Žurnāliste Anda Buševica Latvijas Radio 1 ziņu blokā Pēcpusdiena trīs reizes nedēļā veido kultūras afišu. Tas nozīmē – katru nedēļu noskatīties teātra izrādi, izlasīt grāmatu, un tikt skaidrībā par nedēļas nogales kultūras kalendāru visā Latvijā.

"Jums šķiet, ambrozijs un nektārs ir mans darbs? Piekrītu, ir šādai dzīvei zelta maliņa, taču pat kultūras nektārs reizēm rada paģiras. Par to varat pārliecināties, ieraugot zālē kādu no Kilograms kultūras vai Lielās mūzikas balvas žūrijas. Ticiet man, teātru sezonas beigās Spēlmaņu nakts žūrija ir nogurusi ne mazāk par aktieriem," atzīst Anda Buševica. "Es saviem pienākumiem nepieeju tik bargi, savu uzdevumu esmu formulējusi kā skatītāju reakcijas dokumentēšanu, proti – ne tik daudz sniegt paliekošu vērtējumu, kā – kalpot potenciālajam tā apmeklētājam, nodrošinot ar iespējami noderīgu informāciju. Pieredze gan rāda, ka uz veiksmīgām teātra izrādēm skatītāji biļetes izpērk vēl pirms pirmizrādes, tātad – klusie telefoni nostrādā vēl pirms kritiķi un žurnālisti paspējuši sacerēt savus stāstus. Citādi ir ar kultūras notikumu kartes tikko iedzīvinātām erogēnajām zonām, tur ir jābūt klāt. Mēdz būt arī tā, ka stāsts par mākslas darbu reizēm ir interesantāks par pašu darbu. Un kultūrnogurumu drīzāk rada švakā saķere ar realitāti.

Īstenam kultūras žurnālistam būtu jādzīvo vārdā: rakstīto vārdu viņš uzņem kā prāta barību, ražo vārdus un arī kā atgriezenisko saiti saņem vārdus.

Bet realitāte pastāv, un reizēm tā šai vārdu visumā iejaucas skarbi un paģēroši, mēdz būt brīži, kad, skrienot uz ēteru, un vienlaikus risinot sadzīviskas situācijas, sevi pieķeru pie domas, ka – paldies Dievam! – klausītājs pat nenojauš no kādiem ikdienības sūdiem izaug runas pedagogu trenētā, valodas konsultantu filtrētā, labskanīgā un pareizā Radio valoda, spriedumi, kam respektablumu piešķir Radio sabiedriski nozīmīgā medija statuss.

Taču reizēm tieši šajos krustpunktos, kā labā teātra izrādē, no pretišķībām un satraukuma uzšķiļas negaidīti iekšējie piedzīvojumi. Tie parasti paliek „aiz kadra”. Taču šai dienasgrāmatā nedēļas garumā, lai top redzami."

Kultūras žurnālista piezīmes šīsnedēļas raidījumā Latvijas dienasgrāmata. 

Pirmdiena

Rīts sākas ar klusumu. Reizēm diena, pat nedēļa paskrien tik ātri, ka pieķeru sevi, ka tāpat īsti nespēju atcerēties, kas tajā noticis. No dzīves izmests laiks? Paradoksāli, bet daudz dzīvāk nekā darba nedēļas skrējienā reāli piedzīvoto, smadzenes patur atmiņā pusaudža gados lasītās grāmatas. Ar šādām pārdomām kaudamās, atcerējos Karlosa Kastanedas pamācību kā atmiņā paturēt sapņus. Peijotes saknes mācekļa pārstāstītā instrukcija sekojoša: ikreiz, laižoties miegā, uzmanība jākoncentrē uz rokām, ja spēsi atcerēties savas rokas, tev būs orientieris, un tu varēsi uzzīmēt sapņu pasaules karti, orientēties tajā, saprast sapņu sakarības. Es neaizraujos pārlieku ar ezoterisku, taču literatūras uzburtā vīzija – skaista taču? Un kāpēc gan man neizturēties pret savu darba nedēļu kā sapni.

