Latvijas dienasgrāmata skan ik pirmdienu, arī Ziemassvētkos. Šoreiz dienasgrāmatu vēl pirmssvētku laikā raksta kultūras žurnāliste un tulkotāja Santa Remere.

“Ar viņu pirmo reizi klātienē tikos pirms diviem gadiem (2016.gada janvārī), kad Santa bija nominēta pirmajai Normunda Naumaņa vārdā nosauktajai gada balvai kritikā un bija viena no jaunākajām nominantēm. Viņa tobrīd gaidīja nākam pasaulē savu otro bērnu un tās viņai bija visādā ziņā satraucošas dienas. Es biju lasījusi Santas rakstus interneta žurnālā „Satori”, bet neko daudz par viņu pašu nezināju,” par iepazīšanos ar Santu Remeri stāstā šīs Latvijas dienasgrāmatas autore Laima Slava.

“Kopš tās reizes ik pa laikam satieku Santu. Esmu dzirdējusi viņu arī publiskā notikumā tulkojam no franču valodas, bet šogad oktobrī “Bikibuka” festivālā iepazinos arī ar Santas vecāko dēlu Eiženu Freimani, ar kuru var nopietni spriest par Bikibuka sērijas grāmatām, arī par to, kāpēc viņam tās patīk.”

Santa Remere, aicināta rakstīt dienasgrāmatu, piekrīt, jo piefiksēt dienas notikumus viņai ir ikdienišķi un pieraksti.

“Es rakstu dienasgrāmatu, kopš vispār rakstu, stabili no pusaudža gadiem un dažādos formātus. Es to saucu par grāmatvedību, jo man ir bail, ka es kaut ko aizmirsīšu. Man liekas, ka man ir tik daudz skaistu notikumu un atmiņu, ka es pie tiem turos. Es esmu kā krājēja šajā jautājumā,” stāsta Santa Remere. “(..) Galvenokārt tā dienasgrāmata man ir lai es redzētu, kā es pati mainos, kā kļūdos, kas kurā brīdī ir kļuvis citādi.”

Pēdējā laikā piezīmes top, izmantojot jaunākā dēla Simona pusdienlaikus un arī pastaigās ar ratiem, ar vienu roku kaut ko iebakstot telefonā.

Pirmdiena 

Nakts 2:29 tūlīt jau būs 3 naktī, vēl nevaru aiziet gulēt, jo maziņais ceļas katrā miega fāzē. nezinu, vai pēdējā pusotra gada laikā man vispār ir bijušas naktis ar īstu nepārtrauktu miegu. pēdējā laikā bija jau stipri labāk - nogulēja 2-3 stundas. bet šonakt atkal uzvedas ka jaundzimušais.

6.00 Es joprojām neesmu tikusi gulēt. visu nakti riņķojam pa gultu - kā es nolieku viņu atsevišķi un apsedzu, jau pēc minūtes sega ir nosperta un veļas meklēt, kur es paliku.

Rīts. 10:00 "mammīts brauc," viņš saka.

iekrāvu mazo bērnu un piecas paunas riteņa kravas kastē un braucam uz Sarkano krustu. sniegs krīt slapjām vates piciņām un salipina skropstas. trotuārs vietām nav notīrīts, tomēr uz riteņa es turos labāk nekā uz kājām. man kedām nav rievotas zoles. jābrauc principā tikai viena pietura - no Jaunās Ģertrūdes baznīcas līdz Šarlotes ielai. visā Šarlotes ielas garumā nekādi nevaram apdzīt tantiņu, izrādījās, viņa arī iet uz Sarkano krustu.

paunās mums ir daži ziemas mēteļi, kas palikuši par mazu, vecās bērnu segas, apavi, neaktuālās mantiņas.Ees, protams, nezinu, vai tas kādam noderēs. mums noderētu, vēl nupat derēja. kaut kur vienā prāta stūrī gan vienmēr paliek neveiklības un vainas apziņa. vienā lugā, kuru tulkoju bija tāda sarkastiska piezīme par mājsaimniecēm, kas "staigā apkārt kladzinādamas par saviem labajiem darbiem", bet patiesībā viņas ir "liekules, kas atdod nabagiem savu vīru netīrās kaklasaites”.

Es tomēr ceru, ka kaut kas no tā visa kādam noderēs.

