Šoreiz raidījumā Dzimtas saknes pētām slavenās Mediņu dzimtas, kas devusi Latvijai trīs komponistus - brāļus Mediņus, saknes un šīs dzimtas jauno lapotni, ko koši pārstāv gleznotāja Alise Mediņa, par kuru mēdz teikt, ka Alise ir jauna māksliniece ar senu dvēseli un viņas brālis - sitaminstrumentālists Ernests Mediņš. Viņš visbiežāk pie sitaminstrumentiem redzams Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra bedrē – jauneklīgs un labestīgi smaidīgs.

Sākam ar saknēm

Autobiogrāfiskajā grāmatā “Toņi un pustoņi” komponists un diriģents Jānis Mediņš apraksta kādu komisku atgadījumu vācu okupācijas laikā, kad pie viņa ieradies vārda un uzvārda brālis un lūdzis izlīdzēt ar radio lampiņu, jo Jānis Mediņš tobrīd strādāja Radiofonā. Kā lai humoru mīlošais Jānis Mediņš nepalīdzētu savam vārda un uzvārda brālim. Palīdzēja, atrada vajadzīgo spuldzi, pretī saņemot sirsnīgu paldies un aicinājumu atbraukt ciemos uz Bausku. Tur priekšā pilna istaba tās puses Mediņu, kopskaitā 17, bet, kad sākuši meklēt radniecības saites, tā arī nav atraduši, jo Zemgalē, Leišmalē ap Skaistkalni Mediņu nav mazums.

Dzimtas un uzvārda izcelsmi savulaik pētījusi arī Jēkaba Mediņa meita Marija Mediņa, leģendāra instrumentācijas skolotāja Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā 27 gadu garumā. Audzēkņi viņu dievinājuši "staigājošo enciklopēdiju" un viņa arī ir brīnišķīga stāstniece. Dzimtā ir viņa ir Marija Nr. 2. Pirms gandrīz 30 gadiem iemūžinātās atmiņas ir galvenais ceļvedis Mediņu dzimtas vēsturē.

„Tas ir lietuviešu uzvārds. “Medinis” tas ir koks, (..) vārdu sakot iznāk mežiņš,” stāsta Marina Mediņa. „Ja būtu atvasināts no vārda medus, tad būtu medutiņš. Tā kā mani senči nāk no Skaistkalnes apkārtnes, nav nekāds brīnums, ka uzvārds ir no lietuviešiem.”

Ne tikai dzimtas uzvārds nācis no liešu puses, septiņus gadus ķeizara dienestā, spēlējot kara orķestrī Kauņā, pavadījis Jāzepa, Jēkaba un Jāņa tēvs Juris Mediņš. Kauņā viņš arī apprecējies, par sievu apņemot skaistas balss īpašnieci Ģertrūdi Bērensoni no Slokas, un Kauņā 1877. gadā pasaulē nāca arī viņu pirmdzimtais – dēls Jāzeps.

Kad “Sapņojuma”, trīju simfoniju, svītu, operas “Vaidelote”, kora un solo dziesmu vēlākajam autoram Jāzepam Mediņam aprit astoņi gadi, ģimene kļūst bagātāka ar vēl vienu dēlu – Jēkabu. Bet 1890. gadā piedzimst jaunākais no brāļu trijotnes – Jānis. Vēlāk Jānis sev raksturīgajā asprātībā iesmies, ka viņu ģimenē viss ir uz burtu “J” - Jāzeps, Jēkabs, Jānis, tēvs Juris un māte Jērtrūde.

„Jānis Mediņš kādreiz teica: “Jāzeps Mediņš ir dzimis Kauņā, Marija Mediņa, māsa, - Bauskā, Jēkabs un Jānis Rīgā, bet kā mēs visi kopā gadījāmies?” tā Marija Mediņa.