Trenēju sevi iegaumēt koku rindu aiz mājas loga. Nekas jau dižs no tās nav, dzīvoju 1972. gadā uzceltā mājā, un tā droši vien ir viena no tām Gagarina birzīm, ko mājas iedzīvotāji sastādīja kādā no sestdienas talkām pēc mājas uzcelšanas.

Šī ir viena no tām daudzstāvenēm, gar kurām droši vien šausminādamies klīda Hardijs Lediņš, viņa pirmskara privātmāja ir tepat, aiz sliedēm, sliedes, protams, ved uz Bolderāju. Koku rindas patiesā funkcija ir aizsargāt piecstāvenes iedzīvotājus no garāmbraucošo vilcienu trokšņa un putekļiem. Bet šobrīd mans stāsts ir par kokiem. Par apstāšanās mirkli.

Mana darba nedēļa ir ačgārna, rosīgākā diena ir piektdiena, kad jānodod autorraidījums Augstāk par zemi. Taču pirmdienas ir plānošanas dienas. Nedēļas nogalē Liepājas teātrī „Esi sveicināta, bohēma!” – stāsts par Liepāju, Imantu Kalniņu, muzikālajām izrādēm, dullošanos fotogrāfa Ulda Brieža Vāgūzī. Kaut kur arhīvos man glabājas ieraksti no kopīgas pastaigas pa Liepāju ar Vāgūža pieskatītāju, „Kurzemes Vārda” redaktoru, un atmiņu grāmatas par Vāgūzi autoru Andžilu Remesu, pierunāju viņu veltīt man savu laiku, kad tapa grāmata par Austru Pumpuri. Arī izrādes režisors Valdis Lūriņš ir Liepājas bohēmas daļa, varētu iznākt interesanta saruna. Aizrakstu lūgumu pēc intervijas!

Attēls no izstādes "Neatkarība caur lēcām".

Decembra sākumā ir iespēja doties uz Somiju, valsts svin savu simtgadi pilsētā netālu no Lapzemes – Olu. No Rīgas uz Olu vienalga jālido caur Helsinkiem, tur pilns ar brīnišķīgiem latviešiem. Žurnāliste Aija Lulle dzīvo Helsinkos, tur darbojas latviešu koris, tur dzīvo arī Maira Dobele, kuru iepazinu kā bērnu rakstnieci, tagad viņa Somijā mācās kino skolā un gatavo lieliskas reportāžas Latvijas Radio. No tādas reportāžas, piemēram, uzzināju, ka Somijas savas valsts simtgadi atzīmē, programmā lielu daļu projektu veltot nevis vēsturei un kultūrai – pagātnei, bet gan nākotnei – vides aizsardzībai. Arī Rīgā, Fotogrāfijas muzejā, skatāmajā izstādē nevairās no nepiedienīgām tēmām, un ar ironiju vēršas pat pret Somijas simtgades saukli – „Kopā”.

Vai tiešām mēs varam būt kopā? Vai valsti, ko apvieno vispirmām kārtām nācijas ideja, tādas tās dzima 20. gadsimta sākumā, 21. gadsimtā joprojām var būt tie paši ideāli? Apgūstu somu valodu, paralēli burtojot Somijas simtgades programmu angliski un somiski.

Ziņu programmā Pēcpusdiena kultūras afišā stāsts par Vladislava Nastavševa jaunāko opusu Nacionālajā teātrī, Čehova „Trīs māsas”. Garlaicīga izrāde, par spīti konceptuālai scenogrāfijai, kuras centrā izpletnis, ar smaguma centru zālē. Apgāzta sēne, kuras piltuvē, norobežoti no pārējās pasaule, ir gan aktieri, gan arī skatītāji. Un metronoms, kas monotoni skaita laiku, te ātrāk, te lēnāk. Izrādi var skatīties Nacionālā teātra aktieru talanta un arī centības dēļ. Bet varbūt es vienkārši esmu par biezādainu, lai uztvertu režisora vēstījumu? Varbūt ir jābūt līdz izmisumam garlaicīgi, lai es līdz kaulam sajustu to bezpalīdzību, kādai būtu jātracina ikviens inteliģents, domājošs cilvēks, ne tikai 20., bet arī 21. gadsimta sākumā, apzinoties, ka viņš ir informēts par tik daudz ko, un vienlaikus tik maz ko no pasaulē notiekošā spēj ietekmēt.