12:00 braucam pakaļ Eiženam uz dārziņu, pirms viņus noliek gulēt, jo, ejot pakaļ pēcpusdienā, mēs varam arī nepaspēt iztaisīties uz vakara mēģinājumu. tad uz pakomātiem - paņemt pasūtītās koncerta kurpes Eiženam. un paēst kafejnīcā. pieļauju, ka mēs neesam kafejnīcas personāla gaidītākie viesi - pēc mums paliek salvešu grēda, un arī trokšņa līmenis pa mūsu galdiņu ir diezgan augsts. Simons ēd zupu un tīko pēc eļļas un etiķa pudelēm. Eižens iekož frī kartupeļus un aiziet likt lego stūrītī - viņš joprojām izvairās no jauniem vai komplicētiem ēdieniem.

kafejnīca ir pilna. Kad jātaisās prom, Simons sāk kašķēties. Es viņam iedodu tik-tak konfekti, lai pielabinātu. Viņš apguļas zemē, bļauj un aizrijas. sāk smakt. paceļu, apgriežu otrādi, izkratu no viņa to tik-taku, un ātri aiztinamies.

"mammīts atkal brauc". kašķis pāriet, tikai pie Golgātas draudzes baznīcas, viņš pa kluso novelk un izmet cimdus.

14:00 Mājās nolieku Simonu gulēt, uzlieku vārīties piecas vistaskājas, ātri dušā un tagad stundu pastrādāšu - pielabošu prezentāciju par bērnu literatūru un uzrakstīšu autoru un ilustratoru kataloga aprakstu angļu valodā.

Eižens 5 reizes nospēlē uz klavierēm "Zvaniņš skan" un drīkst spēlēt datorspēli "Terārijs" - kā pats saka "līdz vēmienam" jeb līdz braukšanai uz kora mēģinājumu.

17:00 Rīgas Doma kora skolas vestibils. šonedēļ sagatavošanas klases sešgadniekiem dienas garas. var just, ka pēc mēģinājuma daudzi ir saguruši un nāk virsū raudamais - kādam cimdi spiež par ciešu savilkti, citam neatliekami vajag banānu. Eižens uzvedas ciešami, jo ir laicīgi paņemts no dārziņa un atpūties. Visām dziesmām vārdus arī ir iemācījies, tikai mēs visi šonedēļ esam mazliet aizsmakuši.

Tik smuki snieg.

Otrdiena

šodien desmitos ejam skatīties manu bērnības dzīvokli, kas pēc mājas restaurācijas izlikts pārdošanā. Pēc Konstantīna Pēkšēna projekta celtais jūgendstila nams ar vienu kolonnu uz stūra ir mans priekšstats par mājām. kad saka "mājas" - es neredzu privātmājiņu ar trīsstūra jumtiņu un skursteni, bet gan Rīgas sešstāvu mūra ēkas ar savienotiem pagalmiem. necik tālu neesmu tikusi, mēs šobrīd dzīvojam tikai kvartālu tālāk ļoti līdzīgā - Ingmāra vecvecāku īres dzīvoklī.

pēdējo reizi mūsu vecajā dzīvoklī biju pirms 17 gadiem. Katru dienu pēc skolas zvanīju vecaimātei durvīs, baidoties, ka viņa neatvērs. Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem viņa patiešām arī vairs neatvēra. Viņa tur dzīvoja kopš 40. gadiem, kad, atbraucot uz Rīgu, bija sākusi īrēt istabiņu pie vecas kundzes - nesa viņai malku uz 6. stāvu un produktus. un kundze viņai atstāja visu dzīvokli, kur piedzima arī mana mamma un visu bērnību dzīvojām mēs.

par šo dzīvokli man nav jautājumu, vai es to gribu vai negribu. mani dara laimīgu redzēt tās vecās kāpnes un margas, kurām pazīstu katru centimetru. un pazīstamais skats pa logu - vienkārši bliež pa galvu. Tā ir mana mīļākā vieta Rīgā - ģeogrāfiski un mentāli. Ja es būtu māja, es būtu tā māja.

bet mums pietrūkst kādu 10 tūkstošu. pat ja banka aizdotu visu summu, vēl vajag arī remontam. Bankas konsultante liekas ļoti atbalstoša, bet nu jā - tik daudz mēs kredītā šobrīd nevaram dabūt, pat ja es savāktu kopā visus savus autorlīgumus un saimniecības žurnālu - mani ienākumi bērnkopības laikā ir minimāli. banka arī uzskata, ka pēc vērtēšanas dzīvokļa cena izrādīsies par augstu noteikta. atliek gaidīt vīra algas pielikumu vai pašai jāatrod īsts darbs.

