Droši vien ikkatram ienākusi prātā doma visu atstāt un ceļot. Zane Eniņa tā arī izdarījusi. Viņa ceļo, iepazīst sevi pasaulē un pasauli sevī un raksta dienasgrāmatu. Ceļo Zane Eniņa, jo tā ir lieta, ko gribējusi darīt vienmēr - kopš sevi atceras. Bērnībā lasījusi grāmatas, kā gājis Tūram Heijerdālam un citiem pētniekiem, un šķitis, ka tas ir kaut kas pasakains, ko tādu dzīvē pieredzēt.

"Ar ceļošanu ir kā ar jebkuru lietu dzīvē, ir vienkārši jādara," atzīst Zane Eniņa. Piedzīvoto viņa arī publisko savā blogā mugursoma.lv.

Pirmdiena. Antarktīda

Šodien ir TĀ diena. Mēs kāpsim uz zemes. Pirmā laiva, pirmā izkāpšana, pirmie pingvīni. Esam priecīgi satraukti par to, kas mūs sagaida. Visi pasažieri ir sadalīti sešās grupās, kas nosauktas kāda slavena polārpētnieka vārdā, lai organizētu krastā nonākšanas procesu bez liekas drūzmēšanās. Mēs ar Džoannu esam Šekltona grupā un drīz jau pa skaļruņiem tiekam aicinātas uz iekāpšanu laivā. Pirms tam ir jāparakstās blakus savam vārdam uz saraksta pie sienas, tāpat arī atgriežoties – vēl viena drošības procedūra, lai pārliecinātos, ka kāds pasažieris netiek atstāts pie pingvīniem.

Iemērcam zābakus dezinfekcijas šķīdumā un, stipru roku satvertas, tiekam iesēdinātas melnajā gumijas laivā jeb, kā to sauc šeit, zodiakā. Mūsu pirmā nosēšanās ir Danco salā. Pirms izkāpšanas Adrians mums vēlreiz atgādina nosacījumus – netuvoties dzīvajai radībai tuvāk par pieciem metriem, uzmanīties, kad kaut ko ņem ārā no kabatas, lai vējš to neaizpūstu pa gaisu. Pats par sevi saprotams, ka smēķēt vai nokārtot dabiskās vajadzības šeit nevar, bet vienmēr ir pieejami zodiaki, kas jebkurā laikā ir gatavi tevi nogādāt atpakaļ uz kuģa.

Esmu pierakstījusies garajam pārgājienam un mēs daktera Saimona pavadībā dodamies ceļā. Mūsu pārgājienu par raitu nenosauksi, jo ejam gar… pingvīniem, protams. Šie ir mūsu pirmie pingvīni un ekspedīciju komanda mazliet līdzjūtīgi noskatās uz mums. Esam kā bērni, kas ieraudzījuši pirmo sniegu un mums vienalga, ka tas būs pieejams visu ziemu. Mēs fotografējam un priecājamies par gāzelīgajiem radījumiem. Brīdī, kad pingvīnu kolonna šķērso mūsu taku, stāvam kā sastinguši, kamēr garā procesija nav pavirzījusies tālāk. Arī mēs ejam gāzelēdamies – gan tāpēc, ka kājas nav pieradušas pie sniega, gan tāpēc, ka zeme mūsu sajūtās šūpojas.

Laiks šodien ir vējains un miglains, bet dakteris mūs ved tālāk baltumā. Pēc kādas stundas viņš stājas – tālāk nevaram iet, tur ir plaisas. Uz brīdi laiks noskaidrojas, migla tiek papūsta malā un mēs ieraugām sniegotos kalnus visapkārt un tumšos okeāna līčus lejā.

Otrajā dienas pusē atkal braucam zemes virzienā. Šarmantais “Quark” darbinieks Solans stāv uz piestātnes un smaida: „Nu, mīlīši, kuram šis būs septītais?”. Es un vēl pāris pasažieri paceļam rokas. „Apsveicu un laipni lūgti Antarktīdā!”, saka Solans un palīdz mums izkāpt. Jā, ir, mēs stāvam uz pasaules septītā kontinenta!