Attēlā. Izrāde "Trīs māsa. Refleksijas" Nacionālajā teātrī. Foto: Margarita Germane.

Vienpadsmit minūtes pirms ētera piezvana īrniece no Ķemeriem. Man tur maziņš nekustams īpašums, kas palīdz finansiāli uzturēt manu kaislību - vāji  apmaksāto valsts darbu kultūras jomā. Gruntsūdeņi uzkāpuši līdz lūpai, lietusūdeņu notekgrāvīšu sistēma aizgruvusi, un kā par spītu – tieši uz manas grunts. Kaimiņi tāpēc nikni - viņiem kanalizācijas aka pārkāpusi pāri grodiem un mazmājiņā poda saturs neklausa vairs gravitācijas likumam, bet gan seko savienoto trauku principam. Kam man vajadzēja pirms brīža rakstīt par tiem mēsliem un rozēm? Piesaucu, ja? Jo šī ir tieši, tieši tāda situācija. Kad nolieku klausuli, pēc četrām minūtēm ēters.

Otrdiena

Darbam mājās ir nepārvērtējama priekšrocība: ik pa brīdim, atpūtinot muguru no sēdēšanas pie datora, vari ielīst gultā, vislabāk, zem segas. Siltums un matrača iegrime palīdz atslābt saspringtajiem muskuļiem, liekas, kas esi ceļojis nevis to īso gabaliņu no rakstāmgalda līdz gultai, bet gan no viena dvēseles stāvokļa citā. Tur valda miers, tukšums, apskaidrība. Un pie zināmas piepūles vari pat likt mūzai lidot un ievilināt no krikumiem atbrīvotajā prātā kādu svaigu ideju.

Pļāpājot ar citiem radošiem ļaudīm, ar pārsteigumu atklāju, ka šīs metodes patents nepieder man vienai. Nesaukšu vārdā filozofijas doktoru, kurš brīžos, kad deadlains tuvojās ar nāvējošu krampi un no sevis bija jāizspiež iedvesmojošs teksts kādam respektablam izdevumam, izmanto līdzīgu metodi. It kā gāja pie  miera, mēģināja aizmigt, un tad no pusnomoda stāvokļa trūkās augšā, ķēra zīmuli un rakstīja uzmetumu.

Noslīpēt, izstrādāt tādu uzšvīkātu piezīmi, tas jau atkal ir darbiņš pie darba galda. Es vienmēr apbrīnoju radošos ļaudis, arī māksliniekus, režisorus, rakstniekus. Viņi taču visi sevi moka! Tā ir tāda profesija – uzlēkt augstāk par dibengalu.

Mans uzdevums šodien vieglāks, man nav jāluncinās kārtējā termiņa priekšā, nav jāraksta, jāliec sevi līkumā kā tukšu zobu pastas tūbiņu. Man  tikai jāatrod raidījuma tēma nākamajai nedēļai. Ķermenis atmaigst, prāts kļūst mierīgs, un es mudinu sevi ko domāt un just, prātam priekšā nometot  no paduses izvilktu paslēpto trumpi – nesen iznākušo Kristas Annas Belševicas dzejoļu krājumu „Medījot dzīvi”.

Ātrumā, trolejbusā atšķirta, tikko saņemtā grāmata nepatika. Tu jau atkal salauzīsi pirkstus, skrāpējoties gar maniem deniņiem, tuk- tuk- tuk, kratoties pāri Vanša tiltam atkārto Rīgas satiksmes trolejbuss. Neko nesajutu. Tagad Daces Rukšānes „Sestdienā” nodrukātajā Kristas Annas Belševicas dzejas recenzijā atlasīto garšīgāko dzejas gabaliņu ieēdināta, nolemju mēģināt vēlreiz.

Attēlā: Krista Anna Belševica.