jau 8 gadus Ziemassvētku laiks man neiztrūkstoši saistās ar kādiem citiem rituāliem svētkiem - japāņu imperatora Akihito dzimšanas dienu, kam par godu Japānas vēstniecība Latvijā decembra vidū rīko pieņemšanu. ar savu regularitāti un kvalitāti, tie sanāk ja ne gluži centrālie, tad noteikti smalkākie svētki decembrī.

un - aaaaaa! - man nav nekad ko vilkt!!!

staigāt pa veikaliem ar Simoniņu kopā nav iespējams. sagatavoto kleitu viņš jau nosmērēja piespiežoties ar netīru muti, zeķubiksēm uzrauts caurums. kad Ingmārs pārnāks, man būs 10 minūtes, lai vispār uzvilktu jebko tīru.

tā nu es stāvu Latviešu biedrības nama foajē savās māmiņbiskēs un adītā jakā, blakus Bondaru pāris vakara tērpos. starp ministriem, vēstniekiem, bijušajiem prezidentiem un citām prominencēm uzvalkos un japānietēm smalkos kimono.

bet pasākums brīnišķīgs. jaunā vēstniece daļu uzrunas lasa latviski, viņa ir noslīpējusi izrunu, visu var saprast. mielastā ir suši un čiraši suši jeb slinkie, bļodiņā samaisītie suši - pavasara svētku tradicionāls ēdiens vairākās Japānas prefektūrās. tie šoreiz ir daudz garšīgāki par parastajiem.

atnesu bērniem no banketa salvetē ietītas japāņu kūciņas un informācijas bukletus. vienā no tiem atradu ierosmi jaunai temari bumbiņai - washi temari no Šimane prefektūras. Temari bumbiņas ir tradicionālās zīda diegiem izšūtās dekoratīvās japāņu bumbiņas. vismaz vienu gadā es pagatavoju un vedu dāvanā uz laukiem. Bet washi temari zem izšuvuma atstāj neapšūtus dekoratīvus zīdpapīra laukumus.

Eižens jūt motivāciju atkārtot vienkāršākos hieroglifus - koks, kalns, upe. mēs parādām, kā rakstīt 1,2,3,4,5. es "pieci" jau esmu aizmirsusi, Ingmārs atceras labāk par mani.

kad visi aizmieg, uzlieku tematisku seriālu par japāņu tradicionālajiem saldumiem - "Gardēdis Kantaro – biroja darbinieks".

Trešdiena

8:00 Ingmārs ar Eiženu šorīt abi aizgulējās uz darbu un dārziņu.

10:00 Es nodevu apsolīto kataloga aprakstu, un mēs ar Simonu varam iet ārā. "ārā" ilga 15 minūtes - ģērbāmies vismaz 20 minūtes. ārā uznāca skumjas par to, ka pretējā būvlaukumā demontēts ceļamkrāns, un tāpēc bija jākrīt gar zemi un jāraud par šo nelaimi.

es, protams, saprotu - ceļamkrāns pēdējos mēnešus mums ir bijis kā žirafe piemājas zoodārzā. dažreiz nemaz tālāku pastaigu nevajadzēja. riņķojām ap būvlaukumu, sajūsminādamies par majestātiskā dzeltenā monstra cēlumu. šis turklāt bija ļoti darbīgs ceļamkrāns. šķiet arī būvnieku komanda mūs bija ievērojusi, jo daudz citu skatītāju viņiem nebija.

Satori šonedēļ publicēts mans raksts par japāņu mātēm, bērnu dzimšanu un audzināšanu. Es sāku par to interesēties 41. grūtniecības nedēļā, kad Simons joprojām negribēja dzimt. es meklēju paraugmodeli - kā nezaudēt pacietību un savaldību. sākoties kontrakcijām, spēlēju skrabli un pie sevis zobus sakodusi atkārtoju "ganbatte" (turies) un "giri" (nezaudē pašcieņu). beigās tomēr tāpat kliedzu: "anestēziju, anestēziju".

