Dienasgrāmatu atvaļinājumā Londonā raksta Kristiāna Lapiņa. Viena nedēļa prom no visa.

Nobeigums sākumā

Un tagad viss, kas ar mani noticis pēdējās nedēļas laikā, ir jāizceļ no manu domu kastītēm, lai varētu to pārvērst sakarīgā tekstā un padarīt pieejamu visiem, kas to klausās. Dienasgrāmatas rakstīšana mani ir aizrāvusi vienmēr. Es to daru vairāk vai mazāk cītīgi gadiem ilgi, dažādos veidos. Pauzes ir tad, kad es iemīlos, kad bērniem vajag laiku, kad pēkšņi ir pārāk daudz darba. Dienasgrāmata ir mans patvērums, saruna, veids, kā meklēt atbildes uz visiem jautājumiem, kurus neesmu gatava uzdot nevienam. Sakārtošanās, ja gribat. Es atceros Moemu [rakstnieks Somersets Moems], kā viņš rakstīja, ka viņa romāna varone sarunājas ar sevi daudz sulīgākos vārdos, nekā runā ar citiem cilvēkiem. Man ir tāpat. Dienasgrāmata ir atklāšanās un atklāšana. Tajā ir kas intīms un ļoti personisks. Vienlaikus tas ir vēstījums kaut kam ārpus manis.

Pirmdiena

Esmu tur, kur esmu. Man nav bijis atvaļinājums veselu mūžību, un es gribu atgūties. Man vajag atelpu, un man tāda būs. Mani ir pavadījis veikals, kur mans draugs (esošais, bijušais, nākamais?) nopirka klinšu kāpšanas apavus, kas burtiski salauž kā kājas, tā atlikušo gribu; Miglas ielas taksīšu un nomas mašīnu rindas (atcerējos savu pieredzi Jaunzēlandē, Danīdenā, kur es skraidīju pa visu lidostu, mēģinot noskaidrot, kur lai atstāj nomas mašīnas atslēgas, kamēr viena visnotaļ relaksēta dāma beidzot pateica - ē...nu, iemetiet šajā kastītē un būs o.k.). Vēl mani pavada Hjū Džekmena smaids, mēģinot notirgot pulksteņus. Nekā nebija, man ir labāks! Ļaužu nav daudz, un pēc visa spriežot, visiem viss ir vienalga. Manī peld divi „NeuroMax”, mazliet atšķaidīti ar vīnu (labu, es zvēru, tikai neatceros, kā sauc), un esmu nolēmusi nebaidīties. Skaidrojums šim visam ir bailes no lidošanas, kuras parādījās pēc kāda komandējuma uz Amsterdamu. To lidojumu es nemūžam neaizmirsīšu. Tas, protams, man dara kaunu, kā cilvēkam no aviatoru ģimenes, bet tur nekas nav līdzams. Īsi aprakstot manas izjūtas, kopsavilkums ir tāds, ka mana pārliecība par drīzu galu burtiskā nozīmē tajā lidojumā pārsniedza 90%. Bet es paļaujos, ka šoreiz viss būs pārciešami, jo esmu lidojusi neskaitāmas reizes pēc tam, taču man tā nekad neliksies ierasta lieta. Nekad.

Tā ir cilvēka uzvara pār gravitāciju, kas man liek sarauties čokurā no apbrīnas, un jebkurš inženierzinātnes sasniegums man vienmēr liekas kaut kas vienreizējs.

Lidmašīnā kāds vīrietis ejas otrā pusē ir notvēris svešu, jaunu dāmu un mēģina viņai izskaidrot dzīvi. Spriežot pēc viņa teiktā, Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot, un, lai to pierādītu, viņš min tikai vienu jēdzīgu argumentu. Ūdens, kurš mums ir. Izrādās, tas ir izšķirošais faktors, kas nosaka mītnes zemes vērtību. Pēc visa spriežot, viņa runas spējas ir neizsmeļamas un pēc divām stundām es par viņu zinu visu. Arī jaunā dāma zina, pie tam viņai nav kur sprukt, jo viņa ir iespiesta sēdeklī un aizbēgt nav ne mazāko cerību. Mēs zinām, no kurienes viņš ir ieradies, ar ko precējusies viņa meita un ko viņš domā par pasaules kārtību kā tādu. Man interesants liekas viņa slēdziens par valodu. Viņš atzīst, ka tā arī nav spējis iemācīties angļu valodu un, atbildot uz jaunās dāmas repliku, ka var visu, ja labi grib, atbild, ka nevar gan.

