Zviedru uzņēmējs Jakobs Lalanders Rīgā ieradās pirms teju 15 gadiem, uz vietu, kas viņam bija nezināma. Jakobs dienasgrāmatā fiksē savu ceļu uz šejieni, par latviešu valodas apguvi, par mūsu kultūras un vēstures iepazīšanu un par to, kā šodien viņš brīvprātīgi vada ekskursijas latviešu un angļu valodā Daugavgrīvas cietoksnī Bolderājā un interesentiem stāsta par cietokšņa vēsturi.

2017. gada jūlijs. Sandra Jakušonoka, kura tiek dēvēta par Bolderājas dvēseli un šarma kopēju, Zanei Lācei raidījumā Latvijas pērles izzinošā ekskursijā stāsta par Daugavgrīvas cietoksni, un cita starpā piemin kādu zviedru Jakobu, kurš šeit nedēļas nogalēs labprātīgi vada līdzīgas ekskursijas angļu un latviešu valodā. Viņam tas esot vaļasprieks.

"Pēc pāris nedēļām ņemu mikrofonu un iepazīstu Jakobu Lalanderu, vadot ekskursiju cietokšņa teritorijā paprāva skaita latviešu grupai. Rīgā Jakobs ieradās pirms aptuveni 15 gadiem, uz vietu, kas viņam bija nezināma, ar plastmasas šļircēm bagāžā, ja nu nonāk te slimnīcā un vajag ko injicēt, un ar domu, ka pēc pusgada pametīs šo valsti. Jakoba dienasgrāmata ir septiņi stāsti par ceļu uz šejieni, par latviešu valodas apguvi, par mūsu kultūras un vēstures iepazīšanu un, protams, par Bolderāju,” atklāj Zane Lāce.

Par pārcelšanos uz Latviju Jakobs Lalanders atklāj, ka tas ir ceļojums no drošas sabiedrības vides uz vietu, kur viss notiek un bilst, ka viņš kā ārzemnieks jūtas ļoti ērti Rīgā. Šī ir starptautiska pilsēta, kura Jakobs jūtas kā kosmopolīts un kā rīdzinieks. 

„Esmu asimilējies Rīgā, toties kā ārzemnieks par latvieti kļūt nevaru,” atzīst Jakobs.

Pirmais stāsts. Jakobs un Daugavgrīvas cietoksnis

“Bērnībā mana interese par vēsturi sākās, kad uzzināju par Ziemeļu karu - Kārļa XII laikiem un cara Pētera laikiem. Latvijā pēc daudziem gadiem pamanīju, ka te ir liels cietoksnis - Daugavgrīvas cietoksnis. Zviedru laikos tas bija Dinaminde. Biju sajūsmā. Tas ir mans objekts, vadu tur tūres un domāju par nākotni, stāsta Jakobs Lalanders.

Jakobs arī atklāj, ka savulaik neticējis kāda amatiervēsturnieka Zviedrijā, ģimenes drauga stāstam par lielu cietoksni Bolderājā. Taču soli pa solim meklējis un uzzinājis, tad arī pašam radušās pirmās vīzijas par tīrīšanu, restaurāciju. Saticis Bolderājas grupas vadītāju Sandru Jakušonoku, tagad Jakobs vada ekskursijas. Viņš uzskata, ka noteikti nav vienīgais, kas nezina par Daugavgrīvas cietoksni un nezina arī vietējie, ne tikai ārzemnieki. Aizvadītajā vasarā viņš vadījis 13 ekskursijas. Tie ir četri interesanti vēstures gadsimti, par to var stāstīt ilgi.

Otrais stāsts: Jakobs viņa profesija un lēmums braukt uz Rīgu pirms 15 gadiem

“Esmu konsultants zviedru industriālām firmām, kas grib iepirkties šeit projektiem Zviedrijā, esmu padomnieks par stratēģiju. Arī Austrumeiropā, ne tikai Baltijā un Latvijā,” par savu darbu stāsta Jakobs Lalanders

“Ceļojums sākās, nezināju neko daudz par Latviju un latviešu valodu. Man bija vispārīga interese par lielo attīstību, kas notika Austrumeiropā pēc brīvības. Sapratu, ka tā ir unikāla pieredze, kas notiek reizi manā dzīvē, ka tādas pārmaiņas sākas Eiropā.