14:00 kā man patīk, kad bērniņš pieceļas, iznāk no istabas samiegojies un pieglaudīgs, apķeras ap kaklu kā mērkaķītis. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ nolēmu vēl nesākt strādāt ārpus mājas, - man lūza sirds no domas vien, ka pēc pusdienlaika miedziņa viņu satiktu kāds cits, nevis es.

vakarā Doma skolas vestibilā baigā rosība, uz mēģinājumiem nāk sagatavošanas bērniņi no visām grupām - garderobē vesels ņudzeklis rūķu izmēra kombinezonu un zābaciņu. daudziem apkārt skraida arī mazie brāļi un māsas.

es Simoniņu neņemu līdzi, viņš zaudētu pacietību jau trolejbusā. tā ir liela problēma patiesībā, tāpēc reizēs, kad Ingmārs netiek laicīgi no darba, lai paliktu ar Simonu, mums jāsauc auklīte braukšanai ar trolejbusu. apbrīnojami, ka simtiem cilvēku ir ar mieru visu vakariņu laiku nosēdēt mašīnu sastrēgumā.

kad laukā nav tik auksts vējš kā šajās dienās un deguni iesnaini, mēs ar riteni viņiem visiem braucam garām svilpodami un pa 20 minūtēm esam jau Pārdaugavā. esmu diezgan radikāla šajā jautājumā - man liekas, ka Rīgā var visur nokļūt ar riteni - arī aukstā laikā un arī ar bērniem.

pa dienu gāju pa lietu uz Drogām pēc tualetes papīra. iešana pa Tallinas ielu lietus laikā ir garantēts veids kā sadumsoties, lai cik tuvu gar māju sienām mēs turētos, katra otrā mašīna mūs apšļaksta. labi, ja nedaudz apšļaksta, bet ir bijušas ļoti sliktas reizes. vienreiz steidzos pie dakteres, slimu mazuli iesējusi slingā, garāmbraucoša mašīna mūs nolej no galvas līdz kājām. es saprotu - katram var gadīties, bedraini ceļi un tā. bet ja tu esi nolējis zīdaini ar ledainu dubļūdeni... tad vismaz apstājies un atvainojies. tas nav nieks! ja es pa logu uz trotuāra lietu cilvēkiem uz galvām netīru ūdeni, tas taču skaitītos huligānisms.

goda vārds ceru, ka Rīga kādu dienu kļūs par pilsētu bez mašīnām. pašlaik sanāk apburtais loks - tev vajag mašīnu nevis lai kaut kur nokļūtu, bet lai pasargātu sevi no citu mašīnām. centra iedzīvotājam ir jāslapstās, turoties gar māju sienām, jābaidās bērnus vienus laist uz skolu. tieši mums zem logiem ir gājēju (pār)brauktuve, kā to saucam, kur regulāri notiek avārijas situācijas.

Ingmārs arī Rīgā brauc tikai ar riteni, es - pastaigās dodos ar ratiem, bet ja kaut kur jānokļūst - visbiežāk ar riteni. uz viena riteņa mums ir divi bērnu krēsliņi, bet kravas ritenī var iesēdināt trīs bērnus, kopā ar abiem riteņiem var pārvietoties septiņi cilvēki.

mašīna mums noderētu varbūt tikai braukšanai uz laukiem, jo četras stundas kratīties autobusā līdz Kolkai ar diviem maziem bērniem mēdz būt pagrūti. no otras puses tā ir daļa no piedzīvojuma.

Ceturtdiena - koncerta diena

šonakt jau gulējām daudz labāk - mazais cēlās tikai kādas trīs vai četras reizes, taču Eižens un Ingmārs tik un tā aizgulējās. bet vismaz uz dārziņa brokastīm tika.

Eiženam katru rītu ir jāpaspēj arī izsaiņot dāvaniņa. viņa adventes kalendārs ir 20 mazi sainīši, kas karājas iesieti striķos pāri visai virtuvei. sainīšos ir sērkociņu kastītes. viņš bija lūdzis sērkociņus ziemassvētku vecim vēstulē. nesen lauku ciemošanās laikā ierādījām viņam, kā dedzināt - tagad tā ir fantastiskākā lieta pasaulē. tā nu viņš visu decembri adventes šokolādes vietā tiek pie dažādiem sērkociņiem.