Toties latvieši viegli varot iemācīties valodas, jo viņiem esot TAS melodiskums. Tāpēc neesot akcenta. Un latvieši vispār esot jēdzīgi cilvēki. Pēkšņi man lieks, ka tas ir labs arguments, kāpēc būt latvietei. Latvieši. Latvieši var visu.

Mani sagaidošā mīļā būtne stāv labu gabalu pirms Liverpūles stacijas, kas mani izbrīna. Tā kā viņa izskatās pēc pašdarinātā hidžābā ietērptas ieceļotājas, izrādās, ka viņu nupat izraidījuši no stacijas ar aizdomīgu skatienu un visai klaju norādi uz to, ka būtne acīmredzami pretendē uz bezpajumtnieka statusu. Iespaidu pastiprina lietū savēlies kažoks, zilās treniņbikses un sporta apavi. Salikums ir tik kolorīts, ka grūti pretoties domai, ka kaut kas nav kārtībā. Nav jau arī, jo viss šis ģērbs ir viena vienīga pretošanās Londonas mitrajai naktij, kas liek klabēt zobiem, vēlēties karstus un stiprus dzērienus, siltu kamīnu pusmetra attālumā un lielu, siltu suni pie kājām. Pēc  apskāvieniem un sajūsmas izpaudumiem  mēs ienirstam kreisās puses satiksmē, lai nokļūtu sausumā, mierā un pasargātībā. Mums izdodas. Es esmu tik laimīga, ka grūti izstāstīt. Tāpēc nestāstīšu.

Otrdiena

Skatāmies izrādi par jaunu sievieti Hannu, kura pēkšņi nostādīta fakta priekšā, ka viņas bērns, ko viņa uzskatījusi par savu, ir samainīts. Tā ir monoizrāde, kura notiek kādā no ēkām, kura pirms tam noteikti pildījusi citu funkciju, bet kaut kādā mistiskā veidā ieguvusi pietiekami jauku noskaņu un ar visnotaļ pieticīgiem līdzekļiem spējusi pārtapt par tādu kā underground teātri. Aktrise liek lietā gan savu personisko šarmu, gan aktiermākslas dotības, arī viņas vecums ir atbilstošs jaunas mātes lomai. Pats lugas saturs šķiet nedaudz neticams un fabula izklausās samocīti, piedevām pati situācija liek vairāk domāt nevis par to, kā būtu realitātē, bet gan, kā tas vispār iespējams. Jūs audzināt bērnu, un pēc trim gadiem, kad jūsu savstarpējās saites ir ciešākas, kā jebkad vēlākajā dzīvē tas būs iespējams, jums paziņo, ka sīkais nav jūsējais. Jāatzīst gan, ka pat mana personiskā pieredze par dzīvi liecina, ka notikt var jebkas un to pēc tam ir samērā grūti iekļaut kaut kādas ikdienības rāmjos. Viss beidzas ar to, ka galvenā varone ar savu neīsto/īsto bērnu bēg, jo mātes jūtas ir nepārvaramas, viņu notver policija, un idille pēc kāda laika tiek atjaunota, tikai citā formātā, ar tādu kā institucionālas varmācības pieskaņu. Drāma ir atšķaidīta ar komēdijas elementiem un varbūt tāpēc vispār kļūst skatāma.

Es nezinu, ko es darītu, ja atklātu, ka mans bērns nav mans bērns. Viņš tik un tā būtu mans. Es domāju, ka cīnītos ar zobiem un nagiem. Kā Hanna.