Ir! Leļļu pasaule, kas ceļo no dzejoļa uz dzejoli, izkausē to cieto lakas slānīti, kas neļāva piekļūt Kristas Annas Belševicas dzejas tēliem, tad vēl tie rūpīgas studentes izkonspektētie literatūras termini, kas dzejas valodā pārrakstīti no jauna. „Paradigma. Vārdu mākonis, kam var skatīties cauri un kaut ko saprast.”, „Koncepcija – stāsts, kuru var lasīt uz visām malām un galiem.”, „Un pēkšņi viss liekas / nepierasti dzīvs/un veselu sekundes simtdaļu / tā ir vienkāršākā lieta uz pasaules.” (Krista Anna Belševica).

Man ļoti patīk, ka Latvijas Radio skan dzeja. Dzeja apvērš ikdienas valodas nozīmes, man liekas, ka vajag visu laiku paturēt prātā, ka jebkura vārda nozīmei var būt alternatīvas. Ar īsu atklāsmes brīdi pietiek, lai viss atkal liktos darbošanās vērts, rauju nost segu, pastumju nost ar pārmaiņām neapmierināto runci un sēžos pie savas virpas.

Datorā uz ekrāna skaņas vilnīši, jāņem ārā pārteikšanās, jāīsina, jāmeklē domai sākums un gals, lai pāri palikušie vārdi sameklētu radio klausītāju.

Trešdiena

Diena sākas ar palēcienu, ko sagādājusi manis pašas neuzmanība. Esmu kaut ko saputrojusi pulkstenī, tramvajs mani atvizina uz darbu Radio bez divdesmit vienpadsmitos, vienpadsmitos sākas Kultūras Rondo. Lai skaņu operatoram atdotu sagatavotos sižetus, lai informētu raidījuma vadītāju par to, kas tajos skanēs, lai producente paspētu to visu ielikt ēterā, man vajadzēja būt vismaz stundu agrāk – desmitos.

Es ļoti augstu vērtēju vidi, kas Radio izauklēta vēl ilgi pirms es te sāku strādāt. Man patīk kolēģi, pie mums visi viens otru sveicina – pazīst vai vēl nepazīst.

Kārtējo reizi novērtēju bezvārdu vienošanos – ja ir runa par tiešraidi, tad par pienākumu dalīšanu jāaizmirst, visi strādā iespējami labākajam rezultātam.  Ja esi laimīgi ticis līdz studijas durvīm, tad visam, kas raidījuma tapšanas laikā bijis ne tā,  jāpaliek aiz tām.

Ingvilda piesaka manu uzstāšanos. Pagājušajā piektdienā Nacionālajā bibliotēkā biju uz tikšanos ar Ritu Laimu, tur arī norunājām interviju.  Rita Laima Bērziņa būs arī mana raidījuma Augstāk par zemi varone. Viņas stāsts patiešām ir grāmatas cienīgs. Brīvības statujas sargātajā Amerikā izaugusi jauna meitene 1980. gadā, divdesmit gadu vecumā, dodas uz Latviju, lai aiz padomijas dzelzs priekškara, lai mēnesi stažētos Mākslas akadēmijā. Te viņa satiek fotogrāfu Andri Krieviņu, kuram tieši tobrīd jādodas dienēt padomju armijā, taču abi uzsāk saraksti. Pēc diviem gadiem Rita Laima atkal dodas uz Latviju, abu tikšanās notiek neuzkrītošās drēbēs tērptu ļaužu ielenkumā. Diezgan ātri abi nolemj precēties, jo skaidri saprot – ja pēc tūristes vīzas iztecēšanas meitene dosies atpakaļ uz ASV, visticamākais, uz jaunu vīzu cerēt būs grūti, un abi tik drīz viens otru nesatiks.

Rita Laima nodzīvoja Latvijā 17 gadus, līdz deviņdesmito gadu vidum, kad abu laulība izira. Šis ir viņas stāsts par brežņevlaiku stagnāciju, padomjvalsts labi ieeļļotā mehānisma varenību, un to, kā tas gluži neticamā kārtā izira. Taču Ritas Laimas grāmata „Cīruļi un dumpinieki” nav par mīlestību, vismaz tādā ziepju operas nozīmē ne. Tā ir par daudz nozīmīgākām jūtām, ko viņas vecāki, baltu filologi un īsteni savas zemes patrioti ieaudzināja viņā jau bērnībā. Būt par latvieti ārpus savas zemes, nozīmē nemitīgas pūles, zināšanu apguvi.

