Nama sienas un pamati bija viss, ka atlicis no Berķenes muižas ēkas, kas celta pirms teju 200 gadiem. Tā tagadējie saimnieki - Ilze un Aldis Melgalvji - atklāja meistaru atstātās zīmes koka dēļos, piešķīra jaunus sejas pantus muižai un viesus sagaida ar stāstiem par ēkas vēsturi un bijušā muižkunga Jāņa Burkevica atmiņām no viņa dienasgrāmatas, kas rakstīta 19. gadsimta 90. gados.

Pirmās rakstītās liecības par Berķenes muižu rodamas 1462. gadā, kad šis gabals tiek izlēņots. Vēlāk zemes īpašums tiek sadalīts divās patstāvīgās muižās, kas 1704. gadā iegūst Lielbērķenes un Mazbērķenes muižas vārdu. Īpašums pieder grafu Medemu dzimtai, tad nonāk Brinkenu, Grotūzu un vēl veselas plejādes baltvācu muižnieku rokās līdz 1853. gada Lielbērķenes muižā sāk saimniekot Dannenbergu dzimta, kas ir amatnieku izcelsmes no Saksijas. 20. gadsimta 20. gados agrārās reformas laikā muižas apbūves centrs tiek sadalīts vairākiem jaunsaimniekiem. Padomju gados kungu mājā bijusi gan pasta nodaļa, gan kolhoza kantoris, gan dzīvokļi. Līdz 2004. gadā Berķenes muižu un zemi iegādājas Ilze un Aldis Melgalvji un sāka muižas ēku atjaunošanu. Tagad te durvis ir vērusi viesnīca, un ikviens acis var papriecēt gar atjaunotiem namiem, pieskarties senajiem ķieģeļiem un sijām un paklausīties stāstus par vecajiem laikiem.

“Pati Liel-berķenes muiža uz Svētes upes krastiem. Svētei tur skaisti un augsti krasti, viņa tur laužas cauri Kurzemes augstumam, viņas ūdeņi tur pārgrauzuši plienakmeņa grunti. Uz augšpusi viņas krasti drīz pazeminājās jau pie Mazberķenes. Viņas krasta malās ir pļava pie Mežmuižas, apmēram 10 kilometrus no Berķenes Svēte ir savaldzināta sudmalu dīķī , jo tur lielas ūdens sudmala,” tā Berķenes muižu apraksta Jānis Burkevics, kas še ieradies 34 gadu vecumā un laika posmā no 1892. līdz 1896. gadam kalpojis par muižkungu. 

"Lielberķenes kungu dzīvojamā ēka atrodas jaukā vietā uz Svētes krasta. Paprāva mūra vienstāva celtne, kuras dienvidus galā bija piebūvēta glāžu puķu māja, kura sniedzās līdz pat ēkas čukuram, jo tanī auga lielas palmas un citi greznuma koki,” raksta Jānis Burkevics.

Jānis Burkevics nodzīvoja garu mūžu un nomira 1951. gadā 97 gadu vecumā, bet dienasgrāmatas oriģinālu glabā viņa mazbērni, kuri mīt Liepājas pusē.

Tagadējā muižkundze Ilze Melgalve raidījumā Latvijas pērles dalās ar stāstu par milzīgo trīsdaļīgo spoguli, ka rotā mājas priekšnamu. Divas malējās šī spoguļa daļas viņa ieguvusi no kādas sievietes, kas pārcēlusies no komunālā dzīvokļa Valdemāra ielā uz dzīvokli Juglā pievāca. Spogulis ir bijis bez vidējas daļas, jo nezināmu iemeslu dēļ kādreizējie komunālā dzīvokļa iemītnieki, jau minētās sievietes vecāki, un otri īrnieki – Mihaila Tāla vecāki šo spoguli sadalījuši. Spoguļa vidusdaļa tikusi Tālu ģimenei un tās liktenis nav zināms. Tagad tas atjaunots “pēc ģīmja un līdzības”.

Muižas ēkas otrajā stāvāskatam paveras karaliski askētiskas, bez liekiem kruzuļiem, bet vienkāršas un pamatīgas viesu istabas, kur pievienotā vērtība ir vecās sijas ar vairākus simtus gadus vecām amata zīmēm. Istabā blakus kādreizējam manteļskurstenim savulaik mita muižkungs Jānis Burkevics.