Londonā ir daudzas vietiņas, kur ieklīst, un pašreiz es esmu ieklīdusi izstāžu zālē, kur tiek eksponētas fotogrāfijas.

Šoreiz tur ir Vims Venderss ar savām mazajām, apbrīnojamajām bildītēm, kurās katrā ir maza pasaule. Venderss, protams, ir zināms puisis. Viņš ir uzņēmis “Parīze, Tekasa” un “Debesis pār Berlīni”. Un vēl šādas tādas pasaulei zināmas un vispāratzītas filmas, kas ļāvušas šo kinorežisoru ierakstīt klasiķu sarakstā un saņemt balvu Kannās kā labākajam režisoram. Viņš ir vācu kino jaunais vilnis un kas vēl vairāk. Citiem vārdiem, cilvēks, kurš nav paslīdējis garām nepamanīts laikmetam, kurā dzīvo. Britu Fotogrāfijas žurnāls ir sniedzis jauku aprakstu Vendersa daiļrades polaroīdajam aspektam, tas savukārt ir kalpojis par iemeslu, kāpēc es esmu šeit. Šoreiz Venderss ļauj palūkoties uz pasauli caur citām acīm – mazi attēli, kuros katrā ir maza dzīve, absolūti nesamākslota, tieši tāda, kāda tā ir. Izstādes ekspozīcija ir sadalīta vairākos posmos, un Venderss katru no tiem komentē ar tādu savdabīgu iejūtību.

Viņš pats atzīst, ka polaroīda izmantošana ir vairāk kā izklaide un ka šāda kamera nav uzskatāma par nopietnu instrumentu fotogrāfiju radīšanai, bet palīdz nekavējoties izstāstīt mazu stāstu. Tas rodas un pastāv tajā pašā mirklī, kad tiek uztverts un attīstīts attēls. Tā ir iespēja fiksēto mirkli uzreiz padarīt pieejamu skatītājam un tālāk ļaut viņam ar to rīkoties, kā viņš pats vēlas. Fotogrāfijas ir kā mazas mīlestības vēstules pašai dzīvei.

Šie attēli ļauj saskatīt atšķirību starp mūsdienu fotogrāfiju iestudēto dzīvi un realitāti, kāda tā ir. Mazie attēli ir nevainīgi, nekomerciāli un neko necenšas jums ne iestāstīt, ne pārdot. Mašīna un suns. Ceļš. Maza meitene, kura mēģina atvērt durvis. Vakari. Rīti. Cilvēki. Noskaņas. Tilti. Emocijas. Tā saucamās īstās fotogrāfijas ir tik samākslotas, ka grūti atpazīt dzīvi. Fotošopa rezultātā reizēm kādam ir trīs kājas. Vai viena. Polaroīds neļauj samelot. Ir, kā ir. 

Vendersu turpina kas cits. Tās ir fotogrāfijas, kuras tapušas pagājušā gadsimta 30. gados. Lī Millera fotogrāfētie portreti, kuri tapuši Ņujorkā 1933. gada decembrī un pēc tam arī nākamajā gadā. Portretos ir trupa, kura Hārlemā pārstāvēja maz zināmus mūziķus, afroamerikāņu kopienā un Terēzas Bonijas darbi. Tie ir ažūri, maigi un izceļ portretējamo personu identitāti. Plastiskums, dzīvīgums un izsmalcinātība. Grācija un vieglums. Neticami, jo viņa ir fotogrāfējusi visu – karu, mieru, bērnus. Šķiet, viņa ir viena no zināmākajām fotogrāfēm pasaulē, un es jūtos pagodināta, ka man ir iespēja aplūkot viņas daiļradi šādā, neparastā rakursā. Viņas darbi ir atrodami visā pasaulē dažādās izstāžu zālēs, un viņas mantojums gan kā fotogrāfei ir apbrīnojams. Es pie sevis domāju, cik daudz gan viens cilvēks var paveikt, ja runā savā valodā, kurai tic un top sadzirdēts.

