Un tik godīgi pret ģimeni – beidzot būs mamma. Noteikti būs!

Trešā diena

Rīts šorīt drusku labāks, šķiet miegs bijis ciešāks un dziļāks, jo drīkstēju pilnīgi atslābt uz to, ka kāds varētu zvanīt vai rakstīt. Tas, protams, neizslēdz steigu, kas tāpat piezogas, un šorīt rūpes par bērnu nogādāšanu skolā uzņemas vīrs. Kad visi apģērbušies un no mājas ārā, iedzeru savu kafijas tasi un pošos ceļā uz mājdzemdību sagatavošanas mājvizīti Baldonē. Laika robežas mani tur cieši ciet, jo 12.00 sāksies vizīšu diena “Stārķa ligzdā”. Tā izvēršas īpaša (tiesa gan, īpašas tās izvēršas bieži), bet šodien apciemot uz vienu buču un siltu acu skatienu ir izdomājuši vairāki mani mīļie vecāki un bērni, kas lieliem acu pāriem skatās, un jāsmaida – cik ātri laiks skrien!

Jau pienācis vakars, pēdējās klients pieņemts un nu var sākties lekcija topošajiem vecākiem par dabīgu dzemdību norisi.

Kad lekcija galā, Dina mani sagaidījusi, un tā nu veltam kādu brīdi mums, kas šķiet kā skaista dāvana Ziemassvētkos. Runājamies, dalāmies, smejamies, uzklausām, sajūtamies un baudām gara radniecību.

Ir pienācis dziļš vakars, kad dodamies abas mājās. Ir skaidrs, ka mums ir Aizmugure – stipra un šķietami neredzama. Bērni ir nonākuši mājās, pabaroti un saldi guļ savās gultās. Tas ikdienas steigā dažbrīd sāk šķist pašsaprotami, tomēr tas tā noteikti nav. Es klusībā novērtēju savu Vīru un domāju, ka par retu viņam par to pateicos skaļi.

Ceturtā diena

Cik labi, ka atliku pēdējās lekcijas studentiem uz decembra beigām, kad zināju, ka dzemdību iespējamība būs gauži zema. Tā nu šodien jānovada pēdējā prakse un lekcija topošajām vecmātēm. Katrreiz kursa beigās jautāju sev – kādēļ es to daru? Tā jau dzīve tik pilna, un vēl papildus stress gan man, gan studentiem – vai atkal lekcija notiks, vai varbūt Debesu vārti būs pavērušies un atkal būs jāatceļ (dažreiz vairākas reizes pēc kārtas). Un es saņēmu atbildi – man tīk iedvesmot citus, pavērt aizkara maliņu, uzrunājot gan profesionālos un emocionālos baudas brīžus, gan tieši un skarbi atklājot vecmātības ēnas puses. Man tīk ieraudzīt dažus aizrautīgu jaunības degsmes pilnus acu pārus. Jā, man tīk dalīties savos brīnumstāstos, atklājot netveramo saikni starp to, ko spēj izdarīt Mamma, ko spēju saskatīt un izdarīt es kā Vecmāte un starp to, ko izdara Dievišķais Nepierādāmais, neaizmirstot realitātes garšu, ka ne vienmēr dzemdības ir kas dabīgs un brīnumskaists. Par vecmātes mākslu arī grūtajos stāstos iedod gaismas staru, veicināt atklātību, mīlestības un cieņpilnu aprūpi.

Un vēl ir pienākusi LIELĀ diena – pēc vairāku gadu gaidīšanas esmu nobriedusi domai par jaunām klavierēm.

Vecās nokalpojušas no manas bērnības, nospēlētas, nodzīvojušas un atdodamas ballītēm. Kopā ar vīra atbalstu un iedrošinājumu saprotu, ka drīkstu iet iemēģināt klavieres uz mūzikas veikalu un, ja šķitīs kas labs – Ziemassvētku vecītis tās, iespējams, atnesīs uz svētkiem. Man būs klavieres? Man? Vai esmu tādas nopelnījusi? Šobrīd tā šķiet kā Pelnrušķītes sajūta pirms balles. Izmēģinu veikalā vairākas, līdz nonāku pie pirmajām. Ir! Patīk! Der! Aāāāā, iekšā sirds gavilē, ja neviens neskatītos, varētu uzlēkt debesīs un sākt plaukšķināt rokas.

Kad lēmums briedis vairākus gadus, saprotu, ka ne stundu vairāk... gribu savas klavieres mājās... ātri vien... un par brīnumu sev un visiem pārējiem šovakar - divas dienas pirms laika Ziemassvētku vecītis tās piegādā ātrāk par svētvakaru, jo tad viņam būšot daudz darba.