Pusdienlaikā laikam sadusmoju bērnudārza audzinātāju, jo negribēju gaidīt, kad Eiženam beigsies ziemassvētku ludziņas mēģinājums. nevis negribēju, bet nevarēju. es ar Simonu šorīt knapi vispār tiku līdz dārziņam. pa ceļam izmeta cimdus un jau posmā no dārziņa vārtiem līdz grupiņai vairākas reizes gāzās gar zemi. gaidīt 10 min nozīmētu viņam vilkt nost silto kombinezonu un pļērcināt, tāpēc diezgan cieti pateicu, ka nevaram gaidīt beigas. viņa to noteikti redzēja kā nepateicīgo vecāku untumu. viņa nezina, kāds ir Simoniņš.

viss tāpat beidzās grāvī. atpakaļceļā apstājos pie bijušā Ļeņina muzeja paņemt nomestos cimdus, viņš prasījās laukā no sēdekļa - izcēlu, un drīz vien jau nokrita un sāka guļus atmuguriski mest sevi uz priekšu pa ledaino trotuāru. tajā brīdī satiku Ingu Žoludi, kas teica - "šodien gan aukstumiņš".

17:00 lai arī sastrēgumi briesmīgi, uz kora sagatavošanas klases koncertu paspējām, tikām pat uz iedziedāšanos. ārā sāka snigt. vienīgi sastrīdējāmies ar Ingmāru par to, vai drēbes labāk likt klasē ierīkotajā garderobē vai iemīcīt somā.

Simons laikam visu negantumu bija izsmēlis no rīta, nosēdēja koncertu mierīgi ar cukurgaili mutē - noklausījās gan divas piecgadnieku grupas, gan sagaidīja brāļa sešgadnieku kori, tikai reizēm klusuma pauzēs iesaucoties "klavīres klavīres" par impozanto flīģeli skatuves malā.

Eižens stāvēja pirmajā rindā, jo ir viens no īsākajiem, bet mēs caur visu galvu mežu tomēr viens otru saskatījām. lai gan biju nosolījusies nekad tā nedarīt - es laikam čukstēju līdzi vārdus, mēģinot viņu iedrošināt. bet viņš jau arī tāpat bija drošs. pa vienu gadu viņi ir ļoti progresējuši - patiešām skan jau kā vienots korītis, nevis desmitiem mazu mīļu balstiņu sasaukšanās. sešgadnieku koncerts ilga kādu pusstundu - izpildīja sešas dziesmas, ar izteiksmi, pauzēm, kustībām. ja nebūtu dziedāšanas, šķiet, mūsu svētku gaidīšanas laiks būtu daudz pelēcīgāks. bet tagad - pat maziņais jau dungo par rjūķiem un pipa’kūkām.

atpakaļceļā Simoniņš aizmiga, tāpēc negājām uz kafejnīcu nosvinēt - paņēmām gatavu ēdienu līdzi uz mājām.

ap 9 vakarā sāka rībēt bērnudārza mammu čats telefonā - kastanīšu grupiņā utis! pārbaudiet visiem galvas. Ingmārs aizminās uz dežūraptieku pēc līdzekļa, uzlikām kaut vai profilaktiski. diemžēl tas līdzeklis grūti mazgājās ārā - nākamo dienu nāksies staigāt eļļainu galvu.

Piektdiena

pirmo dienas pusi ceļojām uz klavieru nodarbību, Simons nebija atraujams no lielā gliemeža, kas akcijas „Mākslai vajag telpu” laikā ierāpojis Kronvalda parkā. bērnu laukumiņi decembrī ir auksti, glumi un pamesti. nosalām un gājām dzert siltu kakao.

pēcpusdienā pie mums viesojās Liene un Katrīna no Parīzes. Simons pēc pastaigas ilgi gulēja, Eižens otrā istabā zīmēja, mēs ar meitenēm vārījām zupu un šķirstījām franču erotisko terminu vārdnīcu.

kad Eižens paliek mājās, viņš apzīmē desmitiem lapu ar troļļiem, harpijām un gotiskām ēkām. Simons vislabprātāk pavada laiku, pie izlietnes spēlēdamies ar ūdeni vai skraidīdams apkārt ar atdzisušu līmes pistolīti un saukdams "urbīts, urbīts". No grāmatām viņam patīk tikai tās, kur uzzīmētas konfektītes. un vēl “Bikibuks” ar Plūdoņa dzejoli "Zaķutēvs un zaķumāte abi sēd vakarā..."