Neiespējamā vietā atradu ideālu līdzekli dīvainību precizēšanai, kura izmantošana ļauj secināt, ka esi vai neesi normāls. Tas ir kartīšu komplekts, ko var izmantot diagnosticēšanai, lai beidzot atbildētu uz ilgi uzdotiem un mokošiem jautājumiem. Uz katras no tām ir uzrakstīti ieradumi, situācijas, domas, dažādi aizspriedumi, idejas un bažas, kuras var pārņemt ierindas pilsoni un likt aizdomāties par savu normalitāti.

Es izvelku visas kartītes vienu pēc otras un secinu, ka man ir visas iespējas atzīt sevi par normālu, lai ko tas arī nozīmētu. Šis būs izcils iemesls, lai aicinātu ciemos draugus.

Pirmo reizi trīs nedēļu laikā puslīdz normāli gulēju. Cēzars esot teicis, ka viņam patīk nodevība, bet viņš ienīst nodevējus. Man riebumu izraisa abi.

Trešdiena

Ejam uz izstādi, kuras ekspozīcijas mainīgā daļa ir tā, ko mēs regulāri apmeklējam. Tas ir kā ticīgajam iet uz baznīcu. Neaiziesi un sajutīsies ne tā. Šoreiz ekspozīcija ir veltīta medicīnai, veselīga dzīvesveida propogandai,  dažādām vairāk vai mazāk sekmīgām veselības kampaņām un grafiskajam dizainam.  Skaisti... Starp citu, runājot par mākslu, grafisko dizainu un visu citu. Secinu, ka vislabākā izvēle racionālam, komfortu un naudu mīlošam cilvēkam ir strādāt ar tabakas kompāniju vai farmācijas biznesā. Laime līdz mūža beigām.

Lai iekodētu kādam smadzenēs, kā izskatās "nesāpoša galva" vai "drošs sekss". Vai "mirsti pirms" laika. Logo asociācija ar konkrētu produktu jau sākotnēji tiek paredzēta kā nemaināma, un to izdzēst no smadzenēm droši vien var tikai smagi atmiņas traucējumi un progresējoša demence. Ja jūs zināt, kā izskatās zāļu logo, jūs zināt, ko nozīmē, ka vairs nesāp galva.

Grafiskajam dizainam šajā visā ir provocējoša loma, tas informē, izglīto, attīsta un virza. Provokācija bieži vien ir komunikācijas stratēģija, kura izceļ bailes un nedrošību, liekot sabiedrībai raizēties un domāt, vai tieši otrādi, plānot, paredzēt un nomierināties. Smieklīga ir sešdesmitajos gados ražotu prezervatīvu kastīte. Sieviete ar slaidu, iztieptu kāju aizspiež vīrietim muti. Precīzāk, ar pēdu. Metafora ir skaidra. Būs tev likumu ievērot. Ļoti labi.

Ēdam. Tie ir Bombejas ēdieni, un es kārtējo reizi pārliecinos, ka kultūru daudzveidībai ir savas pozitīvās puses.

Ēdiens ir bagātīgs, krāsains un katrs kumoss ir baudas pilns. Tās ir maigas lēcas, piparmētru mērce, kura viz maigā zaļumā, un garšvielu sacensības katrā kumosā. Vienreizēji.

Vakarā lasu žurnālu, kurš iznāk reizi ceturksnī, un katrs no izdevumiem ir veltīts konkrētam tematam. Tas savukārt tiek izanalizēts sīki un pamatīgi, izmantojot ļoti neparastus skatu punktus. Dažreiz ir atsevišķi speciālizlaidumi, kuros apspriests kāds pavisam konkrēts un šaurs temats, piemēram, maldu ziņas un to vēsture. Šoreiz par bailēm. Piemēram, bailes, naktī zogoties pie mīļākās, vai bailes, kad ciematā pazūd elektrība. Vai bailes no zobārsta. Vai bailes no atnākšanas. Starp citu, žurnāla mājaslapā ir publicēti zīmīgi izteicieni, kuri liek domāt, cik pretrunu pilna ir dzīve. Piemēram, Als Kapone: “Es jūtos slims un noguris no  publicitātes, es to vairs negribu, tā nostāda mani sliktā gaismā. Es labāk gribētu tikt aizmirsts”.  Ironiski.