Ritas Laimas latvietība ir bijis sūrs darbs, un tapusī 500 lappušu biezā grāmata ir šī darba rezultāts, ceļš, ko viņa nogājusi, izpētot savas dzimtas saknes, apgūstot Latvijas vēsturi, bet ir arī kas vairāk – te ir viņas receptes emocionālam Latvijas pārdzīvojumam, tas, kas aizkustinājis viņu pašu, sākot ar Gunāra Astras dzīvesstāstu, līdz pat jūtūbes rullīšiem ar 90. gadu rokdziesmām, kuru tekstus autore iztulkojusi angliski.

Rita Laima novembrī dodas tūrē pa Latviju, mēģinot saprast, vai latviski iztulkotai viņas grāmatai Cīruļi un dumpinieki atradīsies lasītājs, kā arī meklējot iedvesmu šodienas Latvijā. Jo viņa atkal ir tās pašas izvēles priekšā. Palikt Amerikā vai atgriezties Latvijā.

Ceturtdiena

Tā arī neesmu iemācījusies rīkoties ar mašīnas magnetolu. To parasti dara dēls, kurš ar katru jaunu ierīci uztver kā sev radītu, ar pāris mērķtiecīgām kustībām piespiež izpildīt komandu. Man attieksme ir citāda. Mani vairums ierīču pārsteidz nesagatavotu, neesmu vēl apguvusi iepriekšējo modeli, kad nākas komandas mācīties no jauna. Jāatzīstas, ka man arī drusku patīk iedomāties, ka to darbībā ir kas misteriozs, neuztvert modernās tehnoloģijas tik vien kā eksakto zinātņu sasniegumu.

Braucot automašīnā, parasti klausos Latvijas Radio 3 Klasika kolēģu veikumu, taču reizēm, piespiežot to pašu pogu, ko parasti, ieslēdzas kompaktdisku pleijeris. Joprojām neesmu sapratusi, kādos gadījumos tas notiek, neprotu arī pārslēgt atpakaļ, samierinos un klausos. Pēdējā reize, kad radio vietā ieslēdzās pleijeris bija 22. jūnijā, rītā pēc nomodā pavadītas Saulgriežu nakts. Tā bija skaistākā saulgriežu nakts, izkurinājām pirti, pērāmies visu nakti, peldējāmies Gaujā. Torīt man kāds, kas ar mani tukšā mašīnā runā, man patiešām bija nepieciešams. Biju aizmirsusi, ka kompaktdisku pleijerī jau kā kādu laiku stāv disks ar pareizticīgo dziedājumiem,

Kad vīru balsis ieskanējās, biju pārliecināta ka tā ir „Klasika”, kāda nakts programma, nobrīnījos par kolēģu izvēli, un klusi lūdzos lai brīnums nebeidzas. Nebeidzās, nepievīla, kompaktdiski, kad beidzas, pārslēdzas uz sākumu, es droši būtu varējusi braukt, kamēr benzīns izbeidzas.

Šodien, kad radio vietā atkal ieslēdzās disks, tirpiņas noskrēja pār kauliem. Šie ir pareizticīgo dziedājumi krievu valodā no klostera Francijā. Muzikāli neparasti precīzi, tomēr tajos ir tā atraisītības nots, kas raksturīga ticībā dziedātajam, kad korim tas ir kas vairāk par notīm un skaņdarbu. Vasarā šo disku man uzdāvināja paziņa no Briseles, viņas draugs iemīlējis šo klosteri, mēdz turp braukt. Vakar saņēmu no viņas ziņu, ka Dominikam atklāts asinsvēzis un viņas laiks tagad aizrit slimnīcā. Automātiski pāmetu krustu. Tāds tehnikas misēklis ir skaisti saņemts atgādinājums par draugiem, un tai pat laikā arī mani nomierina doma, ka kaut kur pasaulē kāds lūdzas.

