"Man nepatīk lasīt tekstu, jo nemāku lasīt tekstu izteiksmīgi. Kad rakstu, vajag ilgu laiku, kad sāc runāt un stāstīt, ienāk citas lietas prātā. Tas varbūt ir profesionāls kretīnisms, jo visu mūžu universitātē lasu lekcijas. Ir lekcijas, kur klausos sevī un nesaprotu, kur to esmu izdomājis, tā nav taisnība, ko stāstu. Man patīk asociācijas, kas rodas pēkšņi," tā par savu izvēli lasīt, ierunāt vai rakstīt dienasgrāmatu bilst Viktors Freibergs.

Dienasgrāmatu raksta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītājs, Filoloģijas zinātņu doktors, kino pētnieks un tulkotājs Viktors Freibergs. Viņš savu dienasgrāmatu diktofonā ierunāja, līdzīgi kā ierasts lekcijās un tulkojot. Rakstiskas piezīmes viņš izmanto par pieturas punktu. Atmiņas par notikušo vai nenotikušo izaug no apziņas plūsmas. Kā kino.

„Tas radīja diezgan saspringtus brīžus un izmisumu, šķita, ka nav īsti, ko stāstīt. Daudz piedomāju klāt. Bija dienas, kad it kā nekā nav – aizej uz lekciju, konferenci, veikalu, iekāp vilcienā, aizbrauc mājās. Kuru tas interesē? Šad tad pēkšņi kaut kas gadījās. Nejaušība bieži vien palīdz," par dienasgrāmatas rakstīšanu stāsta Viktors Freibergs.

Pirmā diena

Viktors Freibergs izvēlas runāt par notikumiem, kas izraisa asociācijas, kaut ko līdzīgu apziņas plūsmai, daudz vienkāršākai, nekā literatūrā.

„Šīs ir sava veida klausāmdienasgrāmatas. Centīšos, lai parādās manī atblāzma…,  drīzāk sevi salīdzinātu ar provinciālu Prusta atdarinātāju, neveiksmīgu, kur katra lieta, kas ar mums notiek, smarža vai skaņa radītu virkni asociāciju. Jo atmiņa par sevi ir radošs process. Tas, ko atceros kā attēlu virkni, var izrādīties iztēles rezultāts. Tāda ir atmiņa,” bilst Viktors Freibergs.

Otrā diena

„Diena bija ārkārtīgi neparasta. Bija ļoti bieza migla. Miglā ir kaut kas mistisks. Sēžot vilcienā, tu brauc, skatoties pa vienu logu, otrā pusē paskaties, vienīgais, ko var redzēt ir šajā miglu vālā noslēpušies rēgaini koki. Tas viss izolē vagonu no apkārtējās realitātes, vienīgais, kas liecina, ka esam vilcienā, ritmiskā klaudzoņa un nemitīgie paziņojumi par nākamo staciju,” tā Viktors Freibergs.

„Man patīk vērot cilvēkus. Daļa guļ. Iepretim kāda meitene krāsojas, kas, liekas, ir ļoti intīms process, jaunas meitenes var atļauties arī vilcienā… Kāds cits dzer kafiju, brokasto, runā pa mobilo telefonu. Tad man sāk likties, ka šie cilvēki man nav tik sveši, jo pēc viņu sarunām uzzinu vairāk, nekā par viņiem būtu jāzina: kam kaķis saslimis, kāds sastrīdējies ar kādu. Ja izkliedz pa pusvagonu šīs savas „ciešanas”, ir jānoklausās. Skumjāk ir tad, kad pretī sēž kāds un runā par tev pazīstamu cilvēku. (..) Vārdus vagonā labāk neminēt. Tad man sāk likties, ka tas ir tāds komunāls dzīvoklis uz riteņiem, kas katru rītu ripo no Cukurfabrikas uz Rīgu, un cilvēki aiziet katrs uz savu pusi, bet vakarā atkal ir komunālais riteņdzīvoklis, kurā mēs visi atkal sapulcējamies.”

Trešā diena

Ir ļoti skaista diena, beidzot uz pāris dienām ir atnācis pavasaris, tāpēc ir jāiet pastaigāties.

„Darbaholiķa stils ir pārņēmis dzīvi. Nevaru ilgi pastaigāt, pārņem satraukuma sajūta, ka neesi kaut ko izdarījis. Tā nekad nebūs, ka viss būs izdarīts un viss būs paspēts. Tā nebūs nekad,” uzskata Viktors Freibergs.