Ceturtdiena

Šodien nedaru neko. Atradu fotogrāfiju, kas liecina par vienu no pagājušā gada jaukākajiem brīžiem... pusdienas ar spilgtu sauli, kas karsē muguru, un dzimšanas dienas sajūta... un tad es domāju, ka kosmopolītisms ir brīnišķīgs, bet mūžīga distance nē... ar to ir grūti sadzīvot, vismaz man...

Es sēžu pie galda savās atmiņās un skatos, kā zvirbuļi, pārvarējuši bailes un cīnoties par eksistenci, ir apsēduši manu šķīvi. Viņi baidās, bet tomēr tuvojas. Spēja tuvoties ir izdzīvošanas stratēģijas sastāvdaļa. Gluži tāpat kā cilvēkiem.

Esam ārā. Ejam uz vietu, kura kalpo par sazināšanās citadeli cilvēkiem, kuri citādi jūtas pazuduši starp visām daudzajām etnicitātēm, nodarbēm, eksistences variācijām un mēģina izdarīt tikai vienu – sazināties. Zila liesma uzšaujas acu priekšā, pārvēršot vakaru maģiskā piedzīvojumā. Pēkšņi tā ir vieta, kur sasildīties, ļauties garšai un cilvēkiem. Visu var pārvērst piedzīvojumā un ikdiena kļūst par izrādi, cilvēki – par aktieriem, un es varu ieņemt vērotāja vietu.

Vakarā skatos dokumentālo filmu par mazo mājiņu kustību Oregonā. Izskatās, ka ideja par iespēju dzīvot mazā telpā, kura vienlaikus ir pietiekami komfortabla, bet pietiekama savu sapņu ietilpināšanai, ir kļuvusi ļoti populāra. Dažreiz daudz nevajag. Tad es iekrītu eksistenciālās pārdomās par to, ko vajag man, un beidzot aizmiegu.

Piektdiena

Atkal māksla. Saachi galerija. Šoreiz tā ir izstāde, kurā ir vairāki autori vienlaikus, no kuriem katrs strādā savā tehnikā. Es arvien lauzu galvu par to, vai savā vēstījuma izpratnē esmu nokļuvusi turpat, kur mākslinieks. Atceros, ka viens krievu režisors, jautāts, par ko ir viena no viņa, manuprāt, traģiskākajām un šaušalīgākajām filmām, ko man nācies redzēt, atbildēja, ka par mīlestību. Arī šeit, vienā no galerijām, kuru ikdienas apmeklē milzums cilvēku, ir ļoti dažādu autoru darbi un, iespējams, interesantākā procesa sastāvdaļa ir mēģinājums uztvert. Pārējais notiek pats no sevis.

Tā ir mākslas daļa, kas iegūst neatkarību pēc mākslas darba pabeigšanas. Patiesībā, es pēc tam ar to varu rīkoties, kā vēlos. Atceros, ka esmu skatījusies uz vectēva gleznām un domājusi, par ko domāja viņš, kad gleznoja, kas bija aizņēmis viņa prātu.

Šeit ir redzamas visādas lietas. Dadaisms, reālisms un vēl sazin’ kas. Vecas fotogrāfijas, ko darinājis Mauricio Asirjeri, piemēram. Uz fotogrāfijām izveidots smalks izšuvums, kurš piemīlīgas sejas iluzori pārvērš monstros. Sajūta ir mazliet baisa un liek aizdomāties par pārvērtībām divos virzienos. Cik daudz skaistā ir zem biedējošā un cik biedējošais var būs skaists. Vai Makiko Kudo, lielformāta darbi, kuri ir apveltīti ar tādu kā naivisma auru. Vienā gleznā redzu plankumu un noturu par kaķīti. Pēc tam izrādās, ka kaķītis ir. Tikai gleznas augšējā, kreisajā stūrī.