Uzkāpjam augstākajā punktā, no kura var vērties uz apkaimi, argentīniešu izpētes stacija lejā izskatās maza, mazītiņa. Vaļi spriņģo pa līci, izdodami savas „pššš” skaņas un pūzdami strūklakas. Vējš pieņemas spēkā un mūs steidz nogādāt atpakaļ kuģī. Esam jau emocijām pārsātināti, bet tas vēl nav viss. Kapteinis ir piekritis izbraukt caur šauru kanālu, lai mēs redzētu aisbergus. Esam pieplakuši kuģa malām un vērojam, kas notiek apkārt. Daži aisbergi redzami tālumā, citi pārdesmit metru attālumā, bet daži ir tik tuvu, ka tos var gandrīz ar roku aizsniegt. To formas atšķiras, tāpat kā krāsas. Šī ir viena no skaistākajām skulptūru izstādēm, ko savā dzīvē esmu redzējusi. Mēs ar Karimu uz brīdi atraujamies no fotokameru lodziņiem, pārmijam skatus „oh-my-god” un atkal atgriežamies pie klikšķināšanas. Pirksti vairs sen nekustas, bet mēs negribam vilkt atpakaļ cimdus, lai nepalaistu garam kādu īpaši skaistu aisberga rakursu. Kad izrāde beigusies, kapteinis griež kuģi riņķī un atgriežamies maršrutā, ko bijām plānojuši veikt.

Otrdiena. Argentīna

Nostopētajā mašīnā attopos pie robežkontroles punkta. „Ej, džeki, nē, es negribu atpakaļ uz Čīli”. „Pag, bet tu teici, ka brauc uz Hua Hum,” šie man atgādina. Jā, vilks, bet es tak nezināju, ka tāpēc atkal jānonāk Čīlē. Pase pat man ir līdzi, bet es ļoti bijīgi izturos pret atlikušajām brīvajām lapām un, dabūt divus zīmogus ne par ko, nudien negribu. Saku puišiem, ka viss labi, kāpšu tepat ārā un aiziešu līdz ūdenskritumiem, netālu bija norāde.

„Ak, tu gribi uz ūdenskritumiem, tā uzreiz vajadzēja teikt,” Felipe saka un griež mašīnu riņķī. Mēs aizvedīsim, cik tur tā darba. Sākumā spirinos, bet, ieraudzījusi uz norādes 5 km, vairs nē. Mazs attālums mašīnai, liels attālums nogurušai Zanei. Aizkratāmies norādītos kilometrus un man par prieku arī puiši grib redzēt ūdenskritumu. Ja šie būtu zinājuši, ka līdz tam vēl krietns gabals kājām ejams, nez vai būtu parakstījušies.

Nonākot galā visi ir apmierināti – ūdenskritums, kā jau tie parasti mēdz darīt, izskatās fantastiski. Sabildējam to vienu pašu un kopā ar mums. „Nu re, tev būs bildes ar īstiem „mačos latinos”,” šie smejas paši par sevi. Labi, protams, nez vai viņi iekļūtu seksīgāko ugunsdzēsēju kalendārā, bet, manuprāt, puišiem nav ne vainas. Abi ir „vientuļi vīrieši” un saka, lai es savā blogā ielieku viņu e-pasta adreses. Esmu šiem piestāstījusi pilnas ausis, cik Latvijā ir smukas un foršas meitenes.

Puiši mani aizved atpakaļ līdz lielajam ceļam un pārjautā, vai es tiešām negribot braukt atpakaļ uz Čīli – šonakt viņi piestāšot Pukonā, bet jau rīt būšot Santjago. Nē, paldies, mani Antarktīda gaida un tas ir pretējā virzienā, pateicos un atsakos. Uz atvadām abi izkāpj no mašīnas un apskauj mani. Ak, svešinieku mirkļa sirsnība – tik īsa un īsta.