“Aprīlī 1892. pagāja desmit gadi kamēr izstājos no Vecsātiem. Negribēju vēl savu zemkopja amatu, kurā man bija tik daudz piedzīvojumu, mest pie malas, tādēļ braucu uz Lielberķeni.

Mana dzīve Lielberķenē bija diezgan raiba, iesākot bija grūti ierast, jo te nebija kārtīga saimniecība, bet ļoti sarežģīts saimniecības mudžeklis. Naudas manim nebija nemaz. Pirmā svētdienā aizgāju ar Rīteriem uz Vellakrogu, kur izdevu 1 rubli 25 kapeikas, ko vēl skaitīju pie ceļa naudas. Tā kā iestājoties Berķenē mans kapitāls sastāvēja no 58 kapeikām.

Neesmu neko izdevis līdz 6. jūnijam, kad manim bija jāved lielāka partija rudzi uz Jelgavu pārdot. Bija uzdoti dažādi iepirkumi priekš muižas, bet es no tās naudas esmu paturējis 30 rubļus 55 kapeikas kā uz savas algas rēķina. Esmu toreiz Jelgavā izdevis 21 rubli 6 kapeikas - nopirku kamašas- 5 rubļi 70 kapeikas; krāgas un šlipsi 4 rubļi, pat lietussargu esmu pircis (pirmo un beidzamo savā mūžā) par 2 rubļiem un 60 kapeikām,” raksta Jānis Burkevics.

Runājot pa Dannenbergu saimniekošanas laikiem Berķenē – kalpi te dzīvojuši labāk nekā dažs trūcīgs saimnieks tajā pusē.

“Kad pārgāju Svētes tiltu, tad pa labi gar Smēdes priekšu gāja ceļš Žukļiem, kas agrāki bijušas saimnieka mājas.

Tagad Žukļos bija ierīkotas zemes kalpu mājas, uzcelta prāva mūra kazarma, kur katram kalpam sava istaba un ķēķis, tāpat katram bija sava kūts un klēts. Žukļos dzīvoja 10 kalpi, aramzeme 120 pūrvietas, kas izdalītas 10 laukos, katrs lauks atkal 10 daļās. Katram kalpam iznāca katrā laukā 1,2 pūrvietas.

Augu seku viņi nedrīkstēja grozīt pēc sava prāta, tā jāietur noteiktā kartība. Mākslīgie mēsli tika sēti arī uz ziemājiem, jo tos uz katra lauka pa kulei deva muiža ar puscenu. Zirgus kalpi neturēja, bet muiža viņus atlaida zināmas dienas savus darbus padarīt, kur tad arī dabūja muižas zirgus un lietas. Kalpu alga bija 30 rubļi gadā. Sievai jāiet 60 dienas par brīvu pie muižas darba: 45 dienas vasarā un 15 dienu ziemā pie kulšanas. Ja sieva izgāja vairākas dienas, tad viņa dabūja- vasarā 30 kapeikas un ziemā 25 kapeikas par dienu," par muižas laikiem vēsta Jānis Burkevics.

Veļu laikā, pieminot mūsu aizgājējus, lai izskan muižas pārvaldnieka Burkevica atmiņas par vecā Danneberga otro dēlu, jāpiebilst ka vecākais dēls savulaik bija valsts padomnieks un Rīgas pilsētas ģimnāzijas direktors – Hugo Dannenbergs, bet viņa brālis mīlējis jautri padzīvot un jautri arī no šīs saules šķīries.

"Vecā Danenberģa otro dēlu muižā sauca par Ēdi. Viņa nodarbošanās bija ēst, dzert un gulēt. Īpaši dzeršanā viņš bija labi ievingrinājies un to krietni piekopa. Viņš bija ne visai garš, bet labi resnīgs jaunskungs laipnu seju, ar katru cilvēku laipni parunājās. Kad Žagarē izcēlās kolera, tad Ēdis teica, ka viņam no koleras neesot bail, jo koleru dabūjot tikai no ūdens un viņš ūdeni nedzerot, viņš dzerot tikai alu. Pie manas aiziešanas no Berķenes otrā gadā Ēda jaunskungs ticis piepulcināts tiem tēviem, atstādams tūkstoti rubļu ar noteikumu, lai par tiem viņam iztaisa krietnas bēres. Abu muižu iedzīvotāji, lai nākot bērēs. Visiem lai dodot labi ēst, bet vēl labāki – iedzert," dienasgrāmatā min Jānis Burkevics.