Taču Deils Luiss pārspēj visus. Tik daudz krāsu un kliedzoša eksistenciālisma vienā zālē man nebija gadījies redzēt. Un es vairs nezinu, par ko tas ir. Promejot man paiet garām čalis skotu svārkos un nomēra mani ar drūmu mačo skatienu. Jo es laikam izskatos hroniski pārsalusi. Skatiens vēsta, tu nevari, es varu, skaties un apbrīno manus stilbus. Es apbrīnoju un salstu vēl vairāk.

Teātris. Šoreiz luga ir par to, kā farmācijas industrija ar savu dzelžaino tvērienu izposta cerības uz mierīgu un laimīgu dzīvi kaut kad tālā nākotnē pēc nāvējošas sērgas uzbrukuma. Aktieri ir entuziastiski, un galvenā varone negaidīti kļūst par skatītāju mīluli, jo spēlējas ar paradoksiem. Viss beidzas ar to, ka farmācijas firmas bosu viņa nolaupa, sasien un mēģina izspiest, kur ir pēdējā brīnumzāļu deva, kas izglābs viņas pāri palikušos ģimenes locekļus, proti, dēlu.

Bosa lomas atveidotājs ir pārsteidzoši dzīvīgs čalis, kurš iejuties lomā, kā saka, no sirds. Šo lugu laikam ir iestudējis arī Plimutas karaliskais teātris. Nezinu, kā tur gāja viņiem, bet šeit ir vētraini aplausi.

Esmu mājās. Ārā pusi nakts kliedza divas lapsas. Dzenāja viena otru pa pagalmu un kliedza. Kliedza viena otrai un citām lapsām. Es kādu stundu viņas vēroju, tādas vieglas, gaisīgas, vājas. Viņas rimās tikai tad, kad sāka līt - aumaļām, it kā kāds lietu būtu ilgi aizturējis. Pēkšņi viņas pazuda. Un uz mirkli kaut kā  pietrūka. Lapsu vai kliedzienu, īsti nezinu. Sazināšanās.

Viņas ir iesprūdušas kaut kur pilsētā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju, kuru savstarpējās saites ir ciešas un vienlaikus gaistošas. Ja Tu iemīlies no pirmā acu skatiena, Tev jāuzrunā tas cilvēks un jātur pie rokas, jo varbūt Tu viņu nekad vairs nesatiksi. Viņš ienirs tuneļos, estakādēs, eskalatoros, pazudīs starp sliedēm un reklāmas plakātiem. Un lapsām.

Sestdiena

Meklējot šādas tādas ziņas, kuras, kā man šķita, visvieglāk atrast internetā, atradu jocīgu saitu ar visdažādākajiem jautājumiem un visnotaļ izvērstām atbildēm. Piemēram, kā dzert vermutu, kas ir meliorācija, kā kļūt par sirēnu, kā ir pareizi "nulle" vai "nulle", kā žāvēt lašus, kā atrast kuci. Pie pēdējā sanāca smiekli. Zinu kādu, kurš meklē. Runājot par suņiem. Šķiet, ka arī kāds no sērkociņu ražotājiem kaut kad senā pagātnē jau šādu taktiku informācijas izplatīšanai ir izmantojis. Atverot sērkociņu kārbiņu, jūs varējāt uzzināt, kā apturēt traku suni ar nūju.  Un vēl daudz ko citu.

Bija plāns doties uz utu tirgu, bet mēs neaizgājām. Lietus un drēgnums mūs noturēja mājās un siltumā. Taču ideja par utu tirgu paliek spēkā. Mēs tur dosimies nākamreiz.