Piektdiena

Jo ilgāk ļaujos dienasgrāmatas izaicinājumam, jo dabiskāk man šķiet pierakstīt un arī ierakstīt apkārtējās skaņas. Kad gan man vēl būtu bijis laiks un vēlēšanās konspektēt diktofonā, kā skan mani soļi, ejot uz tramvaja pieturu? Saklausu putnus dziedam, pieeju tuvāk, tāds paknapāks zvirbulis vien būs, bet kas par balsi šai rudens pelēkumā, kad dižāki putni jau prom.

Tramvajs. 2. tramvajs, dzīves skatuve. Kamēr 1. līnijā brauc tie smukie tramvaji ar zemo grīdu, mazāk apmeklētajā otrajā līnijā, tantuki joprojām uztur tvirtu  muskulatūru, lecot diezgan augstu iekšā un ārā. Pa līniju dzenājas viens vagoniņš, šo līniju reti apmeklē kontrole, tāpēc ļoti iecienījuši dzīves atraidīti dīvainīši. Tantiņa pliku dibenu rudens salā, ar dieviņu galvā, onkulītis ar simts maisiņiem un neatdarināmu aromātu. Šodien sētnieki, tas ir, viens no viņiem varētu būt sētnieks, otrs jauns puisis, paņemts palīgā, izskatās, ka honorārā būs bijis kāds alkoholisks dzēriens. Tramvajs bezpalīdzīgi kļūst par liecinieku puiša zvaigžņu stundai. Kāpēc es to visu stāstu? Tā ir raidījuma Latvijas dienasgrāmata un tevis, mīļais klausītāj, dotā vara, kas man atraisījusi mēli.

Feisbukā pamodušies ķekatnieki, no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem sākas viņu laiks. Bērnu mātes meklē iespējas savus sīčus izklaidēt, vēlams, ar pedagoģisku piedevu, latviskā garā. Sociālie tīkli ir ideālā vieta šādiem uzsaukumiem, senā tradīcija tiek pie moderno tehnoloģiju uzlabojumiem. Viena piesola divus hobitu izmēra bungotājus, uzreiz pieslēdzas rūdīta folkloriste ar ermiņikām. Tik līksmai kompānijai pievienoties gribētāju uzreiz daudz. Kāds asprātis pat piesola spēlēt klavieres, ja izdotos atrast kādus, kas tās stumj ķekatu gājienam pa priekšu. Vārds „budēļi” esot cēlies no „budīt”, „modināt”. Kad miesa vēlas krist lejup, ziemas miegā, gara aktivitātēm ir augšupejošais gada laiks.

Sestdiena

Trīs ar pus stundas autobusā un esmu Liepājā. Autobusa šoferis galapunktā atvadās bezmaz vai kā lidmašīnas pilots, mikrofonā nosaucot vietējo pulksteņlaiku, gaisa temperatūru aiz borta, un novēl izbaudīt Liepājai raksturīgos laika apstākļus. Šai gadījumā tas nozīmē stipru vēju un lietu vienlaicīgi, pat lietussargs tādā vētrā neko nelīdz. Mani, lepni apņēmušos pēc garā brauciena līdz pilsētas centram aiziet kājām, jo Liepājā taču nekas nav tālu – pusceļā slīpi iepūš „Ideju bodē” Jaunliepājā, brīnišķīgā vietējo ražotāju taisītu smuklietiņu veikalā, ar vietējo audzētāju piegādāto produktu kafejnīcu telpas otrā galā.

Attēlā: Top filma par 1906. gadu.