Trešdiena. Lieldienu sala

Kad rezervēju biļetes, man bija, ja ne vīzija, tad iedoma, ka Jaunajā gadā dzeršu šampanieti ar Lieldienu salas Lielajiem vīriešiem. Tad nu tagad, apsveikusi visus ar gadu mijas iestāšanos, dodos pie viņiem. Izbraucot no ciemata, nonāku pilnīgā tumsā, esmu uz ceļa viena. Braucu pa vientuļo šoseju un domāju, ka ar galvu jau nu es nedraudzējos. Ir mazliet spocīgi, īpaši, kad ieraugu kalnu, no kura darinātas moai statujas. Mēness gaismā viss lielais kalns izskatās pēc uz sāniem guļoša milzu moai. Lai padarītu braucienu vēl jautrāku, sāk līņāt.

Kad nonāku pie pirmās akmens vīru rindas, viss ir tumšs un slapjš, nav gluži tā kā es iztēlojos – mēness un zvaigžņu gaismas apspīdēti tēli okeāna krastā un es ar šampanieti. Izkāpju no auto, starmešu gaismā uzsaucu tostu vīriem, ierauju malciņu un braucu tālāk. Nu jau sāk gāzt tā, ka gandrīz ceļu neredz. Ik pa laikam spīdošām acīm uz mani noraugās zirgi no ceļmalas.

Tomēr, kad tieku līdz Anakenas pludmalei, lietus ir stājies. Biju domājusi, ka šeit būs kādas civilizācijas pazīmes, bet nekā – viss kā izmiris. Līdz šim neesmu sastapusi arī nevienu citu auto, normāli cilvēki dejo un svin, nevis vazājas pa salu Jaungada naktī.

Novietoju mašīnu cik nu iespējams tuvu okeānam un izkāpju ārā. Mēness vāji saredzams aiz mākoņiem, zvaigznes noslēpušās. Bet Anakenas līča ūdens ir gaismas pilns. Mēģinu saprast, no kurienes nāk gaismas, vai tie varētu būt atspīdumi. Bet nav neviena gaismas avota blakus, sarkanais mirdzums nāk no ūdens. Visticamāk, tās ir planktona mirdzēšanas rotaļas, bet izskatās kā ne no šīs pasaules.

Ceturtdiena. Čīle

Jo augstāk kāpjam, jo grūtāk kļūst. Vietām sniegs pāriet ledū un tad patiešām jāuzmanās, lai kāja nepaslīdētu un ķermenis līdzi tai. Es paslīdu divas reizes. Bet tikai mazliet un tieku galā pat bez mešanās uz cirtņa. Sniegs, kas no augšas izskatās maigs un pūkains, tāds ne pavisam neizrādās, kad krītot pieduros tam ar roku – sniegotā virsma sastāv no maziem un asiem ledus kristāliņiem, ar kuriem tik viegli savainoties.

Veros uz leju – balts sniega lauks, veros uz augšu – tieši tas pats. „Un tu, tam visam pa vidu tu”. Jūtu, ka spēki pamazām izsīkst un katrs nākamais solis prasa arvien lielāku saņemšanos. Bet ķermenis un prāts ir divas dažādas lietas, to zinu jau sen. Ko prāts saka, ka nevar, ķermenis izdara. Nolemju koncentrēties tikai uz vienu nākamo soli un neko vairāk. Ne uz to, cik jau noiets, ne uz to, cik vēl priekšā. Solis, solis, solis, solis, soli, pagrieziens, cirtis otrā rokā, solis, solis, solis, solis, solis, fū, mazliet pauze, solis, solis, solis, solis, pagrieziens, cirtnis otrā rokā. Vienā brīdī saprotu, ka kaut kur starp šiem soļiem esmu pazaudējusi laiku. Man nav ne jausmas, vai esam kāpuši vienu vai četras stundas.

„Tā, malači, līdz virsotnei atlikušas 15 čīliešu minūtes”, gids mūs uzmundrina pirms finiša spurta. Nekāds spurts gan tas nav, tās ir vienas no garākajām 15 minūtēm, kuras esmu piedzīvojusi. Protams, virsotnes tuvums morāli uzmundrina, tomēr soļoju tik lēni, ka jebkurš gliemezis būtu man cienīgs konkurents.