Ingmārs pēc darba aizbrauca pēc Ziemassvētku dāvanām – lego konstruktora un interaktīva mērkaķīša Eiženam un īsta rotaļu urbīša Simonam. Eižens gribētu Ziemassvētkos hačimalu, jo dārziņā visi grib hačimalu, bet mēs gribam palikt nelokāmi. es nosolījos - nekad vairs nekādu lielveikalu akciju, kaut viņi uz pusi to nocenotu. bērns ir tikai uzķēries uz reklāmas, viņam tādas mantas parasti neinteresē.

Simoniņam patīk stāsti. Eiženam šajā vecumā jau patika skaldīt dzejolīšus un pašam izpildīties, bet viņš nebija pacietīgs klausītājs. Simons klausās, nes grāmatiņas, grib dzirdēt vienu un to pašu. Vēl viņam patīk tēlot etīdes, kā teiksim par zirnekli un mušu.

es sāku stāstīt: zirneklītis vakarā satin savu tīklu lielā mīkstā kamolā (tinu ar rokām), paliek kamolu zem auss un liekas čučēt (apguļos). simons pieskrien klāt: bzzzz bzzzz.

es: ej prom muša, tu traucē man gulēt. simons apguļas: āā čučss

es: nu labi, muša, tu vari gulēt man blakus, bet tikai ja apsoli negrozīties. VISS, beigas – jāčuč.

Eiženam vakarā ir skumji iet gulēt vienam - apķeru un piespiežu klāt, bet jūtu no viņa it kā drusku vēsumu - viņš vairs nav klēpja bērniņš. viņa mīļākais vecāks tagad ir Ingmārs. es joprojām esmu mīļa, taču ar Ingmāru kopā viņi nosita datorspēles bosu. viņš visu laiku runā tikai par Ingmāru - ko viņi darīs vakarā, ko ēdīs, ko spēlēs - manis viņu plānos nav. rezultātā viņi vakarā ne tikai nosita vēl vienu bosu, bet arī gāja kopā vannā, un Ingmārs pirms miega viņam lasīja Smaragda pilsētas burvi.

Sestdiena

sāp kakls un gribas asu zupu!

mazais atkal visu nakti modās un zīda, toties no rīta Ingmārs savāca bērnus un ļāva man izgulēties.

12.00 Ingmārs veda Eiženu uz Gustava dzimšanas dienas ballīti batutu rotaļlaukumā. bija plānots, ja viņš tur paliks 2stundas. diemžēl jau pēc kādas pusstundas zvanīja Gustava mamma, ka Eižens bēdīgs sēžot malā - esot daudz cilvēku un viņš nevarot atrast sev vietu. Ingmārs sēdās uz riteņa un brauca savākt bēdu brāli. pēc tam abi spēlēja Terāriju. Eižens teica: šī ir mana laimīgākā diena.

Es stumjot ratus pār vef tiltu cietu no tā, ka labā kurpe ēd zeķi. 10 metrus noeju un jau potīte plika. varbūt vainīgas ir manas kājas, nevis kurpes, jo man vienmēr tā ir. kāda brīdī, kamer nemanīju, Simons atkal pārmeta cimdus pār bortu.

vakarā pirms izrādes "Klupšanas akmeņi" lielākais klupšanas akmens bija - kur izdrukāt biļeti. gandrīz padevos un neaizgāju. bet labi, ka man pie Dailes teātra dzīvo draudzene ar printeri. vēl pa ceļam Mr.Page veikalā paķēru divas grāmatas.

reizēm esmu tā iesēdējusies mājās, ka iestājas bloks un vairs netieku laukā. bet labi, ka tomēr aizgāju. vācu režisora Krēzingera izrāde bija ļoti svaiga un kvalitatīva - viena no labākajām vācu izrādēm pagājušā gadā.

pie Mazās zāles satiku Ingu Gaili un dažas minūtes pirms izrādes sākuma mēs spontāni paņēmām bārā pa šampanieša glāzei. trupa jau bija iznākusi pretī skatītājiem gaitenī, nolasīja hitleriskās propagandas uzsaucienus -"māksla nav internacionāla", "tā nepieder intelektuāļiem", "ziemeļniekiem var būt tikai ziemeļnieku emocijas". kvartets skaistās balsīs dziedāja vieglprātīgu vācu dziesmu. mēs meklējām, kur atstāt izdzertās glāzes. šampanietis šovakar maksāja 3.80, bet garšoja kā 5.