Ceturtā diena

„Sestdienas ir dīvainas dienas fakultātē. Ir īsi starpbrīži, tad visi atrodas auditorijā. Tu ieej gaitenī, bet visur tukšums, klusums, neredz gandrīz nevienu. Sajūta, ka esmu kaut ko sajaucis, ka šodien varbūt ir svētdiena un nemaz nevajadzēja nākt. Par cilvēku klātbūtni liecina garderobe, kurā vēl ir daudz mēteļu,” stāsta Viktors Freibergs. „(..)  Kad ieeju auditorijā, man kļūst vieglāk. Kaut kādā veidā, liekas, esmu enerģētikas vampīrs. Kaut gan es tam neticu, kad ieeju auditorijā, es tam visam sāku ticēt.”

Piektā diena

„Šī diena būs par visāda veida bailēm. Tam ir konkrēts iemesls, notikums, kas bija diezgan šausminošs, kārtējā eksplozija, kārtējais terora akts, šoreiz Pēterburgā. (..) Tas uzvēdī atmiņā notikumus Londonā, kas ir mana draugu pilsēta, mana mīļākā pilsētā,” atklāj Viktors Freibergs. „(..) Kāpēc par Londonu sāku domāt. Bija cilvēki, kas teica, ka nevajag braukt ar Londonas metro, bet man patīk Londonas metro, tāds diezgan neglīts, salīdzinot ar citu pilsētu. Tajā pašā laikā tajā ir kaut kāds šarms. (..) Man vienkārši patīk staigāt pa Londonu. Var vienkārši pasēdēt pie Temzas un skatīties, kā tūristu pūļi uz dažādiem kuģiem tiesā maltītes. (..) tad reizēm ir tik skaistas debesis, un tajā visā ir kaut kas nomierinošs."

Sestā diena

„Būs histēriski pārskrējieni no vien pasākuma uz citu. Pirmkārt, jau lekcija… Te būs vairāk īstas dienasgrāmatas komentāri. Lekcija, kuru cenšos nedaudz agrāk pabeigt, kas ir ļoti slikti. Tā kā man ir jāmetas uz studentu konferenci citā augstskolā, saprotu, ka nepaspēšu, ja pabeigšu tieši laikā. Protams, ka es nepabeidzu laikā, jo daudziem cilvēkiem ir jautājumi, ar viņiem ir jāparunājas, un es negribu viņiem atteikt. Galu galā es varu arī mazliet nokavēt, jo par to esmu brīdinājis. Nervozi visiem izstāstu, ko katram vajag uzzināt, visi ir priecīgi, izņemot mani, jo saprotu, ka man būs jāskrien, bet skriet es īsti vairs nevaru un arī negribu skriet. Tad konference, kur visi jau sēž un gaida kādu pusstundu, auditorija pilna ar studentiem, pārējie žūrijas locekļi smaidīgi mani sagaida, bet piecreiz jau mani nolādējuši, ka es kavēju. Bet es brīdināju, teicu, ka kavēšu, neiešu mocīties vainas apziņā,” dienas gaitu dokumentē Viktors Freibergs.

Septītā diena

„Šī nedēļa man lika domāt par atmiņu, ne kā par radošu procesu. Mana atmiņa sāk izdzēst daudzas lietas, ko vajadzētu atcerēties. Zinu, ka viss ir jāpieraksta plānotājā. Ko es cītīgi daru, līdz pat tādām detaļām: lūdzu, ielikt atzīmi tādai un tādai studentei, protokols stāv man uz galda pie datora. (..) Ir dienas, kad aizmirstu paskatīties plānotājā. Tāda bija vakar. Tad es sapratu, ka nākamajā dienā ir lekcija, par kuru biju piemirsis. Pareizāk sakot, es zināju, ka tāda būs, bet likās, ka tā ir tikpat tālu, kā vienmēr, ka vēl būs laiks tai gatavoties. Par laimi varēju atbrīvot vakaru tai gatavoties (..) Par to es zināšu rīt, cik veiksmīgi man izdosies tik galā, jo nekad nevar zināt, sākot lekciju, vai tas beigsies ar fiasko vai daudz maz saprātaīgi,” komentē Viktors Freibergs.