Ģelžu dzimta: aktrise Ilga Hincenberga un arhitekts Modris Ģelzis (1929-2009) un viņu dēli - arhitekts Andrejs Ģelzis (bērni - Alise, Ģederts un Indriķis)  un mākslinieks Kristaps Ģelzis (bērni - Anna un Katrīna). Un mēs sastapāmies - sākumā pa ceļam uz Alūksni, tad Alūksnes pils Palmu mājā (oranžērijā) pie kopīga galda, kur sarunas centrā mājas saimniece Ilga Hincenberga. Smiekli un nopietnība, savstarpējas zobgalības un atmiņas. Un jaunie Rīgā iezīmē savus vaibstus Ģelžu portretā. Bet Dzimtas saknes no sadzirdētā un nojaustā radīja stāstu par Ģelžiem.    

 “Tas ir Kristaps, un tas ir mammas brālis. Viņš bēgļu laikā Krievijā dzimis, tāpēc viņam tā sliktā veselība. Bet viņš laika bija pārpeldējis derībās korporācija Rīgas kanālu,” rādot kādu fotogrāfiju, par savu ģimeni stāsta arhitekts Andrejs Ģelzis.”Domāju, ka esmu sajaucies starp tēvu un mammas vīriešu radiem, Kristaps ir tēvs un mammas brālis.”

Bet fonā var dzirdēt, kā viņa mamma Ilga Hincenberga stāsta ķimeņmaizīšu recepti. Viņa ķimeņmaizītes cep pēc receptes, kas publicēta 1939. gadā izdotā pavārgrāmatā.

Tā šoreiz notiek sarunas “Dzimtas saknēs” – citam caur citu. Ķimeņmaizīšu recepte un vaibstu līdzība fotogrāfijās – viss notiek vienlaikus. Tāda ir tuvošanās Ģelžu dzimtai, kopā ar brāļiem – arhitektu Andreju Ģelzi un astoņus gadus jaunāko mākslinieku Kristapu Ģelzi – braucot apciemot mammu – kādreiz Nacionālā teātra (toreiz Drāmas teātra) aktrisi Ilgu Hincenbergu. Viņa tagad saimnieko Alūksnes pils oranžērijā (sauktā par Palmu māju), kuru mantojusi no sava onkuļa. Sarunām pat nepietiek ar plašo zāli, kur saklāts galds, tās turpinās arī virtuvē. 

Alūksnē netrūka smieklu un nopietnības, savstarpēju zobgalību un atmiņu tajās dažās stundās, kad par Ģelžu ģimeni stāstīja Ilga Hincenberga un viņas dēli Andrejs un Kristaps Ģelži, bet jau Rīgā sarunām par ģimeni pievienojas ieinteresēti stāstnieki - mazbērni Alise un Ģederts Ģelži. Neklātienē pievienojas Anna Iltnere ar fragmentiem no grāmatas par savu tēvu  „Kristaps Ģelzis”.

Modri Ģelzi labāk iepazīt palīdz arī Jāņa Lejnieka grāmata "Patiesa forma. Tīrs stils. Modris Ģelzis. Arhitekts”. No tās arī dažas rindas: „ Arhitekts īpaši neveido savu publisko tēlu, un ir lietas, par ko viņš nerunā – par ģimeni, par veselības problēmām. Tā ir daļa no viņa izturēšanās smalkuma, tās ir viņa tiesības, kuras es respektēju. Skopajās sarunās un intervijās pamazām kristalizējas Meistara vārdi – „Patiesa forma” un tīrs stils”, kas likti grāmatas virsrakstā”. Tā Jānis Lejnieks, un arī "Dzimtas saknes" respektējam šīs dzimtas smalkās robežas, lai arī mums uzticas un mēs uzzināt un sajūtam daudz vairāk, nekā iespējams pateikt nepilnā stundā. Paldies par uzticēšanos!