Spēlē kur vien var

Zēnu muzikālā apdāvinātība un interese par mūzikas instrumentiem izpaudās jau agrā bērnībā. Jāzepam šo impulsu deva ciemošanās Atgāzenē tēvoča drēbniekmeistara mājās.

„Jāzeps, viņam bija kādi seši gadi, kopā ar māti viņš tur ciemojās. Onkulim bijusi vijole. Onkulis bija vecs, pats vairs nespēlēja, bet mazais uz to vijoli vien skatījās. Vienreiz Jāzeps bija aizgājis viens, māte viņu laida. Māte gaida mājās, puikas nav. Māte uztraucas. Brauc puiku meklēt. Atradusi netālu no onkuļa mājas, mazais sēdējis grāvī un čīgājis vijoli. Kad atkal bija skatījies uz vijoli onkulis teicis, ka tev laikam tā vijole ļoti patīk, tad es tev to dāvinu. Kad gāja mājās, nevarēja noturēties, ielīda pirmajā grāvī un sāka izvilināt dažādas melodijas,” atminas Marija Mediņa. „Tad viņu nodeva mācībā pie kāda Rīgas kafejnīcu vijolnieka Bauera. Tas viņu mācīja divus gadus, tad atveda puiku mājās un teica, ka neko vairs nevar iemācīt, viņš spēlē labāk par mani. Tad aizveda puiku uz Zīgerta institūtu, bet naudas mācību maksai nebija un viņu pieņēma par kurjeru „laufjunge”, kā toreiz teica. Viņam bija garderobe jāsaņem un jāizdod. Bibliotēka notis jāsaņem un jāizdod, instrumenti jāsaņem un jāizdod un ļoti daudz nošu bija jāraksta. Tā viņš izauga tajā institūtā.”

Attēlā: Jāzeps Mediņš ar ģimeni

„Kad viņš mācījās, Zīgerts viņu kā labu audzēkni, gan novērtēja kā cilvēku, ļoti ieredzēja, kad Jāzeps jau beidza institūtu, iesaistīja viņu darbā kā pedagogu. Pēc tam arī novēlēja viņam mantojumā par īpašumu šo institūtu. Viņš bija īpašnieks un direktors. Apmēram, kā ir pasakās, kad dabūja pili kopā ar princesi, jo Zīrgerta audžumeita Marta kļuva par Jāzepa Mediņa pirmo sievu..” atklāj Rakstniecības un muzeja speciāliste Rūta Līcīte.

Savukārt Marija Mediņa piebilst, ka brāļi spēlējuši visus instrumentus, kur tik varēja un tika klāt. No simfoniskā orķestra instrumentiem nebija tādu, ko nespēlēja.

Kinofotofonu dokumentu arhīva materiāli glabā Jēkaba Medija atmiņas par viņa pirms skatuvi.

„Ja es esmu savā mūzā iemācījies strādāt daudz, tad tas nopelns ir mana tēva. Redzēju kā viņš no agra rīta līdz vēlam vakaram bija nodarbināts. Viņš spēlēja klarneti. Kad viņš kaut kur aizgāja, mēģināju no skapja, kur tā bija paslēpta, izdabūt laukā un izmēģināt, vai es arī tāpat varu iepūst un vilinošu meldiju dabūt. (..) Pirmo koncertu rakstīju Klarnetes koncertu,” atminas Jēkabs Mediņš.

Jāņa Mediņa pirmā darba vieta bija tur, kur kādreiz atradās Operetes teātris, tur bijis teātris un kā pats teicis - tur “kasījis altu”. „Viņš vēl puika bija toreiz. Braukājuši, skraidījuši, spēlējuši kur vien var,” bilst Marija Mediņa. Bija „Apollo” teātris, tur bija maz mūziķu, tur algu nedeva, jo nebija, ko maksāt. Tur nāca spēlēt gribētāji. Viņiem deva sešas pudeles par vakaru. Labums bija tas, ka dabūja dažādus instrumentus izspēlēties. Atnāk uz mēģinājumu un diriģents saka, šoreiz spēlēsi ragu, nākamā reizē bija jāspēlē vijole, tad klarnete. Tā viņi visi tur gāja, pašiem bija lielais prieks, ka spēja."