Jā, un tad es esmu TUR. Skatienam paveras vulkāna krāteris. Tiesa gan mana naivā doma, ka varēšu tajā ieskatīties un redzēt kā burbuļo lavas vai cita vulkāniska zupa, īsti nepiepildās. Tomēr vulkāns izskatās pēc zupas katla – tāda, kuram tikko nocelts vāks un garaiņi mūk uz visām pusēm. Ja vējš iepūš tos sejā, aši jāslēpjas – kodīgā sēra smaka lien acīs un degunā.

Mana grupa jau stumj aiz vaiga nez kuro siermaizi, kad arī es nometu mugursomu līdzās citiem. Divi gidi pienāk man paspiest roku un uzsist uz pleca. Lai arī netiku viņiem neko stāstījusi par savām elpošanas problēmām, viņi redzēja, kādu cīņu izcīnīju ar sevi. Protams, tā bija katra noietā soļa vērta. To zina visi, kas ir stāvējuši kalnu galotnēs. Apkārt redzamie skati un iekšējā sevis pievarēšanas sajūta – tā ir īpaša balva.

Atpūšamies, fotografējam, sarunājamies. Pēkšņi izdzirdam citu cilvēku sajūsmas saucienus. Ir atlidojuši kondori. Paceļam acis debesīs un vērojam majestātiskos putnus planējam virs krātera un apkārtnes klajumiem. Es cenšos viņus iemūžināt, bet man nav liels „zūms” un arī nepieciešamās prasmes, lai to izdarītu gana kvalitatīvi. Pēc brīža esmu atkal iegrimusi sarunā ar Mišelu, bet vienā brīdī mēs apklustam, jo paliekam bez valodas. Viens no kondoriem pēkšņi iznirst no ielejas tieši pie ārējās vulkāna malas un noplanē kādu desmit metru attālumā no mums. Mēs redzam ne tikai milzīgo ķermeni, bet acis, aso knābi, raibās spalvas – visu putna majestātiskumu tuvplānā. Es nospiežu fotoaparāta slēdzi un nofiksēju milzīgos, izplestos spārnus uz tālumā redzamo sniegoto vulkānu fona. Savā galvā. Mišela redz manu skatienu, kas žēli aizslīd līdz blakus stāvošajam fotoaparātam. „Zini, daži brīži ir domāti tikai mūsu atmiņām,” Mišela pasmaida.

Piektdiena. Portugāle

Esam tikko izgājušas no pilsētas, kad debesis atkal sāk izskatīties aizdomīgas. Uz okeāna pusi rēgojas tumši violeti toņi, virs mūsu galvām pagaidām skraidelē vien pāris puspelēki mākoņi. Tomēr kādā brīdī sāk izskatīties, ka arī otrais lietus cēliens mums neies secen. Nolūkojam nelielu autobusa pieturu un nolemjam kādu mirkli tajā uzkavēties un pavērot, kas mākoņiem prātā. Iesākumā nenotiek nekas, tad uz zemes nokrīt dažas piles. Jau apsveram domu, ka varētu atsākt kustēties, kad sāk līt stiprāk. Te pēkšņi, nez no kurienes, pāris kilometru attālumā sāk spārdīties pērkons un satumst kā vēlā vakarā. Šovs sākas tik negaidīti, ka ar visām zeķēm uzlecu uz autobusa soliņa, ar otru ķeksējot augšā zābakus un somu. Mums apkārt plosās lietus ar krusu. Vējš pūš iekšā nelielajā būdiņā visus labumus un pat uz soliņa īsta glābiņa nav. Protams, esam nesalīdzināmi labākos apstākļos nekā zem klajas debess. Daži krusas graudi, kas tiešā trāpījumā ietriecas miesā, sit diezgan sāpīgi. Šī ir viena no tām reizēm, kad ļoti priecājos par Petras sabiedrību.

Lietus un krusa rimstas tikai pēc vairākiem uznācieniem. Kad paskatos pulkstenī, secinu, ka nojumē esam tupējušas ikurāti stundu. Pēc lielās trakošanas debesis atkal smaida kā saulīte un par notikušo liecina vien krusas graudu sanesumi un ūdens straumes gar ceļa malu. Īpaši amizanti izskatās krusas graudos gulošie apelsīni.