Līdzi nāk divas biezas nošu grāmatas ar skaistākajiem šedevriem, kuri izrādās sen spēlēti, un pirksti skrien paši. Spēlēju, baudu, apraudos, sajūtu, cik sen man ir pietrūcis muzicēšanas, uzjundas bērnības saldās atmiņas, un Pelnrušķītes laimes sajūtā visi aizejam gulēt.

Piektā diena

Nē, tas nav sapnis, manas klavieres nav izgaisušas. Kariete nav pārvērtusies par ķirbi. Atkārtojam „Klusu nakti” vijolei kopā ar klavierēm...

Līdz Ziemassvētkiem divas dienas, un priekšā Eglīšu maratons manām meitenēm. No rīta visiem rokās pakaramie – Madara būs eņģelis bērnudārza eglītē, bet Laurai vakarā koncerts mūzikas skolā vecākiem, Visi atkal drusku satraukti steidzam uz skolu.

Pa vidu nāk īsziņas ar manu mammu jautājumiem – laiks limitēts, bet darbs nebeidzas arī dienās, kad darba nav.

Uz veikalu pēc mazām dāvaniņām skolotājām un, jā, egle – egle jānopērk! Atrodu smuku egli, kuru mājās pārvest solās vīrs, kuram darbi jāiespēj raiti, lai pēc pulksten 15 jau būtu dārziņā – uzstāsies taču mazais Eņģelis! Ak vai, vēl baseina vakars, varētu taisi iespēt starp eglīti un koncertu. Labi, ka ir Vīrišķais prāts, kurš nogroza acis un nopūšoties saka – vai jūs trakas, priekš kam tas stress.

Dārziņa eglītē uzstājas arī lielā māsa, kopā ar mani izpildot „Klusa nakts, svēta nakts”. Un jā, es esmu, tiešām, esmu! Un neviens mani nevar izsaukt.

Vakarā lielā māsa mūs iepriecina ar vijoļspēli koncertā, un visi esam kopā.

Nakts paiet grūti, jo vīru pieveicis vēdera vīruss un kā zināms, slims vīrietis mājās, nav joka lieta!

Sestā diena

Ir laiks satikt sev tuvos cilvēkus. Pošam kopā ar bērniem dāvaniņu, kuru aizvest uz Rīgu savai Draudzenes ģimenei. Ābolu sula. Īsta. Katru burku cenšamies smuki iesaiņot un izdomāt tai nosaukumu... tik nebūtiski, bet tomēr svarīgi. Detaļas, fineses, nianses, gatavošanas prieks un nodošanas prieks. Draudzene ir ceļā pēc gaļas svētku mielastam un piedāvā arī man teikt, ko vēlos. Tas tik ir atsvars! Abas laimīgi satiekamies un apmaināmies ar laiku – laiku, ko viens veltījis otram, lai iepriecinātu, lai dotu otram to pašu labāko – ko sev, to otram.

Un neizpaliek pirmssvētku vakars lielveikalā, lai konstatētu, ka aiiii.... nu kurš gan dodas uz veikalu pirmssvētku trakumā – rindas... bari... un es esmu viens no viņiem. Jā, nepaspēju, jā, varēju ātrāk jau sagādāt, jā, jā, nesakiet neko... ko nu vairs!

Ir divi naktī, un Vecītis saiņo dāvaniņas. Kā katru vakaru, deg sveces un mans laiks ir sācies. Rīt taču Ziemassvētki!

Jāiet būtu gulēt... būtu gan... ai, vēl taču jāuzbriedina pelēkie zirņi, lielie, mazie neder (un atkal un atkal svētkos skan mammas un omes balsis, darbības, atzītie produkti un neatzītie, lai kā, bet tik ļoti zemapziņa tos nokopējusi kā savus – pareizos un vienīgos).

Septītā diena

Ziemassvētku rīts pienāk ātri. Vai tiešām jau jāceļas? Nē, vēl drusku...

Mani pamodina bērnu sajūsmas spiedzieni – ir dāvaniņas! Zem eglītes ir dāvaniņas! Aiii, nu tad man ar jāsteidz lejā, laikam pa nakti bijis Vecītis.

Vīra pašsajūta šodien uzlabojusies, un viņš uzņemas cepeša šmorēšanu, ir jau sagriezis gandrīz visu rasolam, un arī asaraino sīpolu kaudze stāv sagriezta. Nu tik atliek sagatavot zirņus ar gardo žāvētas gaļas mērcīti un iejaukt rasolu, kā arī sapost meitenes un saklāt svētku galdu. Nemitīgi jautājumi no meitenēm – cikos būs dāvaniņas! Un šššš... Ziemassvētku vakars mūsmājās ir atnācis ar dziesmām, dejām un vijoles skaņām. Jā, protams, dāvaniņām! Bet vislielāko dāvanu esmu pasniegusi sev pati – esmu mājās, ar saviem mīļajiem!