„Latgales Māra” Rēzeknē, Lāčplēsis Jelgavā, Čakstes piemineklis Meža kapos Rīgā, Brāļu kapu ansamblis Cēsīs, piemineklis Kauliņtēvam, Laika vecis - tie tikai daži no tēlnieku Jansonu darbiem, ko uzreiz atpazīstam.

„Visa Latvija ir šo tēlnieku brīvdabas izstāžu zāle,” tā atzīst mākslas zinātnieki.

Tēlnieku dzimta trīs paaudzēs, tāda ir Jansonu dzimta: Kārlis Jansons (1896-1986), vecākais no tēlnieku dzimtas, kurš nodzīvoja garu mūžu, sasniedzot 90 gadu vecumu, viņa dēls Andrejs Jansons (1937-2006), kurš ne tikai pats radoši strādāja, bet arī atjaunoja tēva darbus, un mazdēls, arī tēlnieks Matiass Jansons. Jansonu dzimta, protams, ir daudz kuplāka, bet šie trīs vīri ir dzimtas radošākie pārstāvji. Pieskaramies arī Andreja sievas tēlnieces Maijas Baltiņas (1941-2016) un brāļa Jura Jansona radošajām dzīvēm. Dzimtas vēsture iestiepjas tālu senatnē.

“Jansonu dzimtai Siļķu mājas sākās 19. gadsimta sākumā ar Mārci Sakni, pirmo mums zināmo senci, kas šeit sācis saimniekot. Kad viņš iegūst personisko brīvību un lēnām izpērk šo zemi, kad jūtas drošs un stabils, viņš apprecas un viņa ģimenē parādās bērni - meita un tad dēls,” stāstu par dzimtu iesāk Matiass Jansons.

Savukārt Juris Jansons tikšanās reizē rāda dzimtas koku, kas sazarojies tik kupls, ka būs jāveido jauns, un stāsta par senčiem, kuri strādājuši muižā.

“Barons jau nekad nesaimniekoja muižā pats. Bija muižkungs Edvards Jansons, agronoms un mežkopis, viņš strādāja Līgatnes muižā, Jūlija Melbārde strādāja Mores muižā. Vēl ir saglabājusies kartiņa par viņu saderināšanu. Tā ienāca Melbārdu zars ienāca. Jansons ir no Lenču pagasta otrā pusē Gaujai,” ar dzimtu iepazīstina Juris Jansons. 

Divu dēlu līnija

Šajā dzimtā raksturīgo divu dēlu līniju, jo Edvardam bija divi dēli Arturs un Kārlis, arī Kārlim - divi dēli Juris un Andrejs, Andrejam atkal divi dēli - Kristians un Matiass.

“Eduarda ģimenē piedzimst divi dēli – vecākais dēls Artūrs, jaunākais – Kārlis. Artūrs aiziet pa armijas līniju un kļūst arī par Latvijas armijas virsnieku un atdod savu dzīvību, kad ienāk padomju vara 1940. gadā. Jaunākais dēls Kārlis iestājas Mākslas akadēmijā un kļūst par pirmo Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļas absolventu un iet pa tēlniecības ceļu,” stāsta Matiass Jansons.

“Cik zināms, Kārlim patika kaut zīmēt bērnībā, kaut ko lipināt no māliem. Vecamtēvam bija talants. Skolā ģeogrāfijas stundās visādi brīnumi notika: pārbaudes darbā jāzīmē Eiropas kartē valstis. Skolotājs rauj Kārli uz skolotāju istabu, jo domā, ka viņš nošpikojis, jo tik labi nevar taču iezīmēt. Bet Kārlim redzes atmiņa tik perfekta, ka viņš to varēja. Viņš varbūt citās jomās nevarēja – dziedāšanā skolotāja viņam teikusi: „Janson, jūs esat atbrīvots no stundām, nenākiet te. Kā jūs verat muti vaļā, tā visam korim nobrūk dziedāšana.”,” par vectēvu stāsta Matiass Jansons.