Tā kā divas reizes esam neplānoti ilgi glābušās no lietus, tagad ir diezgan vēls. Līdz galamērķim – Rates pilsētai – vēl kilometri astoņi. Kā jau reizēs, kad esi noguris, un gribas ātrāk tikt galā, kilometri izstiepjas neticami gari. Pēc septiņiem mums jau katra acs skatās uz savu pusi. Manas pēdas sāk protestēt arvien uzstājīgāk, kāju ikri draud ar krampjiem. Petras vājā vieta ir celis, kas arī īd uz katra soļa. Šodien iešana ir mazliet apgrūtināta – daudz sanāk iet kopā ar mašīnām.

Brīdi pēc astoņiem esam pie auberģes durvīm. Uzņemšanā neviena nav, tāpēc mēs prasām citiem palicējiem, kur atrodas istabas. Pirmie izsaka aizdomas, ka viss esot aizņemts, bet kāds laipns kungs tomēr norāda, ka trīs brīvas gultas šeit esot. Mēs būtu gatavas gulēt jebkur, bet ar prieku ieņemam īstas gultas. Tiesa, otrajā stāvā, bet ko padarīsi.

Es atkal metos ārā jogot, tad ieeju dušā, kas šeit ir silta un sākam sintezēt vakariņas. Ir pārāk vēls, lai ietu uz veikalu vai krogu, tāpēc samenedžējam ēdamo no iekšējiem resursiem. Apleju ar karstu ūdeni divas roltonu paciņas, uzkaisu pa virsu tepat atrastus lociņus, uzsildu pēdējos vakariņu pārpalikumus. Petra pievieno maizi un sieru, uzvārām tēju. Beigās atkal esam tīri labi paēdušas. Un, kas nav mazsvarīgi, rīt būs mazāk ko stiept.

Sestdiena. Kirgizstāna

Kādu laiku kāpelējuši pa klints bluķiem, nonākam līdz vietai, kur Daņila liek visiem vilkt ārā uzkabes. Un rāda uz klints sienu: “Mēs kāpsim tur augšā.” Koaaa? Nē, nē, mēs nekāpsim. Es nekāpšu. Tā ir faktiski vertikāla siena. Es nekad dzīvē neesmu rāpusies pa klintīm. Es jau esmu pārgurusi, tiekot līdz šejienei. Es esmu pārāk vāja, lai ko tādu paveiktu. Man nav ne mazākās teorētiskās, kur nu vēl praktiskās zināšanas klinšu kāpšanā. Apmēram šādas un vēl desmit domas skrien caur manu galvu, daļa no tām izsprūk skaļi.

Vakar pie vakariņām Ivaram klāstīju, ka, manuprāt, viņš ceļojot mazāk riskē, nekā es. Tagad viņš izmanto iespēju mani paķircināt – kurš te neesot gatavs riskēt. Bet man tiešām prāts nenesas uz jokiem, esmu nobijusies kā diegs. Viena lieta ir darīt dullības, cita – reāli riskēt ar dzīvību. Bet, protams, man arī gribas redzēt alas, nevis nīkt šeit vai doties atpakaļ.

Ļauju Daņilam sakārtot visus striķus, klausos ar abām ausīm viņa un pārējo padomos – kā jākāpj. Mazais večuks veikli kā pērtiķis uzlien pa sienu, nostiprina virves un pamet mums. Ivars iet pirmais. Tas izskatās tieši tik briesmīgi kā es iedomājos. Aiz viņa aiziet Iļja. Tiek nomesta virve, šoferis palīdz man nostiprināt karabīni. Nostājos pie klints un man sirds lec pa muti laukā. Labi, miers – tagad tikai uz priekšu. Lieku soli pa solim, gids mani velk augšā. Man vēl nav nekādas sajūtas par to, kā vajadzētu kāpt, un es pamatā daru to ar roku spēku, kas ir nepareizi. No augšas birst padomi, bet šobrīd man ir vienalga, ko es daru pareizi vai nepareizi – man ir vienkārši jātiek augšā. Pēc dažām pārcilvēcīgas piepūles minūtēm, es tur arī esmu. Puiši smaidīgi mani apsveic.

