Ciblas novadā 17. gadsimtā celtā muiža, kas vairāk atgādina cietoksni, ne kungu namu reiz piederēja poļu muižniekiem Karņickiem, bet tagad tā tiek dēvēta par Eversmuižu. Kopā ar Ciblas novadpētnieci un krātuves vadītāju Malvīni Loci skaidrojam, kā šis nams ticis pie tāda nosaukuma, kā te savulaik muižnieki savā starpā ir karojuši un kādi ievērojami Ciblas cilvēki te ir dzīvojuši. Dodamies arī uz Eversmuižas katoļu baznīcu, lai aplūkotu vecākās zināmās datētās sakrālās gleznas Latgalē.

„Tā ir materiālu krātuve, ne muzejs,” tā pieticīgi Ciblas novadpētniecības muzeju jeb krātuvi dēvēt tā vadītāja Malvīne Loce. Bet vērtīgākais šajā krātuvē ir cilvēku stāsti un viņu darbi.

Askētiska balta celtne, ko pagrauzis laika zobs, vairāk izskatās pēc  garnizona ne ēkas, kur mituši bagāti muižnieki. Zudis gan nama tornītis, gan parks ir izpostīts, vien kāpņu margas un kamīns liecina par agrākajiem īpašniekiem. Sākotnēji te saimniekojuši poļu kungi - Karņicku dzimta vairākās paaudzēs. Ap 1700. gadu celtā ēka bija viena no pirmajām mūra ēkām visā Ludzas apriņķī. Mūru ēka bija nepieciešama drošībai, paši apkārtējie muižnieki nav bijuši savstarpēji draudzīgi, kur nu vēl lielais draudīgais kaimiņš austrumos.

Karņicki te valdīja teju 200 gadus, cita citu nomainīja vairākas paaudzes, bet iesākumā, 16. gadsimta otrajā pusē, Karņickiem  te neiznāca daudz padzīvot, jo bija jākaro. Zemi par dzimtmuižu varēja iepirkt tikai no 1764. gada.

Kā jau Malvīne Loce  minēja apkaimes  muižnieki nav dzīvojuši visai draudzīgi un tā arī kaimiņš Ozupienes muižas īpašnieks Bugveckis nelietīgi  izmantoja sābra Karņicka prombūtni kaujaslaukā un sāka iekarot kaimiņa īpašumus. 1693. gadā, Eversmuižu muižu izlaupījis un pašus saimniekus piekāvis, Bugveckis to arī nodedzināja. Sākusies tiesāšanās un taisnība uzvarējusi un tad arī uzcelta muiža-cietoksnis, lai veiksmīgāk aizstāvētos.

Līdzās kungu namam var vēl  redzēt  aizsargmūra drupas un iztēloties kā pie  te savulaik Karņickiem padotie ļaudis ir patrulējuši un uzmanījuši, lai tuvāki vai tālāki kaimiņi nesnaikstās tuvumā. Skatot muižas īpašnieku vēsturi tālāk, uzzinām, ka pēc Karņickiem nams nonācis grāfenes fon Borhas valdījumā, tad Rozenšildu fon Paulinu īpašumā un pēdējais muižas īpašnieks bijis Karls Gustavs Kruders.

Loģisks ir jautājums kāpēc tā šodien tiek saukta par Eversmuižu? Izrādās tas saistīts ar senu laiku – 1599. gadu, kad šo zemi, kā lēni ieguva kāds Martins Evross par labu karošanu, un 1999. gadu, kad konsultējoties ar vēsturniekiem muižai dots šis skanīgais vārds, atsaucoties seno laiku. Tā ar laiku Bricovčizna par Evers muižu tapusi.

Vērtīgākais šajā krātuvē ir cilvēku stāsti un viņu darbi

Visplašāk Cilbas vārdu pasaulē ir nesis Juris Soikāns - gleznotājs, grafiķis un mākslas zinānieks  viņa  dzimtas saknes meklējamas Ciblā.  Mākslinieka vārdā ir nosaukta Ludzas mākslas skola.  Eversmuižā  ir skatāma viņa glezna „Kungs no Tridņas.”, ko uz šejieni atveda gleznotāja meita Ilze Mennekinga – Soikāne.

Tridņa ir neliels ciems ar dažām mājām, bet tur atradies traktieris, kas piederējis Krāslavas ebrejiem, viņi pirmo reizi to nosaukuši – Ciblas krogs.

Bez saimniecības priekšmetiem, kas savulaik kalpojuši ciblēniešu mājās,  krātuvē var arī papētīt  skolas liecības, ko pagājušā gadsimta 30.- 40. gados saņēmuši Ciblas skolēni. Var aplūkot arī Valentīnas Ulases liecību. Viņas vārds izskan arī vēlāk Ciblas katoļu baznīcā. Tā ir koka  celtne, kas būvēta 18. gadsimta 70. gados un iesvētīta par godu Svētajam Andrejam.

Šodien baznīcas atslēgas glabā un dievnamu uztur kārtībā draudzes priekšniece Vilhelmīne Žogota, viņai savukārt ir atmiņas par Valentīnu Ulasi, kuras skolas liecību šķirstījām Eversmuižas  novada krātuvē. Vilhelmīne Žogota lepni stāsta, ka baznīcas zvanu tornis ar četriem zvaniem stāv no 1883. gada, kā uzcelts, līdz šodienai. Padomju gados par baznīcu rūpējusies kāda sieviete, kas baznīcā kalpoja jau no mazām dienām, viņa sargāja baznīcu. Viņas vārds bija Valentīna Ulase.