“Atmiņas par tēvu jau vienmēr ir labākās. Mēs labi satikām. Es tikai neizdarīju to, ko varbūt viņš gribēja. Viņš manu brāli Andreju izveidoja par mākslinieku, es par mākslinieku netiku,” jau par nākamo paaudzi mākslā bilst Juris Jansons. Vēlāk sarunā viņš atklāj, ka tā jau nav, ka nemācētu kalt. “Zināmā mērā iekritu tajā akmens darīšanā, es iemācījos kalt akmeni. Iemācījos izstrādāt pēc mākslinieka modeļa. Tēvam palīdzēju, kad viņš beidza strādāt, es izkalu vienu figūru pēc viņa modeļa,” bilst Juris Jansons.

Juris Jansons par mākslinieku nekļuva, beidzis divas augstskolas, gan Fizkultūras institūtu Rīgā, gan ieguvis televīzijas operatora izglītību Maskavā. Tomēr, būdams tēlnieka dēls, akmeņkaļa prasmes apguvis un Matiass Jansons stāsta, ka joprojām padomu mēdz prasīt padomu Juronkulim.

“Siļķu mājā nevar neprast akmeni kalt,” tā savukārt atzīst Matiass, kurš stāsta, ka pieminekli Mores kauju piemiņai veidojuši trijatā – tēvam Andrejam palīdzējuši viņi abi – vecākais brālis Kristians, kurš izvēlas elektronikas un inženierijas ceļu, un viņš pats, kurš izvēlējies tēlniecības ceļu. To, vai kāds no Matiasa bērniem varētu izvēlēties tēlniecības ceļu, rādīs laiks.

Vecmamma. Viņa uzturēja ģimenes sajūtu

Juris Jansons, stāstot par sava tēva skolas gaitām Pirmā pasaules kara laika Krievijā, Kazaņā kādā eksperimentālā skolā beigās bilst: “Iznāca, ka pēc tam sievu viņam atveda no Kazaņas uz Latviju atveda, bet viņi iepazinās Gaujmalā.”

“Viņas mamma [vecmammas] un viņa emigrēja no Krievijas, viņa no Kazaņas. Viņa pēc revolūcijas atbēga līdz Maskavai meklēt, kur tēvs palicis,” tā Matiass Jansons.

Attēlā: Kārlis un Nadježda Jansoni Gaujmalā. Foto: Ēriks Fridrihsons 

“Īsto tēvu nošāva komunisti 1917. gada komunisti par pretvalstisku darbību. Viņš bija students. Palika mana vecāmamma jauna atraitne. Kara laikā kā bruņojuma inženieris strādāja Kazaņā un Urālos Jūlijs Auškāps, kurš vēlāk bija izglītības ministrs un Latvijas Universitātes rektors Latvijā. Viņi tur iepazinās. Kad viņš 1922. gadā brauca uz Latviju viņš ņēma līdzi savu jauno sievu un viņas meitu. Mana māte ieradās Latvijā, nemācēdama nevienu vārdu runāt latviski. Skolas laikā viņa iemācījās perfekti latviski, neviens nekad neticēja, ka viņa ir krieviete. Vasarās viņi brauca uz Cēsīm, īrēja vasarnīcu. Tad mana mamma jauna studente būdama iepazinās ar manu tēvu,” vēsturē ielūkojas Juris Jansons.

“Vecmāmiņa bija kā atbalsts vecamtēvam un ļāva viņam izpausties. Viņa uzturēja ģimenes sajūtu,” atceras Matiass un stāsta arī par to, kā vecmamma mēdza arī reizēm pasaukt vakariņas praksē sabraukušos studentus, ja redzējusi, ka viņiem trūcīgi ar iztikšanu.

Attēlā: Kārlis un Nadježda Jansoni ar mazdēliem Kristianu un Matiasu. Foto: Ēriks Fridrihsons 

“Abiem kopēja īpašība – nevarēja laicīgi nobeigt darbu, vienmēr likās, ka darbs ir pusgatavs,” par tēvu un brāli stāsta Juris Jansons. “Mana māte gāja pie papa bieži un palīdzēja ar vērtējumu, viņa gāja darbnīcā: “Kārli, nu pietiek, viss ir gatavs!”. Andrejam bija tas pats.”