Es meklēju darbu šajā virzienā, ne konkrēti Latvijā, arī Igaunijā un Krievijā meklēju, un kādu dienu viens no maniem iesniegumiem “iezvanījās”. Viņi atbildēja, ka ir iespēja strādāt par konsultantu farmācijas nozarē Rīgā sešus mēnešus. Es dzirdēju to no attāluma, tā bija atbilde telefona atbildētājā, biju dušā un es bļāvu no dušas: “Jā, es braukšu tūlīt!”

Trešais stāsts: Jakoba ceļš uz Rīgu un latviešu valodu

Es skrēju ātri uz grāmatnīcu Stokholmā un pirku sarunvalodas vārdnīcu. Neskatījos īpaši, domāju, to izdarīšu pa ceļam, lai varu kaut ko pasūtīt šeit sākotnēji. Tad sapratu, ka tā vārdnīca bija latviešiem, kas grib apgūt zviedru valodu. Neko nesapratu un arī neticēju, kā var būt tik sarežģīta valoda.

Braucu ar savu bagāžu uz Tallinu ar bēdīgi slaveno kuģi “Estonia” un tad ar autobusu uz Rīgu. Satiku ārstu no Latvijas, kas lasīja zemenes Zviedrijā vasarā, pelnījās. Viņš meta manu frāžu grāmatiņu gandrīz aiz borta un teica: “Es mācīšu tev latviešu valodu.”

Viņš pēc tam, viņš jau bija piedzēries, mācīja man trīs frāzes: “Mans vārds ir Jakobs. Vai jūs runājat angliski? Es nesaprotu latviski.” Trīs frāzes es varēju pateikt perfekti pēc stundām tajā autobusā.

Tie, kuri brauca man pretī no darba devēja puses, bija pozitīvi pārsteigti – o, viņš jau runā latviski! Cilvēki bija ļoti pretimnākoši un priecīgi par to, ka es jau zināju trīs frāzes. Tā sākās mana interese par latviešu valodu, es ticēju, ka varēšu.

Ceturtais stāsts. Jakobs ceļojums Rīgas laikā un arhitektūrā

“Dzīve ir kā ceļojums. Ne tikai ģeogrāfiski uz šejieni. Uzskatu, ka ceļoju arī laika ziņā, jo iepriekšējā padomju teritorija nebija tik labi attīstīta kā šodien, īpaši salīdzinot ar Zviedriju. Bija tradīcijas arī, kuras atpazinu no Ziemeļzviedrijas, no bērnības,” atklāj Jakobs Lalanders.

Jakoba vērojumi liecina, ka padomju laikā buržuāzijas manieres izdzīvoja, bija it kā iekonservējušās. Piemēram, tradīcija 1. septembrī sapost bērnus uz skolu, ciemos ejot, ņemt līdzi puķu pušķi.

“Visas desmitgades man notika paralēli Latvijā. Atcerējos savu bērnību un to, ko lasīju par desmitgadēm pirms manis,” stāsta Jakobs.

Vēl viņam ir stāsts par arhitektūru. “Pirmās trīs nedēļas apstaigāju Rīgas centru ar muti vaļā, braucu skatīties Rundāles pili. (..) Gāju uz Alberta ielu, mācījos par Eizenšteina arhitektūru, sapratu, ka Rīga ir īpaša,” atminas Jakobs Lalanders. “Pirmajās dienās uzturēšana [ēku] šeit atpalika, daudzas mājas bija bēdīgā stāvoklī, bet es to neredzēju, pēc dažām dienām vienkārši skatījos tīri arhitektoniski uz mājām. Konstatēju, ka gana daiļa šī pilsēta Rīga. Es katru vakaru staigāju pēc darba pa pilsētu un skatījos un un skatījos un baudīju.”

“Es nāku no valsts, kur visi ir māju uzturēšanas fašisti. Katra detaļa vienmēr perfekta uz visām mājām. Šeit bija pilnīgi citādi – durvis karājās šķībi, kaķi un suņi skaidra kāpņu telpā, tantes baroja kāpņu telpā kaķus, meta zivis. Bija netīrāk, bet skaisti bija,” tā Jakobs par Rīgu.

Piektais stāsts. Jakobs un Rīgas satiksme

“Centrālajā stacijā skatījos uz vilcienu sarakstu un redzēju, ka bija vilcieni uz Maskavu, Minsku, Adleru, Kijevu. Tās bija vietas, kur nebiju domājis, ka varu iesēsties vilcienā un vienkārši braukt. Sapratu, ka Rīga ir krustceļš. Gribēju īstenot tādu braucienu un reiz arī braucu ar vilcienu uz Kijevu caur Minsku. Latvieši man saka, ja gribi redzēt Minsku, vari braukt uz Purvciemu, nav, ko redzēt Minskā,” par pirmajiem gadiem Latvijā stāsta Jakobs Lalanders.