Māsa Marija Mediņa jeb Marija Nr.1

Brāļiem Mediņiem arī bija māsa Marija Mediņa-Zilēviča.

„Viņa bija ne mazāk apdāvināta kā brāļi, apveltīta ar absolūto dzirdi un izcila pianiste. Lieliski lasījusi no lapas, lieliski varējusi transponēt. Galvenokārt darbojās kā kocermeistare un kamermūziķe. Koncertējusi ar ievērojamākiem sava laika solistiem Rīgā un pa visu plašo Krievzemi, ar Paulu Saksu, ar Jozefu Švarcu, ar Malvīni Vīgneri-Grīnbergu,” atklāj Rūta Līcīte. „Ir pat saglabājusies leģenda, ka viņa Harkovā ciemojusies pie Andreja Jurjāna, kurš tikko bijis uzrakstījis “Latvju dejas”, bet nav paspējis klavierizvilkumu uzrakstīt. Viņš atvainojies, ka ir tikai partitūra, Marija atbildējusi, ka tas nekas, nolikusi uz nošu pults partitūru un spēlējusi.”

Marijas Mediņas-Zilēvičas personiskā dzīve bijusi traģiska – divas meitiņas mirušas, arī laulība izjukusi.

„Viņa 33 gadu vecumā traģiski aizgāja bojā. Viņa cieta no hroniskas migrēnas un kārtējas lēkmes laikā devusies uz aptieku nopirkt pretsāpju pulveri. Aptiekārs liktenīgas pārskatīšanas dēļ iedevis kaut kādu indi. Tās pašas dienas vakarā viņa arī nomirusi. Bet leģendas par viņas spēli, pedagoģisko darbību un neparasto apdāvinātību ir saglabājušās,” bilst Rūta Līcīte.

Brāļi Mediņi savu māsu mīlējuši un cienījuši tik ļoti, ka pēc viņas nāves Marijas vārdā nosaukuši arī savas meitas. Jēkaba meita, kuras atmiņas stāsti skan raidījumā, bijusi Marija Nr.2, Jāņa meita Marija Mārīte – Marija Nr. 3, bet Jāņa dēla Gunāra jaunākā meitiņa, kas arī nosaukta Marijas vārdā – Marija Nr. 4.

Trīs brāļi – trīs spilgtas individualitātes latviešu mūzikā

Brāļi Mediņi – mūzikas instrumentu izcili pārzinātāji, diriģenti un komponisti, daudzpusīgi apdāvinātas personības. Katrs ar savu spilgtu individualitāte. Marija Mediņa vērtē, ka visvērtīgākā ir Jāņa Mediņa mūzika, tā ir ārkārtīgi gudri izveidota mūzika.

„Jāzeps Mediņš galvenokārt komponists, diriģents. Jānis Mediņš - lielisks diriģents, lielisks komponists. Pedagogi viņi nebija neviens. Mans tēvs bija īsts skolotājs. Viņam jau agrā bērnībā bijusi vēlēšanās kļūt par skolotāju. Nevienam nezinot, viņš 16 gadu vecumā pats samācījās, nolika eksāmenus un ieguva tautskolotāja tiesības. Viņš bija ne tikai mūziķis, bet arī skolotājs un vēlāk arī ievērojams sabiedriskais darbinieks,” stāsta Marija Mediņa. „Jēkabs Mediņš bija skolmeistars caur un cauri. Viss, ko viņš ir rakstījis, ir domāts kā pedagoģiskā literatūra. Viņam nav neviena skaņdarba, ko nevarētu izspēlēt audzēkņu orķestris.”

Attēlā: Jēkabs Mediņš.