Kārlis Jansons - stingrs un prasīgs skolotājs

“Vecaistēvs bija stingrs, prasīja, lai kārtība būtu, lai strādātu. Tāpēc arī viņu cienīja, jo viņš nevis laida cauri, bet uztvēra to, ka viņš ir šajā pasaulē ne tikai lai pats radītu, bet arī iemācītu tiem, kas tālāk to radīs,” stāsta Matiass Jansons. Arī paša dēls Andrejs Jansons tēlniecību apguvis tēva vadībā. Tēvs nekādas atlaides studiju procesā viņam neesot devis, gluži pretēji.

Kārlis Jansons jau iepriekš labi sagatavots Mākslas akadēmiju beidzis četros gados, bet 1937.gadā pats sāk pedagoga darbu Mākslas akadēmijā un vasarās “Siļķēs” sabrauca studenti. Bet par pasniedzēju Kārlis Jansons kļuvis pateicoties citam tēlniekam – Kārlim Zālem.

Attēlā: Kārlis Jansons. Cīņa ar Kentauru. Foto: Vilis Bleikšs

“Viņi Iepazinās nejauši. Tēvs beidza akadēmiju ar darbu “Cīņa ar kentauru”, kas arvien ir Cēsīs [Maija] parkā. Bija avīzē publikācija par viņu. Tēvs brauca uz Eiropu, viņš Rīgā iekāpj vilcienā, lai brauktu uz Berlīni un tālāk uz Vīni un Romu. Un viņš trāpījās vienā kupejā ar Kārli Zāli. Zāle saka, ka esat tas jaunais students, jaunais daudzsološais mākslinieks. (..) Ieguva Zāli kā draugu, viņi iepazinās un brauca kopā Zāle viņam bija tuvs. Viņi abi bija monumentālisti,” stāsta Juris Jansons. “Vēlāk darbībā viņi satikās un apspriedās. Zāle stipri dzēra, mans tēvs nemaz. Divas tādas personības varēja saprasties. Zāle bija Mākslas akadēmijā Tēlniecības katedras vadītājs, kad viņš 1937. gadā devās uz Šveici ārstēties, viņš atstāja manu tēvu savā vietā. To nevarēja ieredzēt „Rīgas grupa”. Viņš vadīja Mākslas akadēmijas katedru. Tas viņam vēlāk daudz maksāja. Slavas naids pārējiem bija par lielu. Šausmīgi ķērās pie sirds.”

“Viņš bija perfekts anatomijas pārzinātājs, viņš pasniedza mums plastisko anatomiju, visus muskuļus un kaulus zināja latīniski, kā vajadzēja Latvijas laikā,” par Kārli Zāli stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Tēlniecības katedras vadītājs Bruno Strautiņš. Viņš ir viens no daudzajiem Kārļa Jansona skolniekiem. “Viņš ļoti skrupulozi un atraktīvi pasniedza. Bija ļoti taktisks un asprātīgs. Studentu iecienīts. Pasniedza arī veidošanu. Pirmajos kursos mēs neveidojām ne tuvu, kā viņš. Kad ienāca darbnīcā, viņš metās klāt, uz reiz redzēja, kur vajag pielikt, kur noņemt. Tas mūs pozitīvi ietekmēja. Ja citi pasniedzēji bija vairāk uz iekšu vērsti, viņš bija ekstraverts. Daudz humoristiskus gadījumus no sava studiju laika stāstīja. Starpbrīdī, kad beidza nodarbību, viņš pastaigājās pa gaiteni un ēda savus dārzā audzētos ābolus. Viņam nepatika iet ar citiem pasniedzējiem stāstīt anekdotes un pļāpāt, viņš pastaigājās pa koridori. Tā bija viņa maniere. Viņa pasniegšanas pieredze bija ļoti liela.'”