Tur jau priekšā fotogrāfs Kaspars Goba. Liepājā režisors Gatis Šmits sācis uzņemt vienu no simtgades programmas filmām - par 1906. gadu. Kasparam arī darbs pie filmas. Šodien „Liepājai raksturīgo laika apstākļu dēļ” filmēšana atcelta. Sākam pļāpāt, es izstāstu par pirmizrādi šovakar Liepājas teātrī, kuras dēļ es esmu šeit. „Esi sveicināta, bohēma!” - Valdis Lūriņš ne tikai režisējis, bet arī izkonspektējis Ulža Brieža, Andžila Remesa, Ērika Hānberga, Andra Bergmaņa atmiņu stāstus, par "Vāgūzi", par "Kazu" un "Putnu dārzu". Uldis taču ir mans skolotājs fotogrāfijā! Un pateicoties Hānbergam, es nokāpu no traktora un sāku rakstīt presei. Nu tev jānāk, abi šovakar būs uz izrādi. Kaspars Goba uzreiz zvana Uldim Briedim, lai dabū viņu teātrī iekšā, Briedis saka, ka tagad nevar, Andžilam Remesam jaunās grāmatas atvēršana Liepājas muzejā. Nu viss skaidrs, jābrauc uz Liepājas muzeju un man ir neplānots sižets ziņu bloka Pēcpusdiena grāmatu afišai.

Attēlā: Andžila Remesa grāmatas "Kara ēna sekoja man. Kokrūpnieka dēla vaļsirdības" atvēršana. No kreisās – atmiņu rosinātājs Ēriks Hānbergs, autors Andžils Remess un fotogrāfs Uldis Briedis. Foto Andris Gertsons.

Kaspars Goba saka, ka Liepājas muzejā kāju neesot spēris kopš 1997. gada, kad viņam te bijusi fotoizstāde. Tad tev jāredz Miķeļa Pankoka koka dieviņi – mana mīļā pastāvīgā ekspozīcija, bet man patīk te ienākt atkal un atkal, šai telpā smaržo pēc koka un vaska. Vēl man Liepājas muzejā sajūsmina zāles uzraudzes, viņas nav zaudējušas sajūsmu par pieskatāmajiem eksponātiem. Stāsta par Miķeli Pankoku, aizraujas. Man jāskrien, pēc pusstundas intervija viesnīcā, kurā vēl neesmu piereģistrējusies. Bet uzraudze pierunā aiziet uz etnogrāfisko priekšmetu ekspozīciju pagrabstāvā, visi esot sajūsmā. Pirmais eksponāts, ko ieraugām, nokāpjot pagrabā, cilvēkizmēra koka roka, tajā iegrebts skaitlis 1906. Vējrādītājs. Laipni aicināti Liepājā, filmas 1906. komanda!

Attēlā. Izrāde „Esi sveicināta, bohēma!”.

Vakara izrāde „Esi sveicināta, bohēma!”, tā labi piestāv Lāčplēša dienai. Stāsti par mums – tā rakstīts izrādes afišā, blakus Latvijas simtgades zīme. Ir brīži, kad liekas pārāk pamācoši, varbūt pat pārspīlēti apgalvot, ka visi, kas dzēra un dziedāja „Kazā”, „Putnu dārzā”, „Vāgūzī”, tādējādi cīnījās pret padomju varu. Lai gan … Jānis Rokpelnis, pēc sava īsromāna „Muzejs” iznākšanas, kurā bija aprakstīta šī paša laika Mākslas muzeja darbinieku mākslinieciski iekrāsotā eksistence, uzsvēra, ka padomju varai visbīstamākie bija nevis tie, kas cīnījās pret varu, bet gan tie, kas par padomju realitāti nelikās ne zinis. Valdim Lūriņam ir izdevies radīt stāstu, kas rada lepnumu un aizkustinājumu par manu vecāko biedru, jā - arī manu, jaunību, laiku, kuru, tā padomiskā ietvara dēļ, esam pieraduši automātiski klasificēt kā traumatisku.

Svētdiena

Liepājā spīd novembrim nepiedienīgi spoža saule. Jūras malā pūķsērferi dullojas. Ļauju vējam izpūst no galvas visu lieko. Ir svētdiena.

Pirmdiena

Atkal pirmdiena. Tā, koku rinda. Miglā asaro logs, koku silueti aiz tā drīzāk nojaušami, nekā saskatāmi. Kopš pagājušās pirmdienas viss tur ārpusē kļuvis vēl blāvāks, vēl plikāks. Jāiegaumē krāsu, gaismu un ēnu atšķirības. Jānofotografē redzes atmiņā. Lai ir kāds atskaites punkts, sasaiste ar zemi, pirms atkal ienirstu jaunu darbu plānošanā.