„22 gadus mēs nodzīvojam Jelgavā, ko viņš tur visu neizdarīja un nenoorganizēja. Katru gadu bija dziesmu svētki Zemgales novados, pašā Jelgavā katru gadu. Tā pati tautas konservatorija, ko nodibināja. Viņš jau pats dzīvoja bez algas, jo ar savu algu viņš maksāja citiem algu, tikai lai būtu, lai cilvēki nāktu un iepazītos ar mūziku,” atminas Marija Mediņa. „Bija galvenais lielais dziesmu svētku meistars. Viņš bija tas, pateicoties kuram sākās dziesmu dienas un dziesmu svētki. Viņš bija tas, kas skrēja uz ministriju, kas nelika visus mierā un pierādīt, ka latviešiem vajag turpināt dziesmu svētku tradīciju.”

„Kas attiecas uz Jāzepu, viņam galvenais bija simfoniskā mūzika, viņa simfonijas un simfoniskie tēlojumi, tad vēl vokālā. Ļoti daudz dziesmu. No instrumentiem viņš visvairāk mīlēja čellu, pats kādreiz labi spēlēja čellu, labi spēlēja oboju. Viņam ir visādos žanros. Kordziesmas ne, tā nebija viņa specialitāte. Kad vajadzēja, tad rakstīja, bet īsti koriskas tās nav,” vērtē Marija Mediņa.

Tas, kas brāļiem bija kopīgs – mīlestība uz mūziku un lieliska humora izjūta. Vecie orķestranti zina stāstīt, ka Jānis Mediņš nav sācis nevienu mēģinājumu, neizstāstījis kādu jaunu anekdoti. Rakstnieks Jānis Sudrabkalns apcerē par godu komponista 50. dzimšanas dienai viņu nosaucis par lielo ātrumu cilvēku, jo Jānis bija ne tikai radoši ļoti ražīgs, bet arī komponēja ļoti ātri. Kad viņam reiz kāds žurnālists jautājis, kā profesora kungs tik ātri varot ar notīm piepildīt partitūru, viņš atbildējis, ka to darot vienkārši – paņemot zobu birsti, iemērcot tintē, notēmējot uz nošpapīru un izšaujot. Atliekot vien tintes punktiņiem piesmērēt klāt kājiņas vai karodziņus un partitūra gatava. 

Šķiršanās un tikšanās

Tomēr liktenis izšķīra arī viņus. 1944. gada 30. augustā, paklausot Radiofona vācu vadības rīkojumam Rīgu atstāt un pārcelties darbā uz Berlīni, stājoties Reiha radiofona rīcībā, Jānis Mediņš ar dzīvesbiedri Vandu uzkāpa uz kuģa, kas komponistu aizveda trimdā uz visiem laikiem. Traģisks liktenis komponistam, kura mūžs bijis cieši saistīts ar Latvijas laikgriežiem. Tieši Neatkarības cīņu laikā Jānis Mediņš beidz rakstīt operu “Uguns un nakts”, dalīdams ar Alfrēdu Kalniņu latviešu nacionālās klasiskās operas pamatlicēja godu. Jānis Mediņš devis mums arī pirmo klavierkoncertu, pirmo baletu “Mīlas uzvara”, pirmo klavieru trio. Pirmais atklāj vietuļīga simfoniska tēlojuma laikmetīgās iespējas. Kopā ar šo valsti piedzīvo visu tās spožumu un postu. Latvijas Konservatorijas profesors, Operas un Radiofona diriģents, neoficiālās himnas “Tev mūžam dzīvot Latvija!” autors kopš 1944. gada vairs nedzīvo Latvijā un viņa kompozīcijas līdzinās pārstādītam ziedam,” raksta muzikoloģe Ingrīda Zemzare Jāņa Mediņa atmiņu grāmatas „Toņi un pustoņi” ievadā.