Sākumā Latvijā Jakobs nolēmis, ka mašīnu šeit nevadīs, jo nācis no valsts, kur satiksme ir drošākā pasaulē. Šeit bija otrādi. Pēc trim redzētām avārijām nolēmis, ka Latvijā mašīnu nevadīs, bet pakāpeniski pieradis.

“Kad vadīju mašīnu Zviedrijā, mani radinieki teica, ka braucu kā auto zaglis. Tagad Rīgas satiksme ir daudz drošāka nekā pirms 15 gadiem,” min Jakobs.

Sestais stāsts. Jakobs vērtē zviedru un latviešu ziņas

“Pieņemu, ka žurnālistiem, kas strādājuši simts gadus brīvā mediju telpā Zviedrijā, ir lielāka pieredze un mazliet profesionālāki. Latvijā izdzīvošanas faktors bija strādāt uzņēmējiem, bet žurnālisti Latvijā ir dažādi. Zviedrijā žurnālistiem ir sirdsapziņa, viņi grib labot pasauli, grib būt objektīvi, bet uzskatu, ka žurnālisti Zviedrijā ir nedaudz “sarkani” un pēdējā laikā arī “zaļi”,” vērtē Jakobs Lalanders.

Jakobs min, ka bijis nepatīkami pārsteigts, kā žurnālisti Zviedrijā sākotnēji atspoguļoja pavasarī Stokholmā notikušo teroraktu.

Savukārt Zolitūdes traģēdijas laikā Latvijā žurnālisti lietišķi un efektīvi stāstīja, kas noticis. Varēja būt vairāk jūtu. “Bet es ticēju presei. Tas bija labi darīts darbs. Tajā pašā laikā, kad Zviedrijā notika terorakts, žurnālisti nepasniedza man faktus, bet stāstīja, kā man pret to jāattiecas, daudz mācīja, kā man situācija jāsaprot. Tas man nepatika, to varu darīt pats,” uzskata Jakobs Lalanders. 

Septītais stāsts. Ceļojums garīgajā izaugsmē un stereotipi par šejieniešiem

“Atbraucot sagaidīju, ka cilvēki būs padomju pelēkā masa ar nepareizu “programmēšanu” un depresīvām tendencēm. Bija tieši otrādi. Satiku ļoti interesantus cilvēkus. Darbā bija kolēģi, ka bija labāka izglītība par mani, liela dzīves pieredze un bija daudz ceļojuši. Biju pozitīvi pasteigts par cilvēkiem šeit,” atzīst Jakobs Lalanders. “Man bija karjerista izglītība, kas vērsta, lai strādātu Zviedrijas industrijā Kad atbraucu šeit, katrs otrais cilvēks bija uzņēmējs, mainīja profesijas daudz biežāk nekā Zviedrijā, daudz uzņēmās riskus. No tā var mācīties.”

“Man bija izvēlē – zviedru firma piedāvāja reģistrēt firmu Latvijā un turpināt būt par konsultantu. Biju pārsteigts par piedāvājumu. Man bija kolēģi Teodors Ķirsis un Ilmārs Bernāns, alpīnisti. Viņi stāstīja, ka tas risks, par ko es domāju, ir niecīgs. Pamodos pēc tam, reģistrēju firmu un arvien esmu uzņēmējs,” turpina Jakobs Lalanders.

“Fantastiski kolēģi bija, Latvijā bijuši tādi fantastiski kolēģi latviešu un zviedru uzņēmumos, kādi nebija Zviedrijā. Viņi mācīja man daudz ko par dzīvi, mazliet neuzkrītoši, es daudz ko nesapratu, bet pēc tam sapratu, ka esmu no tā mācījies.”

“Skatoties no Latvijas skatupunkta, cilvēki Zviedrijā ir palikuši par labklājības narkomāniem, salīdzinoši ar citām tautām, kur cilvēki vairāk spiesti cīnīties par savu dzīvi un karjeru. Rietumeiropā cilvēki ir apmierināti ar dzīvi, kamēr Baltijā cilvēki grib tikt ātrāk un tālāk uz priekšu, grib uzlabot, negrib stāvēt uz vietas. Ja būs pietiekama labklājība, varbūt arī cilvēki mazliet apstāsies,” vērtē Jakobs Lalanders.