Ceļojumā pa Subati kopā ar Subates kultūras nama vadītāju Guntu Okmani iepazīstam šīs pilsētas savdabīgo koka arhitektūru, interesējamies, ko nozīmē saulīšu ornaments logu dekoru apdarē un kāpēc te bija svarīgi lieveņi pie mājām. Subates muzejā caur senām fotogrāfijām un sadzīves lietām iepazīstam gan še dzīvojošo krievu vecticībnieku, gan ebreju, gan latviešu dzīvi.

Subatē var redzēt arī stikla pakešulogus un ar mūsdienu materiāliem siltinātas mājas, jo ir taču normāli, ka cilvēks vēlas dzīvot siltumā un ja rocība atļauj, tad nopako savu mītni kā var un vēlas. Bet līdzās tādām mājām ir arī logu acis ar košiem koka slēģiem un ornamentētiem rāmjiem apkārt. Senumu Subatē meklējam gan ielās, gan pilsētas muzejā.

Latvieši, lietuvieši, ebreji, krievu vecticībnieki veidoja nacionālo kolorītu šajā Sēlijas novadā. Šodien par to liecina vecās mājas un muzeja ekspozīcija, Subates pilsētas vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes aizsardzības pilsētbūvniecības piemineklis. Ja Īrija savu tūrisma produktu klāstā piedāvā aplūkot un uz savām pastkartēm drukā Dublinas namu daudzkrāsainās koka durvis, tad Subatē tāds pats ekskursantu vilinājums varētu būt koka slēģi, jeb kā šai pusē saka - stavņi. Tos kopā ar Subates kultūras nama vadītāju Guntu Okmani braucam lūkoties.

Rotāti stavņi un mājas ar lievenīšiem

Saulītes, kas tik daudz rotā logu slēģus Subatē, ir kā aizsardzības zīme veticībniekiem. Katrs meistars centies savai mājai kaut ko interesantu un atšķirīgu izveidot. Vecticībnieki Subatē ir ieradušies 17. gadsimta beigās, mājas ar rotātajiem logu slēģiem būvētas 18. un 19. gadsimtā, stāsta Gunta Okmane. Turpat mājās arī noturējuši lūgšanas, jo tikai 1906. gadā, kad iznāca cara ukazs, ka vecticībniekus cariskajā Krievijā vairs nevajās, tad vecticībnieki Subatē uzcēla arī savu lūgšanu namu.

Skaidrojums par vecticībnieku vajāšanām Krievijas caristē. Šie ticības pārstāvji atteicās pieņemt 17. gs. vidū veikto reformu, kuras mērķis bija vienādot krievu baznīcu ar grieķu. Tas izraisīja šķelšanos Krievijas baznīcā un līdz 1905. gadam vecticībniekus dēvēja par "šķeltniekiem" un pakļāva represijām.

Vēl Subates vecticībnieku mājām ir raksturīgi lieveņi. Tantiņām savulaik paticis vakaros uz lieveņa uz soliņa pasēdēt, grauzt saulespuķu sēkliņas un paklačoties. Turpinot ceļojumu pa Subati, piestājam pie kārtējās vecticībnieku mājas ar zaļiem slēģiem un, protams, lievenīti, kurš vienmēr atradies ielas pusē. Ja sēdi uz lieveņa, zini visu!

Izbraukājuši pa ielām, nonākam pilsētas centrā, kur allaž bijis un ir tirgus laukums. Protams, tik liela rosība kā pirms 100 gadiem te nav skatāma, taču ir atjaunots vēsturiskais bruģis, ko padomju gados izņēma un laukumu noasfaltēja. Līdzās tirgum skats paveras uz Subates katoļu baznīcu, kas celta 1831. gadā, bet arvien stāv stalti, neviens akmentiņš nav izbrucis. Līdzās baznīcai pie draudzes mājas ir interesants koka krusts, kas gatavots pēc lietuviešu parauga, tas ir ar stilizētiem augu un ģeometriskie motīviem un saules veida ripas ar stariem, jo tepat jau ir arī robeža ar kaimiņiem. Saites ar lietuviešiem ir ciešas.

Subate, subota, sabats

Bet, vai zināt kā Subate pie sava vārda ir tikusi? Oficiāli vēstures avoti vēstī, ka jau 17. gadsimta beigās, kad Kurzemes hercogs šo vietu izlēņoja grāfiem Plāteriem, te parādās vāciskais nosaukums - Subath, bet Gunta Okmane pastāsta vēl citas versijas par šo nosaukumu.

Krieviski “subota” ir sestdiena un sestdienā notika tirgus – tas varētu būt viens variants. Otra versija par to, kāpēc Subate ir Subate ir saistīta ar ebrejiem, kas šeit dzīvojuši, viņiem sestdiena ir sabats.

Sajūtas kā lieliem bērniem spēļu istabā

Subates pilsētas muzejā ir 40. - 60. gadus seni eksponāti, arī vecāki priekšmeti. Pie ieejas cilvēku apņem bišu vaska aromāts, jo te ikviens var iegādāties pēc vecticībnieku metodes ar rokām darinātas vaska sveces jeb kā teic paši vecticībnieki – svešči. Un ejot tālāk dažs nonāk bērnības, cits – jaunības, vēl kāds vecāku vai vecvecāku atmiņu skatos un stāstos.

Šeit pieaugušie var arī sajusties kā lieli bērni spēļu istabā, kur pagātni var pasmaržot, paklausīties, pataustīt un pārlapot – gan aplūkojot, ko par savu pilsētu ir teikuši vecie subatnieki, kas nu ja aizsaulē aizgājuši, gan arī papriecāties par fotogrāfijām, kas savulaik tapušas Subates foto salonā.