Jānis Mediņš dzīvo 8 km no Stokholmas, laiku pa laikam viņu uzmeklē kāds no Latvijas latviešiem, ko padomju vara laikam uzskatīja par pietiekami uzticamu. Ar Kultūras un sakaru komitejas gādību 1965. gadā tiek sarīkota Jāņa Mediņa uzņemšanu dzimtenē. Formālais iemesls – vidējā brāļa Jēkaba 80. dzimšanas dienas svinības. Jānis Mediņš uzaicinājumu pieņem.

Attēlā: Jēkabs (no kreisās) un Jānis Mediņi.

Jānim Mediņam tiek sarīkota tikšanās ar bijušajiem kolēģiem Radiofonā, Kino studijā un Komponistu savienībā. Vai katram viņa solim seko kino un foto kameras, radio mikrofoni. Šis vairs nav agrākais runātīgais un asprātības bārstošais Jānis Mediņš, uz katru intervētāja Antona Dūdas jautājumu viņš atbild ar apdomu, nerunājot neko lieku. Kad Jānis Mediņš nokļūst savējo vidu, Jēkaba Mediņa ģimenes lokā, runas ir pavisam citas, arī par to, kā vidējās brālis jaunāko mācījis pīpot un kā mamma papīru ar viņa pirmajiem vingrinājumiem kompozīcija izmantojusi siļķu ietīšanai. 

Latvijā atdzīvojas Jāņa Mediņa radošā dzirksts 

Ieplānoti trīs nedēļu laikā Jānis Mediņš Latvijā paliek vairākus mēnešus, ar koncertu Latvijas konservatorijā nosvētot arī savu 75. dzimšanas dienu. Sāk atdzīvoties arī ilgi slāpētā radošā dzirksts, kurai uzliesmot jaunās dziesmās palīdzējis diriģents Centis Kriķis, kļūdams par Jāņa Mediņa privātsekretāru.

„Mūzikas fonds bija nodrukājis uz lielām lapām treknas nošu sistēmas, kuras Mediņš vēl varēja saskatīt, bet tā roka jau arī vairs neklausīja. Mūzikā liela nozīme, vai nots uzrakstīta uz līnijas vai starp līnijām. Toreiz Alfrēdam Amoliņam ieminējos, ka varbūt varu iet palīdzēt viņam pierakstīt notis. Iepazināmies un sākām strādāt. Pirmā dziesma bija ar Mirdzas Ķempes vārdiem „Raiņa atbildes”. Izklājām lielo nošu lapu uz galda, mēģināju salasīt un nospēlēt, ko viņš domājis, viņš palaboja, kur bija vajadzīgs. Tad ņēmu to palagu uz mājām un pārrakstīju jau uz normāla nošu papīra, ko var nolikt uz klavierēm un nospēlēt. Tā dziesmu pēc dziesmas un uz rudens pusi bija vesels krājumiņš,” atmiņas Centis Kriķis.

Pedagoģe Marija Mediņa jeb Marija Nr. 2

Mūziķu līniju Mediņu dzimtā turpinājusi Jēkaba Mediņa meita Marija. Viņas sapnis, iedvesmojoties no Veronikas Dudarovas parauga, kļūt par orķestra diriģenti. Tas izdodas, bet īsto aicinājumu Marija Mediņs Nr. 2 atrod pedagoģijā, skolotājas profesijai un audzēkņiem veltot visu mūžu.

„Jādara tas, ko var darīt un ko patīk darīt. Lai kļūtu par labu skolotāju, nevajag nekādu speciālu apdāvinātību. Vajag zināšanas. Tas, kurš nav spējīgs mīlēt visus bērnus vienādi, nedrīkst būt par skolotāju. Ja tu labu stundu noturi, ja redzi, ka ir izdevies, ka bērniem esi iemācījis, savu stundas mērķi esi panācis, tas ir liels gandarījums, ja tādi gandarījumi nāk katru dienu, tad ir ļoti patīkami. Vispār tas ir dzīvs darbs,” pārliecināta Marija Mediņa.

Vajag 100 % darba un 100% talanta. Mediņi būs!