zālē visi sasēdāmies ap garu sapulču galdu, pie kura notika izrāde. izrādes vidū mani un Ingu izreformēja no centrālajām vietām līdz ar ebreju māmiņām, kam kādu dienu vairs nebija ļauts izmantot tramvaju platformas.

pēc izrādes jutos pacilāti. varbūt pretrunīgi tā teikt pēc dokumentālas izrādes par tumšākajām lappusēm Vācijas un ebreju tautas vēsturē... bet tieši tāpēc. pie garā skatuves galda ar atsevišķām muzikālām atkāpēm un nepārspīlētām skatuves darbībām viņi/mēs nedarīja neko īpaši vairāk kā hronoloģiski lasīja Karlsrūes teātra darbinieku formālu iekšējo saraksti, kādu liela daļa sanākušo kultūras cilvēku pazīst arī no savas ikdienas - studiju maksa, honorārs, kompensācija, pieteikumi, atteikumi, formāls izmisums, aizvainojums. ne tik daudz dokumentu saturs, bet izrādes veidotāju attieksme pret tiem sniedza intelektuālu priekšzīmi, kā pasniegt patiesību - nedramatizējot, netrivializējot, nevispārinot, neidealizējot.

galu galā pat katru vienkāršāko dienasgrāmatas ierakstu laiks padara par liecību un izmanto savā dramaturģijā.

Svētdiena

kur esplanādes tirdziņa rīkotāji atrod vēl kaut ko tik neglītu kā tie 90. gadu zaķu kostīmi? liekas taču ikdienā tik neglītu lietu vairs nav, bet tomēr viņi kaut kur tos izvelk.

jau no paša rīta esam Esplanādē - uz karuseli. pagājšgad vēl trušu aploks ar koka namiņiem un tirgotavu rindām likās kaut cik omulīgs, tagad kopā ar bleķa un plastmasas karuseļiem tas liekas vulgārs. bet, protams, bērni pamanījuši to karuseli, noteikti grib braukt.

biju domājusi braukt tikai ar Eiženu, bet Simoniņš nešaubīgi iestājās pats pirmais rindā. tā es tur drebinājos ledainajā vējā vienā panorāmas rata kabīnē ar abiem bērniem, cenšoties neskatīties uz leju.

15:00 esam ielūgti pie Babas, ceru, ka vismaz tur bērni ēdīs. Baba katru reizi, kad ejam ciemos, gatavo mūsu mīļāko ēdienu - cepeškrāsnī ceptas cāļu muguras un astes cukura glazūrā ar kartupeļiem.

nekad neatceros Babas kodu, šoreiz sanāca ar pirmo reizi, bet, kad iegājām iekšā - sapratām, ka esam nepareizā kāpņu telpā.

Simons trenkā kaķus. Eižens istabā zīme zirgu. Viņš ir iespaidojies no Ineses Zanderes jauniznākušā ilustrētā stāsta "Zirgā". viņam sanāk diezgan karikatūrisks, bet plastisks zirgs.

Svētdienas pēcpusdienās pie manis organizējas tāds ka Franču klubiņš - es mācu Eiženam un vēl diviem bērniem franču valodu. šodien krāsojām salaveci Saint-Nicolas. un aprakstījām, kāda viņam gara bārda, kādas sarkanas bikses, liels maiss un cepure ar lielu dzeltenu krustu kā pāvestam.

Promejot, Sofijas mamma man uzdāvināja noplēšamo kalendāru ar erudīcijas jautājumiem par Francijas vēsturi un civilizāciju. Teica: "to tev Nikolā no Briseles sūta". Es ļoti nopriecājos, rakstu Nikolā "paldies par kalendāru". viņš nesaprot - neko neesot sūtījis. tad man pielec, ka bija domāts Saint-Nicolas - Svētais Nikolā, beļģu salatēvs.

22:00 Ingmārs nolasa Eiženam vēl vienu nodaļu no Smaragada pilsētas burvja, un aiziet vārīt zupu rītdienai. Simons gulēt neiet, tikai skandina: "Napatāk čučēti Napatāk čučēti!"

23:00 Es saožu zupu, gribu izēst vienu šķīvīti jau vakarā, taču Simons mani nelaiž vaļā.

Pusnakts - beidzot aizmiga. urā! eju ēst zupu.