Tad jānoiet nākamais posms. Šaura taciņa ved gar klints sienu, apakšā – ne gluži bezdibenis, bet, ja nokritīsi – smaga trauma ir garantēta, bet ticamāk tomēr spīd repatriācijas iespēja. Dažviet taciņa izzūd un ir jākāpj rūpīgi pārliekot rokas un kājas pa klints izciļņiem. Daņila mums rāda katru nākamo kustību. Šeit mēs ejam vispār bez mazākā drošinājuma, paļaujoties tikai uz sevi.

Tā nonākam pie sienas numur divi. Tā ir nedaudz īsāka, bet arī gludāka un stāvāka. Vēl viens pārcilvēcības mirklis, bet arī šeit es tieku augšā. Drīz vien esam nonākuši pie mērķa – alas. Daņila noceļ metāla ieejas plāksni, izsniedz visiem pieres lukturīšus un dodamies alā. Sākumā ala kā ala – skaista ieejas zāle, tad jāparāpo un jālien uz vēdera pa šaurākām ejām. Līdz nonākam līdz vietai, ko es sauktu par Šauro Bezizeju.

Pa priekšu lien gids, es esmu nākamā. Redzot, kā mazais vīriņš knapi ietiek caurumā, paziņoju viņam, ka es pilnīgi noteikti tur iesprūdīšu. “Ai, beidz, krietni brangāki eksemplāri par tevi te tikuši cauri, nāc šurp.” Galvenais ir sākumā iebāzt caurumā abas rokas pa priekšu, tad ar sliekas cienīgām kustībām jādabon cauri pleci un lielākais izaicinājums – gurni. Tomēr brīnumi notiek un pēc nelielas locīšanās sesijas, izšļūku otrā pusē. Vēl viens caurums ved stāvus lejā un, ielecot tajā, var nonākt līdz otrajai zālei. Tajā visi satiekamies – netīri, nomocījušies, spīdošiem lukturīšiem un acīm.

Lai tiktu uz trešo zāli, jātiek cauri nākamajai bezizejai. Es jau pielienu pie tās, izstiepju rokas un sāku līst. Tad sekundes simtdaļā mainu lēmumu. Tas it kā ir spontāns, bet patiesībā ļoti pamatots. Man kāju rauj krampis. Ja gids mani vilks aiz izstieptajām rokām, pastāv iespēja izvilkt no pleca iepriekš mežģīto locītavu. Ja vēl turpināšu tērēt spēkus šeit, man tie var pietrūkt tikšanai lejā no klintīm. Saku puišiem, lai droši zūd miglā, es šos pagaidīšu tepat. Atpūtīšos.

Labi, pārliecinājušies, ka es to saku nopietni, viņi man piekodina nepazust un viens pēc otra ielokās šaurajā caurumā. Es palieku viena tumsā ar dziest sākošu pieres lukturīti, fotoaparātu un mobilo telefonu, kura stari ir daudz spēcīgāki kā gida dotajam gaismeklim. No domas vienatnē iet atpakaļ atsakos ātri – lai arī alās orientējos relatīvi labi, tagad, vienatnē un tumsā, visi pakši izskatās vienādi un būtu diezgan stulbi ielīst kādā sānu ejā. Nosēžos uz ērtas alas maliņas (droši vien miljons gadus veca stalagmīta) un mirkli izklaidējos fotografējot. Tad es izslēdzu fotoaparātu, pieres lukturi un noslēpju telefonu.

Pēkšņi esmu nonākusi tumsā un klusumā. Nevis tādā kā parasti. Bet absolūtā tumsā un absolūtā klusumā. Pirmā atnāk panika un nostaigā garām – ja nu šiem kaut kas notiek, ja nu viņi aiziet pa citu ceļu, ja nu tomēr es jau esmu kaut kur citur nonākusi. Pilnīgi nepamatotas domas. Mirkli pagrozījusies, panika tomēr saprot, ka nekā te nebūs un notinas.

Tad atnāk Kosmoss. Miers. Laiks apstājas. Notiek viss un nekas. Tu esi viss un nekas. Tu esi tumsa un tu esi klusums. Pēc tam atnāk dziesma. Nezin no kurienes kāds manā balsī sāk klusi dziedāt “Pūt, vējiņi”, piepildot telpu ar skaņas vibrāciju. Un tu esi vibrācija. Dziesmai sāk atsaukties citas skaņas un es dzirdu, ka puiši atgriežas no tāluma.