Marija Mediņa, jautāta par mūziķiem Mediņu nākamajās paaudzēs, šerpi atbildējusi nu nekā, bet arī piebildusi, ka varbūt arī labi. „Ja kāds grib būt par mūziķi, viņam jābūt dzimušam par mūziķi. Vajag ne tikai 97 % darba un trīs procentu talanta, bet vajag 100 % darba un 100% talanta, un tad tikai kaut kas būs. Tāpat nodarboties ar mūziku modes pēc, vai tāpēc, ka vecāki grib, tas ir nepareizi. Talantu neviens nevar uzdāvināt vai iedot. Ja talants ir, tad ir, ja nav, tad nav,” uzskata Marija Mediņa.

Attēlā: Marija Mediņa un dēls Aristīds ar meitu Alisi un dēlu Ernestu

Mediņu gēni ir stipri, ja tiem nav pienācis laiks izlauzties mūzikā, tie laužas ārā citādi. Jēkaba Mediņa mazmazmeita ir kļuvusi par lielisku gleznotāju. Viņas bērnības atmiņas saglabājušas vecvectēva dzīvokļa aromātu ar smēķu smaržu, kas viņai kā bērnam savdabīgā veidā raisīja patiku. Alises darbnīcā glabājas no Jāņa Mediņa vasarnīcas atceļojušais pītais dīvāniņš, krēsls un apaļais galdiņš.

„Zinu, kas man ir tuvs, bet nezinu, vai tas man ir raksturīgs. Gribētos, lai manas gleznas ir kā jauns logs istabā, kurš paver vēl vienu dimensiju dziļāk. Man ļoti svarīga ir telpa, radīt šo telpu un savu pasauli gleznā. Līdz šim manās gleznās vairāk ir saule, gaisma, melanholiski miglains vai lietains noskaņojums. Vai tas man ir raksturīgi, varbūt tas saskan ar manu iekšējo sajūtu,” par saviem darbiem stāsta Alise Mediņa.

Runājot par savu dzimtu, viņa atklāj, ka parādās spītība, jo „gribas savu ieguldījumu savā uzvārdā un dzimtā ielikt. Ar veselīgu spītību un mazliet sāncensības garu. Man patīk, kā tie cilvēki uztvēra pasauli, man šķiet, viņi to uztvēra daudzreiz labsirdīgāk. Tajā mūzikā ir daudz pozitīvas enerģijas, ar lirisku latviešu mentalitātes pieskaņu”.

Alises brālis Ernests ir kļuvis mūziķis. Viņa tēvs Aristīds teicis, ka puika bijis vizuāli līdzīgs Jēkabam Mediņam, bet domājot par savu dzimtu, Ernests bilst, ka jūt saistību tieši ar muzikālo līniju.

„Kad man bija jāizvēlas, mācīties mūziku akadēmijā vai pedagoģiju, kaut kas lika izvēlēties par labu mūzikai, jo akadēmijā mans vecvectēvs ir bijis rektors. Kaut kāda atbildība ir. Tas, kas saistās ar mūziku, man ir labi jāizdara,” bilst Ernests Mediņš, kurš šobrīd arī dzīvo mājā, kur savulaik dzīvojis Jēkabs Mediņš. Runājot par līdzībām raksturā, Ernests vērtē, ka tā varētu būt mīlestība pret bērniem un labsirdība, arī pedagoga talantu viņš mantojis. Arī Ernests jau 19 gadu vecumā sācis strādāt par skolotāju un mīļu atmosfēru nodarbībās radīt viņam iemācījusi pedagoģe Larisa Puzule.

„Mediņi būs!” pašās beigās bilst Ernests Mediņš, jo mazais Kristers Mediņš ir sācis mācības Doma kora skolā un pedagogs jau pirmajā nodarbībā pateicis: izcila balss. Visiem brāļiem Mediņiem bija absolūtā dzirde, Kristers, laikam būs nākamais.