Es meklēšu apsūbējušus svečturus, pogas, kādas vairs nekur nav nopērkamas, un beidzot nopirkšu durvju kliņķi, kādu vienmēr esmu gribējusi. Ja paveiksies, es atradīšu laternu, ko piekarināt virs lieveņa un Ziemassvētkos tur piekarināšu āmuli, lai katrs, kurš ienāk, ir tiesīgs skūpstīt kādu, ko mīl.

Mēs izlaidām deju klasi, bet tas ir labojams. Lindy Hop. Ļoti populāra deja, kas pārpilna ar dzīvības alkām, vienkāršību un akrobātiskiem elementiem. Un fonā džezs.

Šis ir pēdējais vakars. Esmu nomākta, jo jābrauc prom, un man ir sajūta, ka jāatgriežas vietā, no kuras nesen esmu aizbēgusi. Prombraukšana man vienmēr asociējas ar pamešanu un atbraukšana ar atrašanu un jaunu saišu izveidošanu. Skatāmies  amerikāņu seriālu, kurš bija populārs, šķiet, pirms gadiem divdesmit un stāsta par juristu biroja darbinieku ikdienu. Visa fabula būvēta uz to, ka dzīvē lietas virza mīlestība, lai ko mēs ar to apzīmētu. Šovakar ir epizode par advokātu, kuru grib atlaist no darba par to, ka viņš sakās redzējis vienradzi. Uz jautājumu, vai viņš ir bijis pie psihiatra, advokāts atbild ar "jā". Un ko psihiatrs teicis? "Jūs esat laimīgs!". Es arī gribu redzēt vienradžus.

Svētdiena

Daži cilvēki ir manas pasaules centrā. Es par viņiem domāju ar maigumu un ilgām, jo starp mums pastāvošā distance satuvina, tā salīmē, sakausē un pastiprina visus klātbūtnes efektus, ko cilvēki, būdami blakus, nenovērtē pietiekami. Un vienmēr, kad es dodos prom, dažas sekundes stipri, stipri sāp. Starp citu, par lidostu – tieši tā arī bija, kā es paredzēju. Mani izšķūrēja cauri visiem skeneriem un pārmeklēja. Taču – ne tāpēc, ka es izskatītos pēc kontrabandistes, bet – ak, vilšanās, cik ļauna tu gan esi – es aizmirsu par džinsu jostu un dezodorantu, kurš man, kā izrādās, bija sekmīgi izceļojis cauri bargajai aparatūrai iepriekšējā reizē.

Vīrelis, kurš darbojās ap manu somu, iecietīgi smaidīja, jo es aizkavēju nāciju galu galā un biju nepiedodami nevērīga vidē, kur laiks ir zelta vērts un teroristi ir realitāte. Bet vismaz suņu nebija. Viņi gan šoreiz zaudēja, jo man somā bija par delikatesi atzīta desa. Būtu mazliet papriecājušies. Starp citu, vīrelis bija varen iepriecināts, viņš teica, ka tā ir laba izvēle.

Pēc divu stundu lidojuma un pelēku seju rindas es esmu autobusā. Bezgalīgi daudzie skeneri ir vai nu izpostījuši manus elektroniskos talonus vai arī es neatceros, ka būtu iztērējusi savus braucienus. Es braucu par zaķi, jo man nav sīknaudas, un iekšēji tricinos, jo man nav ne mazākās vēlēšanās diskutēt ar kontroli par biļešu jautājumiem. Autobusā ir trīs spāniski runājošas meitenes, man viņas liekas vienīgie dzīvie cilvēki, pārējie pasažieri izskatās ka atsūtīti no mūžīgā sasaluma, viņi nerunā, tikai klusējot skatās. Es izkāpju un dodos cauri Vecrīgai. Tā nekustas. Neviena nav. Tikai sniegs snieg lēni un neapturami. Es paskatos uz augšu un ļauju sniegam izkust uz sejas.  Pie durvīm es apstājos. Un tad es ienirstu māju sajūtā. Tas ir mans ceļš, ko es veikšu tik daudz reižu, cik vajadzēs. No atvadīšanās līdz brīdim, kad satikšos.