Attēlā: Kārlis Jansons kopā ar studentiem "Siļķēs". Foto: Ēriks Fridrihsons 

Arī Bruno Strautiņš atminas vasaras prakses “Siļķēs”: kā pasniedzējs ļāvis, no saviem krājumiem izvēlēties akmeņus darbiem, kā uz Jāņiem alu paši brūvējuši, kā pat vēl rudenī profesors kādam uz Rīgu kartupeļu spaini iedevis, kā pēc prakses aicinājis studentus talkā pulēt un slīpēt paša darbus.

“Mēs, studenti, atbraucām praksē un kā jau studenti tā ilgāk guļam. Ceļamies un skatāmies, profesors jau nāk no Gaujas plikām kājām, dvielis pār plecu. Pa dienu arī viņš staigāja plikām kājām, mēs ar skatījāmies un mēģinājām, sākumā jau tie čiekuri dūrās, bet redzam, ka profesors iet, tā vajag,” atminas Bruno Strautiņš. 

Paaudzes. Cieņa pret dzimtas vecajiem

“Jansons nebūt nebija tas tēlnieks, kurš tika akceptēts un izcelts. Pret viņu izturējās zināmu distanci. Tagad es saprotu, kāpēc. Pamatā viņš atšķīrās, ka gāja citu it kā līniju latviešu tēlniecībā,” vērtē mākslas zinātniece Laima Slava, kura ar meistaru tikusies divas reizes. “Viņš gāja ekspresīvu, uz āru sajūtamām emocijām pildītu līniju, kuru viņš mācēja pamatot skulptūrās ar šīm savām lieliskajām zināšanām par cilvēka ķermeni. Bija nicīgi teicieni no Zaļkalna [Teodors] : „Tēlnieku Jansonu es nezinu, anatomu Jansonu – jā.” Tas bija netaisni. Jansons strādāja ar rokām. Viņš nekautrējās, ka rokas pieskāriens mālam, ar kuru pamatā sākotnēji strādāja, bija redzams un sajūtams. Tas, ka viņš pārzināja cilvēka ķermeni, tas ļāva šīs izjūtas un sajūtas, ekspresiju, kas bija viņa skatījumā bija visnotaļ heroiska, to izpaust daiļrunīgi līdz galam.”

Pirmais pasūtītājs kapa piemineklim Kārlim Jansonam bijis kāds Bļodnieks. Kad jaunais mākslinieks pasūtītāju aicinājis novērtēt savu veikumus, tas atbildējis: Ne es ko no mākslas saprotu, es neskatīšos, ja būs labs piemineklis, jumsdarba būs daudz. Un viņam darba bija daudz.

“Viņš bija radījis daudz darbu , kad pēc 1945. gada ienāca padomju vara. Vēlāk teica: “Tie darbi, kas stāv kapos, visi ir veseli, kas uz laukuma – visi beigti,” stāsta Juris Jansons. “Varam atgriezties pie Andreja, uzķēris tēva rokrakstu, viņš tēva darbus atjaunoja. Tēvs pats to nepieredzēja. Andrejam tas bija mūža otrajā pusē izvērsties un parādīt savu monumentālista dabu. Sīkplastika nav viņa.”

Attēlā. Kārlis un Andrejs Jansoni "Siļķēs". Foto: Vilis Bleikšs

Pieminekļu izpostīšanu Kārlis Jansons pārdzīvojis līdz mūža galam, tā sarunā 1991. gadā Latvijas Radio atklāj tēlnieks Andrejs Jansons. Tēvs kādreiz teicis, ka lielākie un labākie bērni ir pazuduši – alegoriski teikdams par saviem darbiem kā par bērniem. Un Andrejam savulaik teicis, ka varbūt tev, dēls, nāksies manus pieminekļus atjaunot. Tā pravietiski.