Svētdiena. Aļaska

11 vakarā kāds pēkšņi izslēdz vēju. Es to mašīnā nebūtu pamanījusi, ja mani nepārsteigtu klusums. Atveru durvis un ieklausos naktī – ir atnācis miers, kuru ik pa laikam pārtrauc vilku gaudošana no tālienes meža. Debesis joprojām zvaigžņu pilnas, citu gaismu tur nav. Nolemju izturēt vēl pāris stundas, lielākās izredzes esot ziemeļblāzmu vērot no pusnakts līdz diviem naktī.

Pēc kādas stundas atkal izrāpjos no mašīnas, lai izstaipītu kājas un, kas tad tur – debesīs zīmējas divas gaišas svītras. Esmu diezgan droša, ka tā skaitās „viegla” ziemeļblāzma, tomēr šovakar esmu noskaņota kam vairāk. Ierāpjos atpakaļ mašīnā un piefiksēju, ka strīpas parādījušās tieši pusnaktī. Ar vienu aci turpinu adīt, ar otru vaktēju debesis. Ik pa laikam parādās jaunas baltas un gaiši zaļas svītras, es diskutēju ar sevi, kad tās būs pietiekami spilgtas, lai modinātu Rafaēlu. Esam vienojušies kopš ceļojuma sākuma – ja viens no mums jebkāda iemesla pēc ir nomodā un parādās ziemeļblāzma, otrs jāmodina bez žēlastības.

Tad notiek TAS. Viss iepriekšējais ir bijis kā reklāma pirms filmas sākuma. Tagad tiek iedegtas skatuves gaismas un pirmās iznāk zaļās balerīnas. Sameklējusi zem krēsla apakšžokli, paķeru fotoaparātu, aizcērtu mašīnas durvis un skrienu uz telti modināt Rafaēlu. Kamēr šis tuntulējas, izrāde notiek pilnā sparā – pa debesīm dejo zaļas un baltas gaismas. Brīžiem tās ir tikai vienā vietā, bet citā mirklī nezini, uz kuru skaistuli skatīties, uzstājas piecas primadonnas vienlaicīgi. „Wow”, tas ir vienīgais, ko Rafaēls ir spējīgs pateikt.

Izrāde ilgst minūtes piecpadsmit, tad debesīs paliek vien retas baltās gaismas. Rafaēls ielien atpakaļ teltī, es vēl pakavējos ar tām pašām, nez, kad nākamreiz atkal būs iespēja redzēt ziemeļblāzmu. „Rafaēl, velc savu pēcpusi ārā, sākas otrais cēliens”, es nobļaujos. No kalna iznirst zaļgandzeltena lenta ar sarkanām maliņām. Tā izstiepjas pa visu pamali un gaismas dejo! Tās patiešām dejo! Tās rotaļājas! Tās ir spilgtas!

Rafaēls atrod risinājumu – izlien no telts ar visu paklājiņu un guļammaisu, un noguļas uz zemes. Brīžos, kad nenotiek spilgtie iznācieni, baltās gaismas spēlē paslēpes, uz sekundēm divām izpūš baltu mākonīti vienā debesu vietā, tad tas pazūd un pēc dažām sekundēm atkal iznirst citā vietā. Pēc kādas stundas Rafaēls atkal pazūd teltī, es vēl palieku. Man nav ne jausmas, cik ilgu laiku vēl es vēroju debesis, laiks ir pagaisis. Arī gaismas kādā brīdī pagaist un es ievācos teltī. Ziemeļblāzmas sajūsma bija laupījusi visas sajūtas, tikai tagad saprotu, cik pārsalusi esmu. Šonakt iztieku ar saviem guļammaisu resursiem, ir vairāk nekā skaidrs, ka tie tuvākajās dienās jāpapildina. Bet šonakt nav variantu, man šķiet, ka atstiepšu kājas no aukstuma. Lai gan, pēc tā, ko šonakt redzēju, nebūtu liela bēda.