“Andrejam bija divas vājības – viena bija makšķerēšana, viņš braukāja apkārt ap Sibīrijas upēm un ņēma līdzi savus puikas Kristiānu un Matiasu. Otrs – viņš mīlēja mūziku. Papam tas nebija. Viņam darbnīcā stāvēja augstas kvalitātes atskaņotājs, un ceļojot viņš iegādājās plates. Kad viņš strādāja, viņš uzlika attiecīgu mūzikas darbu. Tas skanēja darbnīcā. Es darbnīcā sēdēju un klausījos kā koncertu. Viņš pēkšņi nometa – viss vairāk šodien neko nedarīšu,” brāli raksturo Juris Jansons.

“Mēs pietiekami daudz paspējām kopā pastrādāt. Man bija padsmit gadu, ka pirmo kaltiņu paņēmu. Apzināts vecums, kad sāku kaut ko ar akmeņiem darīt, bija 13 – 14 gadi, tēvs ļāva padarīt un pamēģināt,” atminas Matiass Jansons. “Ir mākslinieki, kas izveido modeli un atdot citiem izkalt. Mēs visu paši kaļam. Arī mamma daudz kala, visus skolas un akadēmijas gadus paralēli strādājām. Tēvs pirms aiziešanas mazāk strādāja, bet tāpat viņš pie manis uz darbnīcu atnāca, es kaut ko smalku kaļu, viņš saka – tu pamēģini šitā. Roka trīs, paņem vēl trīcošo mašīnu un tikko ir instruments rokās, tā vairs netrīc un viņš perfekti ņem līniju.”

Raksturojot mammas tēlnieces Maijas Baltiņas darbus, Matiass izceļ viņas perfekto portreta izjūtu.

“Tik smalki nianse, ko uztver acs. Kas katram māksliniekam nav dots. Visi viņas portreti – brāļu Kokaru dubultportrets, Imants Kalniņš, Zigmunds Skujiņš, arī mūsu dubultportrets - tajā ir kaut kas tik smalks, ko var nolasīt un dod savu stāstu,” atklāj Matiass Jansons un piemin arī vienu no mammas pēdējiem darbiem – pasaku karalim Hansam Kristianam Andersenam jubilejā veidoto medaļu, kas nav tradicionāli apaļa ar iegravētiem vārdiem uz maliņas.

“Bet jūtu mammas sajūtu, viņa paņēmusi to vaska gabalu rokās, iespiedusi. Paņēmusi pirkstus nost – re, tas jau kronis, pirkstu nospiedumu vietā parādās kronis. Uzraksts iedod senuma noskaņu, pasaku noskaņu,” bilst Matiass.

“Maija bija ļoti sievišķīga. Viens no viņas pēdējiem darbiem īpaši palicis atmiņā marmora sievietes profils – tāds maigums, liekas Maija bija ielikusi sava mūža kvintesenci. Ļoti sievišķīga, maiga, ļoti talantīga tēlniece,” Maijas Baltiņas tēlniecību raksturo Cēsu muzeja izstāžu nama vadītāja Nata Livonska.

Par Andreju Jansonu viņa bilst, ka viņš ir tāds skopāks izteiksmes līdzekļos, bet arī šīs skopās līnijas ir izteiksmīgas. Matiass ir novators materiālu izmantošanās ziņā – ar sāli, ar kūdru. Arī dienā, kad Dzimtas saknes viesojās Cēsīs, Matiass strādāja pie darba no sāls, kuru jūnija vidū veda uz simpoziju Nīderlandē, viņš veidoja 100 kg lielu zivi no sešiem sāls blokiem.

Un nobeigumā vēl viens vērojums par Jansonu dzimtu. “Visā šajā dzimtā ir tāda cieņa pret vecākiem. Tas ir tā, kā lasām par gruzīniem, par dienvidu tautām. To var redzēt arī Jansonu dzimtā. Kāda bija Andrejam pret tēvu, pret māti, to redzēju vienmēr. Arī Matiasam pret tēvu, vecotēvu. Nemaz tik daudz neredzi tik lielu cieņu pret saviem dzimtas vecajiem,” atzīst Nata Livonska.